Kā ir būt

kā ir būt - #52 talants

Kā ir būt

kā ir būt - #54 garša

kā ir būt - #53 paškaitējums

Paškaitējums kā atkarība. Jauniete dalās pieredzē par atkarību no fiziskām sāpēm

Emocionālu grūtību laikā Ilze Kampenusa (18) iepazina atkarību no fiziskām sāpēm – Ilze sāka darīt pāri savam ķermenim, lai uz mirkli sajustos vieglāk. Ar savu pieredzi jauniete dalījās Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”. 

Ilze pēdējā gada laikā ir ļoti uzlabojusi savu emocionālo labsajūtu, taču tas prasīja nonākt krīzes punktā. Viņa bija pakāpeniski kļuvusi atkarīga no paškaitējuma – sitieniem, griezieniem un alkohola. “Tas ir ļoti bīstami, kad tev fiziskās sāpes ir vieglāk paciest nekā emocionālās. Tas ir ļoti bīstami, jo tu nezini, kad apstāties,” stāstīja Ilze, daloties savā pieredzē.

Kā ir būt 12. klases skolēnam šajā pandēmijas laikā?

Nav citādāk kā jebkuras citas klases skolēnam, bet noteikti ir grūtāk, nekā pirms pandēmijas varēja būt, jo ir tik daudz dažādu jaunu izaicinājumu, kuriem nav gājuši cauri tavi vecāki, un tavi vecāki nevar dot tev nekādu padomu. Visiem viss ir jauns. Visiem jauniešiem vispār pandēmija ir bijusi ļoti izaicinoša tajā ziņā, ka nevar socializēties, kas ir svarīgi jauniešiem, lai attīstītos un justos labi. Mācīties ir grūtāk, un, ja arī ir skolēni, kuri saka, ka viņiem, attālināti mācoties, ir labākas atzīmes, tad tas, vai viņi patiesībā iemācās to, ko ieraksta pārbaudījumā, tas ir drīzāk uz jautājuma zīmes. 

Ilze Kampenusa

Galvenais skolēnam pandēmijā, manuprāt, ir tas, cik ļoti jūtas viens. Mēs to visu darām kopā, bet tu jūties ļoti viens, un tas ir tāpēc, ka ir bijusi gan pašizolēšanās un visādas mājsēdes, un tu jūties tā, ka nevari nevienam paprasīt nekādu palīdzību.

Bieži vien jau runājot ar jauniem cilvēkiem par tādām mentālās veselības tēmām, viņi saka, ka neprasa palīdzību.

Visi ir tik šausmīgi vieni, un viņi neko nedara par to. 


Kas ir tās lietas, ko tu pamani savu vienaudžu vidū? Kas ir tās mentālās nekārtības, ar ko sastopies?

Galvenokārt  ir trauksme, tā ir katram otrajam, man liekas. Šī trauksme ļoti ietekmē jauniešus, viņiem ir bail iet pēc palīdzības, jo viņiem no visa ir bail, jo ir šī trauksme. Vēl ir dažādas depresīvas tendences un arī paškaitējums. Esmu sastapusi cilvēkus arī ar tādām mazāk sastopamām problēmām kā šizofrēnija un obsesīvi kompulsīvie traucējumi un vēl dažādas problēmas. 

Tu saki, ka neprasa palīdzību, bet vai ir kaut kas, ko esi novērojusi, ko tavi vienaudži dara, lai turētos kopā?

Katram ir kaut kādi savi paņēmieni, bet man, piemēram, labākā draudzene, viņa saprot, ka jūtas labāk tad, kad ir ar draugiem, viņa saprot, ka jutīsies labāk, kad nebūs savā galvā. Tā jau arī ir šī podkāsta tēma, paškaitējums, tas arī ir daudziem. Vēl ir arī dažādas atkarības, alkohols, narkotikas, nikotīns, bet es teiktu, ka pārsvarā ir labās lietas, kad cilvēki saprot, ka viņiem palīdz citi cilvēki. Ļoti svarīgi ir, ka ir kāds, kas parāda ar pirkstu un pastumj pareizajā virzienā. 

Ilze Kampenusa

Vai pazīsti kādu, kas ir domājis vai izdarījis pašnāvību?

Jā, pazīstu mēģinātājus un arī domātājus. Mēģinājums, kurš diemžēl ir izdevies, ir noticis mūsu pilsētā divas reizes, kā es esmu bijusi informēta, un katru reizi, kad tas notiek, uzreiz uz pāris nedēļām par to iedomājas vairāk, bet pēc tam tas viss norimst. Ir žēl, ka par to domā tikai tad, kad notiek galējība.

Par mēģinātājiem, jā, pazīstu draugus, kas ir mēģinājuši, un tas arī tevi ietekmē ļoti. Domātāju, manuprāt, ir diezgan daudz vispār šobrīd, nezinu, vai tas ir saistīts ar pandēmiju. Manuprāt, ir, jo tu jūties vairāk viens. 

Tas arī mani personīgi ietekmēja, manu mentālo situāciju tieši tāpēc, ka man bija tie draugi, man tajā brīdī likās, ka tie ir mani draugi un viņiem ir grūti, bet tad sapratu, ka tā nav mana problēma – visus glābt, ka tas nav mans pienākums, ka jādomā vairāk par sevi – ja mēģināšu turēt divus cilvēkus, kas slīkst, es jau pati arī noslīkšu, bet varbūt es varu pati sākt peldēt.

Man personīgi tas izdevās, jo man bija pāris gadus ļoti slikti, un kulminācija bija pagājušā gada ziemā, pavasarī, līdz jūnijā es nokļuvu slimnīcā. 


Tajā brīdī, tas, protams, ir kaut kas drausmīgs, un visi uzreiz mēģina tev palīdzēt, un ar to visu es sapratu, ka es sākšu vienkārši pati peldēt, ka tie cilvēki, kas slīkst ar mani, mēs jau viens otram nepalīdzam, ja visi slīkstam.

Es sāku dzīvot sev, un tas ir mans veiksmes stāsts, kā es varēju no tā visa tikt vaļā.


Tev vajag atbalstu, bet tev nevajag atbalstu no kāda, kas arī slīkst, manuprāt. 

Tu teici, ka tev ir bijis grūti, tev apkārt ir cilvēki, kas sev darījuši pāri; vai tu pati sev esi darījusi pāri?

Noteikti. Man ir bijušas tendences jau no pamatskolas sākuma, kad esmu sev mazus bojājumus ķermenim nodarījusi, kad man ir bijušas dusmas. Man tas beidzās tā, ka es attīstīju šo paškaitējuma problēmu. Tas sākās ar mazākām lietām, un tad tas palika sliktāk.  Man  paškaitējums bija fiziski ar manu ķermeni. Es darīju paškaitējumus ar sitieniem, griešanu, nu visas kaut kādas metodes.

Tā ir tik ļoti liela atkarība, to, manuprāt, cilvēki nesaprot, ka tā nav lieta, ko vari pārstāt vienā dienā.


Ja kaut kad sāc, tas neturpināsies kā strīpa, šī strīpa ies uz augšu līdz brīdim, kad vairs nebūs augstāk, kur iet, un es to visu jau esmu piedzīvojusi. 

Tāpēc varu teikt, labāk nesāc, jo nevarēsi pārstāt.  Joprojām, kad esmu no visa tā atradinājusies, jūtu sajūtu galvā, kas saka, ka būs apmierinājums no tā, tā mazā atelpa, ja tu to izdarīsi, bet tas tā, protams, nav. Tajā brīdī tev liekas, ka tu sev palīdzi, tu jūties vieglāk, liekas, ka tu vairs neesi tik ļoti pie šīs zemes, jo tu savas emocionālās sāpes aizstāj ar kaut ko fizisku, bet tas nepalīdz. Man to teica, bet es to tajā brīdī nesapratu; līdz brīdim, kad tas eskalējas. 

Ilze Kampenusa

Es atceros savu domu gājienu: ka es to daru, bet es nedaru to tik traki, tas taču nekas, es nedarīšu trakāk un varbūt tas kaut kad pāries. Bet tas tā nestrādā.

Tāpēc noteikti, ja pats sevī redzi kaut kādas nelielas drupačas no tā, ka tev varētu būt tādas tendences, vai tu jau esi sācis, tad noteikti vajag meklēt palīdzību. 


Palīdzību meklēt ir ļoti grūti šobrīd, jo tu nezini, kur meklēt. Tas būtu ļoti palīdzoši, ja varētu skolās skolēniem pašiem iedot dažādus telefona numurus, kaut vai klasē pie sienas pieliek, ka, ja tev vajag parunāt ar psihologu, tad, lūk, šeit mūsu pilsētā tādas opcijas par maksu, tādas opcijas bez maksas. Jo galvenā problēma ir tā, ka cilvēki nezina, kur meklēt palīdzību. Vēl ne tikai tas, ka nezini kur meklēt, tev arī bail meklēt vai nejūti nekādu jēgu no tā. Man personīgi bija tā, ka es biju sameklējusi speciālistus, gāju skolā pie speciālista, gāju uz smilšu terapiju, un biju tik ļoti padevusies, jo man nekas nesanāca, bet tad, kad atrodi speciālistu, ar kuru tev saklikšķ, tas patiešām palīdz. 

Tu minēji, ka tas sākās ar dusmām. Vai tā bija vienīgā emocija, kas bija apakšā paškaitējumam?

Sākās tas viss ar dusmām. Emocijas, kas vēl radās, kuru dēļ es sliecos uz paškaitējumu, bija visas “kāda jēga” emocijas. Tā bija doma – kāda jēga? Emocijas bija vairāk nekā pilnīgs drūmums, jo viss ir ļoti bezjēdzīgs un tu jūties bezspēcīgs, jo nevari neko izmainīt, nevari viegli sevi izņemt no šīs pasaules, un tu vairs negribi šajā pasaulē un nezini, ko darīt. Man galvenās emocijas, domas un visi galvenie iemesli paškaitējumam bija, ka es jutos bezjēdzīga pasaulē, es jutos diezgan lieka, un problēmas bija arī ar eksistenciālismu un varbūt arī sociālās dzīves dēļ bija dusmas, skumjas. 

Vai tas, ka darīji sev pāri, lika sajusties tā, ka tev vismaz pār kaut ko ir vara?

Noteikti. Tajā brīdī es to nesapratu, man tā noteikti bija, ka es jau neko nevaru kontrolēt, bet šādi kaut ko varu, jo man kontrole vispār ir ļoti svarīga, kā jau daudziem cilvēkiem. Paškaitējums deva aizbēgšanu no pasaules, mirkļa izelpu, svaigu gaisu nedaudz. Tajā brīdī likās, ka viss kārtībā. 

Ilze Kampenusa

Reizēm saka, ka fiziskas sāpes ir vieglāk izturēt nekā emocionālas, tu tam piekrīti?

Jā, noteikti. Manā drūmākajā laikā tas tiešām tā bija, ka fiziskas sāpes ir nieks; un man no tā sekas vienīgās, kas palikušas ir, ka ir vieglāk paciest fiziskas sāpes, bet tas ir ļoti bīstami, ka fiziskas sāpes ir vieglāk paciest nekā emocionālās, tas ir bīstami, jo nezini, kad apstāties, jo tu darīsi vairāk, līdz pieradīsi, un tad tu darīsi vairāk, jo esi pieradis. 

Tu minēji atkarības elementu, vai vari par to nedaudz paturpināt?

Paškaitējums ir ļoti neapstādināms. Manas paškaitējuma metodes bija sākumā ķermeņa apskādēšana, un tad, kad kļuvu pilngadīga, man parādījās arī alkoholisms, kas arī ir diezgan populārs veids, kā paškaitējas un domā, ka nedara neko kaitīgu, bet tas ir ļoti traki. Tās bija manas metodes, un tas ir ļoti skumji, jo tagad, kad jūtos labi, man aizvien ir palikušas šīs  sekas no šīm atkarībām, joprojām ir jātiek vaļā no sekām.

Man liekas, ka atkarības ir viegli iegūt, un man tas ļoti viegli atnāca un ļoti grūti iet projām. 


Es biju sākusi paškaitējumu, kur man paliek rētas. Tā mana motivācija beigt šo paškaitējuma veidu bija tas, ka manai mammai tas viss sāp. Tev liekas, ka tu sev dari pāri, bet pārējiem sāp tas, ka tev sāp. Tā bija mana motivācija, ka citiem sāp, un tas, ka vēl cilvēki redzēs un būs uztraukušies, jo man tās rētas likās redzamas, ļoti nepārprotamas, tāpēc izlēmu, ka es to vairāk nedarīšu.

Ar laiku rētas mazāk var redzēt, un tu lepojies, ka varēji pārstāt, bet rētas atgādina arī to, ka tu nedrīksti atsākt. 


Ko mēs varētu mainīt kā sabiedrība Latvijā, lai tēma par paškaitējumu būtu mazāk stigmatizēta un pietiekami aktualizēta? 

Visvairāk, manuprāt, mentālās nekārtības ir skolēniem, tāpēc lielu uzmanību nepieciešams pievērst skolām, jo tur skolēni pavada ļoti daudz laika, tur notiek galvenā sociālā dzīve, un skolai ir ļoti liela ietekme jaunieša dzīvē un ikdienā. Es ļoti gribētu ieviest risinājumu par norādēm, ka tu zini, kur meklēt palīdzību, ja zini, ka tev ir slikti. Es gribētu vēl piesaistīt lektorus par šādām tēmām, un skolās, kurās tas nav darīts, to noteikti vajadzētu darīt.

Par paškaitējumu – tur vajadzētu cilvēku, kas izstāsta apjukušajiem jauniešiem, kas tas ir, ka tas nav kaut kas tāds, par ko kādu vajadzētu vainot, jo skolēni ir vēl augoši un vēl mācās, varbūt vienkārši nezina un seko baram. Vajag izglītot un, kad esi izglītojies, dot pieejamus veidus, kā var palīdzēt sev un citiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt