“Sākās tas viss tā, ka manā darba birojā Latvijā kompānijai vajadzēja speciālistus Omānā, tad es aizbraucu sākumā uz trim mēnešiem uz pārbaudes laiku, bet līgums tika pagarināts pāris reižu, un finālā Omānā nostrādāju 4 - 5 gadus, pēc tam uz Kataru nācās pārcelties. Tā kā Tuvajos Austrumos gandrīz 10 gadu būs,” atceras Jurģis.
Jurģis ir būvinženieris, kurš nodarbojas galvenokārt ar projektēšanu jomās, kas saistītas ar ūdeni.
Viņš atzīst, ka, esot tur, viņš sevi var realizēt daudz plašākā mērogā nekā Latvijā.
“Pašreiz Katarā ir finansiālā aizmugure daudz lielāka, notiek viss ļoti daudz - tiek metro būvēts, dažādi citi lieli projekti saistībā ar ūdeni un tamlīdzīgām lietām,” saka Jurģis.
Atšķirībā no zemēm, kur latviešu kopiena ir kupli pārstāvēta, Omānā latviešu nav daudz. Bet Jurģis nedomā, ka saglabāt latvietību ir grūti.
“Es domāju, ka nav jau tik grūti. Es sevi vairāk par pasaules pilsoni uzskatu, bet arī to latvisko nav grūti uzturēt. Es nedomāju, ka ir problēmas ar to,” spriež Jurģis.
Visvairāk viņam pietrūkst zaļo mežu un svaiga gaisa. “Bet pārējās lietas - attiecībā uz ēšanu - jā, ir labi to rupjmaizi paēst, bet ir tā, ka tu pierodi pie vietējiem ēdieniem, vietējās kultūras un ļoti labi var adaptēties,” piebilst Jurģis.
Viens no iemesliem, kāpēc viņš šobrīd ir ieradies Latvijā, ir klasesbiedru salidojums. “4. studijai” zināms, ka klasesbiedri esot apņēmušies pierunāt Jurģi palikt Latvijā.
Bet viņš spriež, ka, “visticamāk, viņiem neizdosies, jo vajag jau kaut kam būt sakārtotam, lai varētu atgriezties”.
“Tagad ņemt pa galvu pa kaklu pamest darbu, atgriezties, praktiski sākt visu no nulles… Jo tur man pieredze ir uzkrāta, un krājas katru gadu. Man ir vieglāk atrast darbu ārpus Latvijas, citu darbu. Tiesa, es domāju, ka mana sieva labprātāk uz šejieni pārceltos,” atzīst Jurģis.
“Kā notiks, to ir grūti spriest. Dzīvojot Tuvajos Austrumos, ir tāds teiciens - viss ir Dieva varā. Ja Dievs ir tā lēmis, tad tā būs, ja ne… Es varbūt esmu pārāk adaptējies tai virzienā,” viņš piebilst.
Bet, lai arī pats sevi sauc par pasaules pilsoni, to, ka kādreiz šeit atgriezīsies, viņš tomēr nenoliedz.
