Īstenības izteiksme 15 minūtēs

SOS ciemata audzēknes nāve izgaismo jauniešu klaiņošanas problēmu

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ap 200 "Radio Brīvā Eiropa" latviešu raidījumu ieraksti būs pieejami internetā

Uzdrīkstēties atgriezties mājās - Latgalē. Evijas, Alvja un Ievas stāsti

Pasauli redzējušie latgalieši tiecas atgriezties mājās. Evijas, Alvja un Ievas stāsti

Izmirstošie lauki. Lēna ekonomikas attīstība. Ar šiem vārdu savienojumiem Latgales reģionu mēdz asociēt daudzi - gan Latgales, gan pārējās Latvijas iedzīvotāji. Jaunieši aizbrauc uz Rīgu vai emigrē uz ārzemēm, atgriežoties mājup Latgalē tikai brīvdienās vai svētku reizēs. Vien retais pieņem lēmumu palikt vai atgriezties uz dzīvi Latgalē. Tomēr - kas motivē šos cilvēkus pamest savu komforta zonu un dzīvot dzīvi reģionā, neskatoties uz grūtībām?

Projekts “Uzdrīkstēties. Atgriezties” trīs multimediālos stāstos par radošiem cilvēkiem, kas atgriezušies no dzīves Rīgā vai ārzemēs, meklē atbildes uz šo un daudziem citiem jautājumiem par radošu cilvēku dzīvi reģionā.

Ir daudz uzņēmīgu ļaužu, taču daļai ir jāsaprot, ka neviens viņiem neko nav parādā

Evija Piebalga

Dzimtā vieta: Vārkava

Dzīvesvieta: Rēzekne

Atgriešanās statuss: pirms gada atgriezusies no dzīves Rīgā

Izglītība: Rīgas Paula Stradiņa Universitāte, šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas studente

Profesija: sabiedrisko attiecību speciāliste

Darba vieta: LIAA Rēzeknes Biznesa inkubators

Evija Piebalga jau gadu īsteno savu personīgo atgriešanās projektu – ikdienā divu bērnu mamma un biznesa inkubatora projektu vadītāja.

Evija Piebalga
 Viņa ilgus gadus savu dzīvi saistīja ar Rīgu, bet šobrīd ir atgriezusies uz dzīvi Latgalē.

Evijas dzimtā vieta ir Vārkavas novads.

Tas ir viens no mazāk apdzīvotajiem un tā dēvētajiem nabadzīgākajiem Latvijas novadiem, kur pērn dzīvoja vien nepilni 2000 iedzīvotāju.

“Tā ir vieta, no kurienes es nāku, kur dzīvo 95% no manas ģimenes, kur dzīvo mani vecvecāki, mani vecāki, līdz ar to šeit nav vietas statistikai,” saka Piebalga.

“Tas ir stāsts par kaut ko citu. Tas ir stāsts par vietu, no kuras es nāku. Tur dzīvo ļoti uzņēmīgi cilvēki. Daudzi no tiem ir realizējuši tādu pašu projektu kā es, ir atgriezušies.

Daudzi ir atgriezušies savu vecāku zemnieku saimniecībās. Ieguvuši labu izglītību un pieredzi, viņi turpina ar pavisam citu jaudu darīt to, ko jau ir iesākuši viņu vecāki un vecvecāki,” stāsta Piebalga.

Evija ir trīsdesmitgadniece, vēl nesen viņa galvaspilsētā strādāja banku un valsts sektorā, bet pirms dažiem gadiem viņa Riebiņu novadā nopirka lauku īpašumu. Dzīvot pie vecākiem viņa gan neatgriezās, bet savu dzīvi iekārtojusi Rēzeknē, kur šobrīd sniedz atbalstu jaunajiem uzņēmējiem. Lai arī nosaukums neliecina par profesijas kreatīvajām izpausmēm, viņa savu darbu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Rēzeknes biznesa inkubatorā sauc par radošu.

“Īstenībā ar inkubatoru ir interesanti. Ja pēc tādas klasiskas definīcijas, tad ne visi mūsu inkubatora uzņēmēji ir tādi radošie uzņēmēji, ne visi nāk no radošām nozarēm,” klāsta Piebalga.

Evija Piebalga
“Ļoti daudzi nāk no pakalpojumu sfēras, no ražotājiem, bet es domāju - katrā, pat visnopietnākajā uzņēmējā slēpjas šis radošais gēns. Ir. Tu nevari pārdot savu produktu, ja tevī nav tās radošās dzirksts,” stāsta Evija.

Savu lēmumu atgriezties reģionā Evija uzskata par mērķtiecīgu soli, kas ir ļāvis viņai iegūt daudz jauna.

“Šis ir ļoti mērķtiecīgs solis atgriezties reģionā, jo es ļoti daudz kam no tā, ko es darīju Rīgā, pēkšņi vairs nespēju ieraudzīt pievienoto vērtību,” saka Piebalga.

Evija Piebalga
Tas, kā reģions pats sevi pozicionē, un katra personīgais piemērs, pēc Evijas prāta, ir veids kā motivēt arī citus cilvēkus atgriezties. Kā piemēru tam viņa min Cēsis. “Tāpēc ir instagrama konts “Jaunie cēsinieki”, kas ir labs mārketinga materiāls. Tas ir kaut kas tāds, kā mums varbūt pietrūkst,” norāda Piebalga. “Mēs esam atgriezušies no kaut kādām lielākām pilsētām atpakaļ uz dzīvi reģionā tāpēc, ka mēs noguruši no tā proaktīvisma. Gribas  lielāku mieru dzīvē. Savā lāča miegā mēs zaudējam to iespēju citiem pastāstīt, ka īstenībā ir baigi forši. Varbūt ir vienkārši jāpārkāpj savām personīgajām barjerām pāri un ir jāpatricina gaiss? Jo es nedomāju, ka jaunie rēzeknieši, jaunie preilieši vai jaunie daugavpilieši ir sliktāki nekā jaunie cēsnieki,” saka Piebalga.

Taujāta par to, kādas lietas viņu reģionā kaitina un ko viņa vēlētos mainīt, Evija atbild: “Laikam viena no tādām lietām ir uzskats par to, ka mums kāds kaut ko ir parādā vai kādam ir kaut kas ir jāizdara mūsu vietā. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs ir tas, kā citi redz šo reģionu. Tas, kāda esmu es pati vai jebkurš cits, kurš šeit dzīvo, tāda tad arī ir tā Latgale,” norāda Evija.

Pirms atgriezties, vēlas sevi pierādīt plašākos mērogos

Alvis Berngards

Dzimtā vieta: Rēzekne

Dzīvesvieta: Rīga

Atgriešanās statuss: plāno nākotnē

Izglītība: Latvijas Mākslas akadēmija

Profesija: keramiķis, dizaineris ar specializāciju produktu dizainā

Nodarbošanās: grafiskais dizains

 Alvis Berngards ir jaunais grafiskais dizaineris, Latvijas mākslas akadēmijas students. Alvis jau vairākus gadus dzīvo un strādā Rīgā, tomēr domu par atgriešanos reģionā atmetis viņš nav. “Es katru reizi cīnos ar to, ka man prasa, vai es braukšu uz laukiem brīvdienās. Es saku, ka es braukšu uz savu pilsētu,” uzsver rēzeknietis Alvis.

Savā darbā pienesumu devis arī reģionam, strādājot pie tādiem projektiem kā Lūznavas muižas zīmols “Mūza”, Rēzeknes kafejnīcas “Putni” identitāte, Gunāra Igauņa šmakovkas etiķetes.

Reģionu nākotnes izaugsmi viņš redz, attīstot dizaina domāšanu.

Alvis Berngards
“Man liekas ir vietas, kur cilvēki sāk apzināties dizaina nozīmi. Labs piemērs tam ir Latgales vēstniecība “GORS” ar ēku un identitāti,” saka Alvis. “Tajā pašā laikā ir tādi piemēri kā Rēzeknes Olimpiskais centrs – izsludina konkursu par logotipu, turklāt, man liekas, ka tas ir tāds diezgan liela mēroga projekts, kam vajadzētu nedaudz arī piesaistīt profesionāļus, bet balvu fondā piedāvā 10 apmeklējumus uz baseinu un slidotavu. Tad man tas liekas diezgan nenopietni. Jo īpaši, ja tādu konkursu sludina pilsētas dome, kam vajadzētu radīt priekšstatu cilvēkiem, kā tam vajadzētu izskatīties un kā darboties,” bilst grafiskais dizainers.

 Kā grafiskais dizaineris Alvis redz iespēju mainīt reģionu, izveidojot vienotu dizaina stratēģiju un kopīgu platformu. Tā ļautu radošiem cilvēkiem reģionā, līdzīgi kā to jau dara informācijas tehnoloģiju uzņēmēji, strādāt pie kopīgiem projektiem Rīgā vai ārvalstīs.

“Radošuma, es domāju, ir daudz, bet varbūt trūkst tā pasaules redzējuma. Es arī ieteiktu riskēt, doties ārpasaulē, iepazīt cilvēkus, redzēt kā tas notiek. Ja man pirms tam augstākais skatu punkts bija Rīga, tad, kad tu esi Rīgā, tu esi savu acu skatu pavēris tik tālu, ka tu redzi, kas notiek Ņujorkā, Stokholmā, Eiropā. Daudz plašākā līmenī. Ja tu redzi, kā tas notiek tur, tad tu tās zināšanas savelc kopā, un tu jau viņas vari atvest atpakaļ. Es arī ieteiktu radošajiem cilvēkiem nedoties tālāk, bet atgriezties atpakaļ,” stāsta Alvis.

Kā vienu no saviem iedvesmotājiem Alvis min reklāmistu vidē plaši pazīstamo profesionāli Raimondu Plataci. Arī viņš ir nācis no Rēzeknes, daudz strādā galvaspilsētā, arī ārzemēs, bet vienmēr ir atsaucīgs Latgales aicinājumam. “Jā, viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas iedvesmo. Viņš pats arī ir izveidojis ļoti labu reklāmas aģentūru Rīgā un paralēli iesaistās projektos reģionā, un atgriežas un vēlas kaut ko šeit attīstīt. Mēs ar viņu pašu esam diskutējuši par to, ka tu staigā pa Rēzekni un tev sāp acis, skatoties tajos skatlogos. Īstenība dizainerim te ir ko darīt,” saka Alvis.

Šobrīd gan uz Latgali Alvis pārcelties neplāno, tas ir viens no viņa ilgtermiņa dzīves mērķiem.

Lai atgrieztos, ir nepieciešams pierādīt sevi kā nozares speciālistu Rīgā vai ārvalstīs, un tad ar izveidotu klientu loku būs iespējams domāt par strādāšanu citviet arī reģionā.

Alvis Berngards
“Īstermiņā, es domāju, tā materiālā puse nospēlē savu lomu, bet tādā ilgtermiņā, un to arī es esmu piedzīvojis, tev ir jāstrādā tur, kur tu ne tikai gūsti to materiālo labumu, bet arī  pievienoto vērtību. Tu jūti, ka tu mācies, tu attīsties, bet ar savu ieguldījumu nes lielāku kopējo attīstību.

Ja strādā, tikai pelnot naudu, tu pazūdi un zaudē jēgu, kam to dari, un nejūti to pēcgaršu darbam,”

saka Alvis.

Lai arī šķēršļi veiksmīgas atgriešanās stāstam ir vairāki, tostarp arī materiāli, Alvis neslēpj, ka arī vietējai sabiedrībai un pašvaldībām ir jābūt ieinteresētām jauno cilvēku piesaistē. Tālums no Rīgas nav būtisks.

“Man liekas, ka attālums nav tik liels šķērslis. Galvenais, lai apkārt ir kultūras dzīve, lai tu nestagnē, lai apkārt ir cilvēki, no kuriem tu mācies,”

norāda Alvis.

“Šeit, man liekas, ir tā labā vieta, te apkārt ir klusums, te ir daba. Tu vari dzīvot harmonijā un neizdegt tajā lielajā pilsētas skarbajā ritmā. Es domāju, ka ne rīt un ne pēc gada, bet tuvākajā laikā es plānoju, ja ne uzreiz, tad pakāpeniski atgriezties,” saka Berngards.

Viegli «pārstādāmais» izņēmums

Ieva Saliete

Dzimtā vieta: Rīga

Dzīvesvieta: Rēzekne

Atgriešanās statuss: pirms 7 gadiem pārcēlusies no dzīves Freiburgā uz Rēzekni

Izglītība: Latvijas Mūzikas akadēmija, Freiburgas Mūzikas augstskola, Bāzeles Shola Cantorum

Profesija: klavesīniste

Nodarbošanās: brīvmāksliniece, ansambļa “Les Passions de l'âme” klavesīniste

Ieva Saliete ir klavesīniste, kas 15 gadus dzīvojusi Vācijas pilsētā Freiburgā, pirms vairākiem gadiem atgriezusies Latvijā un uzsākusi dzīvi Rēzeknes pievārtē. “Tas būtu ļoti lepni, ja es teiktu - jums jābūt laimīgiem, ka es te dzīvoju. Nē! Es esmu laimīga, ka es šeit dzīvoju.

Šeit dzīvoju tāpēc, ka satiku savu vīru, kas ir no Latgales, kurš nav viegli “pārstādāms”.

Es esmu ļoti viegli “pārstādāma”. Mūziķis – tā ir darba profesija, kas der visur pasaulē,” stāsta Saliete.

Ieva Saliete
“Protams, Eiropā ir visjaukāk dzīvot kā mūziķim, bet Latgales podnieks… Sakiet lūdzu, varbūt viņam dzīvot Kurzemē, Rīgā vai Parīzē? Es domāju, tas nebūtu nopietni, tāpēc izlēmu atgriezties Latvijā, dibināt šeit ģimeni. Man, protams, arī ļoti patīk tas, ka mani bērni ieaug tādā lielā stiprā dzimtā. Nav tā, ka ar diviem koferīšiem ierodas kaut kur nekurienē,” bilst Saliete.

Pirms daudziem gadiem - 1996. gadā -, kad robežas uz Eiropu vēl bija slēgtas, aizbraukšana studēt uz ārzemēm Ievai Salietei bija liela uzdrīkstēšanās. 

“Toreiz, es atceros, bija vienkārši jāiekāpj Rīgā autobusā, un tad pirmā stāvēšana Lietuvas robežas, otrā stāvēšana uz Polijas robežas… Tas ceļš ieilga līdz 36 stundām autobusā,” viņa stāsta. “Jā, es domāju, ka katram dzīvē vajadzētu tādu pārbaudījumu, kur viņš vienkārši atkarīgs pats no sevis un mēģina iziet cauri visām grūtībām. Tas norūda. Es neatceros, ka es kaut kur būtu raudājusi spilvenā. Nē!” norāda Saliete.

Ilgus gadus strādājot, viņa ir spējusi iegādāties savu instrumentu un kļūt par Šveices senās mūzikas orķestra “Les Passions de l'Ame” klavesīnisti.

Tomēr kopumā savu iespēju atgriezties Latvijā un dzīvot Latgalē, paliekot arī par savas jomas profesionāli, Ieva uzskata par izņēmuma gadījumu.

Ieva Saliete
“Mācīties, iziet cauri visām tām grūtībām, beidzot “aizpeldēt” tajā mūzikas vidē, sasniegt to savu mērķi, un tad pateikt: “Jā, paldies, es tagad braucu uz Latviju, kur es sēdēšu biešu vagā un audzināšu bērnus”... Tas būtu pārāk ekstrēmi. Atbraukt uz Latviju man kā klavesīnistei jau bija diezgan ekstrēma vēlme, bet es sapratu, ka varu kā mūziķe dzīvot jebkur un braukt spēlēt uz ārzemēm, uz savu Vāciju, Šveici vai kur jau nu mani aicina, arī no Rēzeknes,” norāda Saliete.

Šobrīd Ievas dzīves modelis atšķiras no citiem. Tas ir laikietilpīgs, pavadot trīs stundas ceļā uz Rīgu, tad lidojumos uz Eiropas pilsētām.

Tomēr tas ļauj viņai realizēt savu muzikālo karjeru, būt par mammu trīs bērniem, kā arī nodrošināt sevi materiāli.  “Sevi nodrošināt ir iespējams arī tad, ja strādā tikai Šveicē. Latvijā es nestrādāju peļņas dēļ,” saka Saliete. “Te to daru, jo man ir vēlme piedalīties Latvijas mūzikas kultūras dzīvē un arī satikt draugus. Bet, jā, man arī ir ļoti daudz brīvā laika. Mūziķis nestrādā no astoņiem līdz pieciem. Kad ir projekts, vienu nedēļu neesmu mājās, bet pārējās trīs es esmu mājās un varu gatavoties saviem nākamajiem projektiem, varu būt kopā ar bērniem, varu arī atpūsties, kas arī ir svarīgi,” klāsta mūziķe.

Ieva Saliete
 Ieva augstu novērtē to, kas pēdējo gadu laikā ir darīts kultūras attīstībai reģionā, tomēr tālākai izaugsmei viņa redz dažas lietas, ko vajadzētu uzlabot. “Nebūtu slikti, ja Latgales reģions būtu vieglāk sasniedzams ar sabiedrisko transportu, piemēram, maršruts Rēzekne - Rīga ir atsevišķs stāsts par to, kā braukt ar vilcienu vai autobusu,” saka Saliete. “Un otrs ir tas, ka reģionā cilvēkiem, aiz tā ka viņi ir jauki un silti, brīžiem pietrūkst asuma un pašpārliecinātības profesionālā ziņā.

Domāju, nemaz par sliktu nenāk pieredze ārzemēs, lai tad ar apgriezieniem strādātu šeit. Es arī ceru, ka jaunieši atgriezīsies šajā tālajā galā, jo vides ziņā te ir ļoti labi.

Protams, darbs ir jāorganizē pašam. Mūsdienās ar interneta palīdzību viss attīstās tik ātri, ka drīz jau būs pavisam vienalga, kur tu dzīvo,” norāda klavesīniste.

Dzīvot Latgalē nozīmē prast strādāt attālināti, dibināt uzņēmumus un būt aktīviem

“Uzdrīkstēties. Atgriezties”. Visi trīs šī stāsta varoņi – Evija, Alvis Ieva –, lai varētu atļauties atgriezties, ir devušies iegūt izglītību un smelties pieredzi citur – Rīgā vai ārzemēs. Latgalē viņi redz gan mājvietu, gan vietu, kur realizēt savu radošo potenciālu.

Tomēr viņu atgriešanās stāsti ir izņēmumi un uzdrīkstēšanās, nevis ierastā prakse.

Latgalē ik gadu iedzīvotāju skaits sarūk par aptuveni 6000, viņu starpā ir ne tikai sirmgalvji, bet arī jaunieši, kas saskata dzīves iespējas citur un aizbrauc uz neatgriešanos.

Tiem, kas vēlas atgriezties, ir jāspēj organizēt savu darbu pašiem, dibinot uzņēmumus vai strādājot attālināti.

Turklāt arī atalgojuma līmenis Latgalē ir par 35% zemāks nekā Rīgas reģionā.

Tādēļ ir skaidrs, ka Latvijai kā Rīgā centrētai valstij, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā un tās apkārtnē, ir nepieciešams meklēt ilgtermiņa risinājumus, kas motivētu jaunus un radošus cilvēkus uzdrīkstēties un atgriezties dzīvot reģionos.

Kopsavilkums:

  • Atgriešanās stāsti ir izņēmuma gadījumi, nevis norma. Migrācija no Latvijas reģioniem uz Rīgu vai ārvalstīm joprojām turpinās, ik gadu samazinot iedzīvotāju skaitu Latgalē.
  • Materiālais faktors joprojām ir viens no galvenajiem atgriešanās šķēršļiem. Vidējā darba samaksa Latgales reģionā ir par 35% zemāka nekā Rīgā.
  • Darba iespējas reģionā radošā profesijā ir ierobežotas. Bieži vien darbu reģionā nepieciešams organizēt pašam, dibinot uzņēmumu vai strādājot attālināti.
  • Mūsdienu tehnoloģiju attīstība dod reģioniem iespēju piesaistīt jaunos profesionāļus, kas spēj strādāt attālināti ar jauno tehnoloģiju palīdzību.

Projektu “Uzdrīkstēties. Atgriezties” finansējusi un atbalstījusi Kultūras ministrija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti