Vladimiram Gailim ir 38 gadi, un viņš ir masieris. Viņam ir ģimene, kurā audzina mazo dēlēnu. Vladimiram kopš bērnības ir problēmas ar redzi.
Profesionālo izglītību viņš ieguva Rīgas Medicīnas koledžā, pēc tās pabeigšanas viņš divas dienas nedēļā strādā par masieri bērnu rehabilitācijas centrā „Poga” un ikdienā vada uzņēmumu „Vspa”. „V” burts nosaukumā nozīmē – Vita jeb dzīvība vai veselība, nevis - Vladimirs, kā daudzi domājot.
Pēc papīriem Vladimirs vada divus uzņēmumus, kas atrodas vienās telpās – skaistumkopšanas salonu un ārstniecības iestādi. Kopā ir 7 darbinieki.
Vladimirs stāsta, ka masāžu apguvis speciāli izstrādātā programmā vājredzīgiem cilvēkiem pirms pieciem gadiem. Mācījies divus gadus. Cik zināms Vladimiram, no 24 cilvēku kursa profesijā strādājot 17 cilvēki.
„Tam, kas neredz, vai tam, kas slikti redz, pasniedzējs vienkārši lika savas rokas, mēs likām uz pasniedzēja rokām un atkārtojām no sākuma to paņēmienu. Vai nu vienkārši, kad tu saproti, kā jādara tas, tad jau tu sāc darīt un pasniedzējs vienkārši tevi paņem aiz rokas un pakoriģē – parāda, ka bišķi maigāk vai tieši otrādāk – stiprāk vajag to visu,” skaidro Vladimirs.
Viņam ir sava tehnika – rokas ir spēcīgas, un viņš necenšas būt maigs vai izdabāt.
Vladimira kolēģe Olga Krēsliņa, kura arī ir masiere, norāda, ka parasti vājredzīgi masieri jūt labāk: „Man ir nedaudz savādāka tehnika. Varbūt tas progress nav tik straujš, bet es lēnāk visu to taisu, lai tas būtu patīkamāk. Vladimirs jūt, kā vajag. Viņš nospiež, uzspiež, bet paliek labāk. Pēc trim dienām tu tā kā zirgs skrien tur, kur vajag. Tā viņš strādā, ļoti labi! Man patīk. Un viņš ir godīgs cilvēks, tas man ļoti patīk. Tāpēc mēs arī varam strādāt. Mums vispār tāda komanda te ir savākusies, ka mēs varam viens otram ticēt.”
Arī Vladimirs aizrautīgi un ar mīlestību stāsta par darbu, kā patīk būt gandarītam par paveikto, palīdzēt bērniem. Daudz stāsta par pieejamiem pakalpojumiem uzņēmumā, jaunām iecerēm un procedūrām.
Vājās redzes dēļ kļūdās, un jāmaksā sods VID
Vājās redzes dēļ Vladimirs ikdienā saskaras ar daudziem citiem cilvēkiem negaidītiem šķēršļiem un arī tēriņiem. Viņš atklāj, ka ar kreiso aci neredzot nemaz.
„Es redzu, ka tur ir logs, šeit ir duškabīne, šeit ir kušete. Rokas stiepienā es redzu, ka jūs stāvat.”
Dažkārt kolēģi kaut ko pasakot viens otram jau ar acu skatienu. Vai arī, ja kāds kolēģis atstātu zīmīti, Vladimirs to neieraudzītu. Viņš norāda, ka šo interviju viņš arī nevarēs izlasīt vājās redzes dēļ. „Jūs varat uzrakstīt par mani, ko gribat, kaut vai apsaukt mani, es tāpat to neredzēšu. Es redzēšu, ka tur kaut kas uzrakstīts ir, bet, kas tur uzrakstīts, es neredzēšu.”
Tādēļ vienu reizi esot nācies samaksāt arī sodu Valsts ieņēmumu dienestā (VID) par labotu kļūdu ikdienas atskaitē par kases aparāta izmantošanu.
Vladimirs skaidro, ka atskaites jāraksta kases žurnālā un tas jāizdara tajā pašā dienā, tāpēc, ja neviens cits nepalīdz, to dara Vladimirs pats, un citreiz sanāk pārskatīties un ierakstīt nepareizajā rindiņā. Tad to aizkrāso un ieraksta pareizi.
Par to bijis jāsamaksā sods VID. Tāpat arī sākumā, lai vadītais uzņēmums iegūtu ārstniecības iestādes statusu, dokumentu sagatavošanai Vladimirs speciāli algoja atsevišķu firmu. Daudzus dokumentus vienam sagatavot būtu gandrīz neiespējami.
Arī iesniegumu rakstīšanai vajadzīgs otrs cilvēks. Dažkārt jālemj, vai jādodas uz iestādi atkārtoti jau kopā ar kolēģi, vai jālūdz palīdzība kādam citam apmeklētājam. Reģistrēt uzņēmumu kā tādu nesagādājot problēmas, grūtības rodas vēlāk.
Nav padomāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām
Grūtības sagādā daudzas lietas, kas citiem šķiet pašsaprotamas. Piemēram, ierakstītas vēstules saņemšana. Otrs cilvēks vajadzīgs, lai ierakstītu formālus datus – vārdu, uzvārdu, datumu un parādītu, kur Vladimiram jāparakstās.
Milzu grūtības sagādā automāti, kas izsniedz apkalpošanas kārtas numuriņu iestādēs – bankās, VID, pastā, arī citur. Lielākai daļai no mums zināms, kā rīkoties – atnāc uz iestādi, uzspied pogu, paņem numuriņu, gaidi rindā, līdz uz ekrāna parādās tavs numuriņš, un ej. Taču arī šeit par visiem nav padomāts.
„Labi, tu it kā ar lupu vari izlasīt, ko tev vajag un izņemt numuru un saskatīt to numuriņu. Bet tu neredzi to numuriņu, kad viņš iedegas tur augšā. Tā ir arī liela problēma.”
Ir labi, ja blakus esošs cilvēks pasaka – tas ir jūsu numurs, ejiet tur. Ja nē, var tā arī palikt gaidīt rindā. Daudzām problēmām Vladimirs saskata vienkāršu risinājumu. Kā būtu, ja automāts varētu nosaukt kārtas numuru un arī, kad pienāk kārta, varētu nosaukt, kuram numuram pie kuras letes vai uz kuru kabīni jāiet?
Viņš stāsta, ka lielajās iestādēs, tajā pašā VID, vajadzētu pie visām pogām blakus vēl vienu, kuru uzspiežot pienāk cilvēks un aizved pie vajadzīgā lodziņa, ja vajag, tad palīdz uzrakstīt iesniegumu un palīdz atrisināt radušās problēmas. Piemēram, pastā letes ir pārāk augstas, lai cilvēki ratiņkrēslā varētu ērti piekļūt - arī tur ir jāpadomā, kā to atrisināt.
Arī uz ielas vide visbiežāk nav piemērota
Svarīgi būtu dzelzceļa stacijās uzlikt vairāk soliņu, uz kuriem varētu apsēsties, tajā skaitā cilvēki ar invaliditāti. Arī tablo ir augstu uzlikti un burti uz tiem ir salīdzinoši nelieli. To var izlasīt arī ne katrs vecāka gada gājuma cilvēks. Tādēļ atsevišķu sarakstu varētu uzlikt arī acu līmenī, uzskata Vladimirs.
Vladimirs vēl rosina aplīmēt stabus ar atstarojošo līmlentu. Viņš uzsver, ka, salīdzinot ar ceļu remontu izmaksām kopumā, aplīmēt pāris desmitus stabu izmaksātu ļoti lēti.
Arī auguma dēļ, kas ir ap metru deviņdesmit, Vladimiram gadās ieskriet ceļa zīmēs. „Bišķi virs acu līmeņa ir, un tu nepamani un ietriecies ar galvu pret to zīmi. Tas ir tāds sāpīgs pasākums. Mana pieredze – trīs brilles ir tā sadauzītas. Nu, tāpēc, ka nepamani un – ir kontakts!”
Gadu gaitā gan ir notikušas arī pozitīvas pārmaiņas, kuras Vladimirs ir pamanījis un vērtē atzinīgi.
„Pirms 10 gadiem, piemēram, mums nebija praktiski neviena luksofora, kas pīkstēja, kad gājām pāri. Tagad visi jaunie luksofori pīkst. Paldies, tas atvieglo! Es pārvietojos ļoti bieži un dzirdu, zinu. Es pats jūtos drošs, ka var iet.”
Mašīnas Vladimiram pamanīt ir grūti, tāpēc viņš priecājas, ka automašīnām apgaismojums ir ieslēgts visu cauru diennakti, jo viņš pamana gaismas, nevis mašīnas.
Vladimira stāsts liek secināt, ka daudziem sarežģījumiem var rast salīdzinoši vieglus un arī lētus risinājumus. Vienkārši tiem, kas pieņem un īsteno šīs lieta, ir jāizprot šo cilvēku vajadzības, turklāt tas ir vajadzīgs arī citām sabiedrības grupām, piemēram, pensionāriem, māmiņām ar ratiņiem un tā tālāk.
Daudzi no mums pat nepamana vienkāršās lietas, kuras citiem sagādā grūtības. Turklāt arī no lēmumu pieņēmēju puses daudz kas aizvien ir palicis bez ievērības. Ir jādomā līdzi ikdienā un jāmēģina izjust uz savas ādas.
