"Izlasīju vienu grāmatu par biteniekiem, par bitēm un šķita, ka tas nu gan būtu jauki – darboties ar bitēm. Tas bija vēl pavisam mazajās klasītēs. Pēc tam, iespaidojoties no tantes, kura strādāja par mediķi, šķita, ka tieši šī profesija man būtu piemērota. Bet gala rezultātā esmu šeit, pastā, un kalpoju klientiem."
Pasta operatore Anna Lucijanova atzīst, ka joprojām vai katru dienu apgūst un uzzina ko jaunu, bet, strādājot ar klientiem, pieturas pie senas dzīves patiesības – nedari citiem to, ko nevēlies, lai darītu tev. Anna atzīst, ka ir no tiem cilvēkiem, kuri savā mūžā ir piedzīvojuši krasas izmaiņas, ko izraisīja straujā tehnoloģiju attīstība. Par to liecina arī izmaiņas pasta operatoru darbā.
"Es mācījos Rīgā pasta skolā vienu gadu. Tad bija tāda 27. proftehskola. Pēc tam sāku strādāt Viļānu pasta nodaļā par operatori. Sākotnēji, kad es tikko sāku strādāt – tas bija 1987. gads – bija daudz darba, ko tagad aizstāj datori.
Tolaik bija kvīšu grāmatiņas, bija daudz jārēķina, jāskaita uz skaitīkļiem. Tā ir vispār vēsture! Pēc tam veco tehniku nomainīja datori, skārienjūtīgie datori. Tīri tehniski tas ļoti atvieglo darbu."
Anna Lucijanova stāsta, ka "pasta skolā" bija jāmācās strādāt ar telegrāfu, par kura eksistenci šodienas jaunatnei, kam par ikdienu kļuvuši viedtālruņi, internets un citi tehnoloģiju attīstības labumi, nav pat mazākās nojausmas. Laikam līdzi iet arī pasts.
"Tagad mēs veicam dažādas darbības – kredītus formējam, izmaksājam naudas starptautiskos pārvedumus. Tas ir ļoti interesanti."
Pasts ir bijis nepieciešams visos laikos, un arī tagad Rēzeknes nodaļā klientu netrūkst. Kādam jāsūta, bet kādam jāsaņem paciņa, kādam jāveic norēķini. Anna Lucijanova atzīst, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļoti dažādi, un tas ir jāpieņem. Taču gadoties arī pa kādam nervozākam klientam, un tādos gadījumos operatorei ir savs rīcības plāns.
"Es esmu sev to noformulējusi, ka es cenšos darīt tā, kā es gribētu un ko gaidītu no tā cilvēka, kurš apkalpotu mani. Tas ir – mierīgi, ar smaidu, ja tā ir attiecīga reakcija, un iedziļinoties visā jautājuma būtībā. Mani personīgi darbs ar cilvēkiem nenogurdina. Man patīk palīdzēt un zināt varbūt pat vairāk, nekā prasa mani darba pienākumi. Pastā cilvēki vēršas ar ļoti dažādiem jautājumiem un, kā man darbu sākot, teica viens labs cilvēks, – būtībā tā nevajadzētu būt, ka es kādam klientam saku, ka es kaut ko nezinu. Jo tā jau ir no seniem laikiem, ka pastā viss ir jāzina, visiem jāstāsta un visiem jāpalīdz."
Anna Lucijanova uzskata, ka katrā darbā, katrā lietā ir jāmeklē iespēja saredzēt ko pozitīvu. Pat tad, kad šķiet, ka tā nav. Jāmeklē veidi, kā atrast sevi un neļaut ieslīgt rutīnā. Tāpēc Anna aizraujas ar rokdarbiem, fotografēšanu un ceļo.
"Pagājušajā gadsimtā ļoti aizrāvos ar adīšanu un rokdarbiem. Tolaik 90. gados tas bija aktuāli – adītās zeķes, cimdi, cepures, šalles. Meitai džemperi. Šajā gadsimtā rokdarbiem jau netiek veltīts tik daudz laika, bet gan jau arī kādu zeķīti kādreiz vajag noadīt. Vēl aizraujos ar fotografēšanu.
Es vairāk fotografēju baznīcas svētkus. Man ir divas sirdij tuvas draudzes – gan Bērzgales, gan Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze. Tas ir gan draudzes arhīvam, gan arī, ja kāds cilvēks vēlas sev kādu bildīti. Jā, es esmu laimīga. Mans patīk mans darbs, mana dzīve, mana ģimene."
Pirms pieciem gadiem Latvijas pasta organizētajā konkursā "Mans pastnieks 2017" Anna Lucijanova klientu vērtējumā tika atzīta kā labākā pasta nodaļas operatore Latgales reģionā. Pagājuši pieci gadi, bet nekas nav mainījies. Anna tāpat kā vienmēr laipni apkalpo klientus, stāsta, skaidro un neaizmirst arī pasmaidīt.
