Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ēnu ekonomikas apkarošana - bez pārliecinošiem panākumiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Veselības aprūpes sistēma ir kā loterija. Vērtē paciente Ivita

Par Latviju ir jābūt nomodā. Saruna ar Latvijas diplomāti Ainu Nagobadu-Ābolu

Par Latviju ir jābūt nomodā. Saruna ar pieredzējušo Latvijas diplomāti Ainu Nagobads-Ābolu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa viesojās Parīzes piepilsētā Vezinē pie Ainas Nagobads-Ābolas, lai ar viņas pieredzi palūkotos uz šodienas Latviju simtgadē, uz politiskajiem procesiem pašmājās un ārpusē un saprastu, vai varam justies droši un kas mums to traucē. Izrādās, ka Latvijas dzimšanas diena pieredzējušajai diplomātei ir arī kā citādi - ļoti personiski svarīga.

Latvija un pieredzējusī diplomāte Aina Nagobads-Ābola ir teju vienaudzes. Viņa piedzima tad, kad pirmajai brīvvalstij bija divi gadi. Viņa ir pieredzējusi to, kā Latvija ir un kā to atņem, un atkal ir, un joprojām ir sargājama. Tieši viņa deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju atveda pirmo ārzemju valsts vadītāju, tolaik Francijas prezidentu Fransuā Miterānu. Uz rūdīto politiķi iedarbojās viņas šarms un, kā Ābolas kundze vēlāk sacīs, arī dūša.

Karalisku stāju un labu humora izjūtu

Plašajā viesu telpā ir iedegta gaisma. Kad priekštelpā novilkts mētelis, dažus pakāpienus lejāk sagaida viņa pati, piecēlusies no ērta krēsla nelielā lasāmtelpā. Neliela auguma, ar perfektu matu sakārtojumu, žaketē, smalkām rotām un karalisku stāju – Latvijas pirmā vēstniece Francijā, vēlāk Spānijā un Portugālē Aina Nagobads-Ābola. „Skaistas latviešu sievietes ir simtgades notikums,” tā viņa sacīs, silti spiežot roku, un zinu, ka bijusī diplomāte savus dzīves notikumus prot izstāstīt ļoti krāšņi un ar labu humora izjūtu.

Sarunu ar Ainu Nagobads-Ābolu sākas uzreiz par lielām lietām – par Dziesmu svētkiem. Viņa tos piemin uzreiz, tikko apsēžoties, sakot, ka visi francūži ir milzu izbrīnā, kā kaut ko tik fantastisku var noorganizēt. Viņa sēž pamatīgā, dziļā krēslā. Aiz muguras – plaši logi līdz grīdai, aiz tiem – tumši zaļš vasaras nogales dārzs.

„Protams, arī priekšnesums bija tik iespaidīgs. Šogad mūsu simtgades Dziesmu svētki izskanēja skaļi un skaisti un tiešām tika apbrīnoti un augstu novērtēti. Esmu bijusi visos Dziesmu svētkos, izņemot šogad, bet es klausījos internetā un piedalījos ar sirdi, ” saka Aina Nagobads-Ābola.

Līdzīgi viņa priecājas arī par šogad „Orsē” muzejā piedzīvoto Baltijas simbolisma izstādi, kas, kā bijusī vēstniece saka, Francijai un pasaulei atgādina, ka mēs jau sen esam Baltijas jūras līčos dzīvojoša kulturāla tauta.

Iestāties par savu identitāti

„Nebūs tā, kā pirmajās reizēs franču vēstniecībā mani uzrunāja: „Ak tā, jūs tad esat no Laponijas, vai ne?” Cilvēks Ārlietu ministrijā nezināja, ka Lettonie (Latvija - franču valodā) un Laponie (Lapzeme – franču valodā) ir divas dažādas lietas. Tad ziniet, kādu ceļu mēs esam nostaigājuši. Tagad mūs slavē, tagad par mums runā, un tagad mēs esam viena kulturāla un ļoti izdarīga Ziemeļeiropas zeme. Tas ir ļoti pacilājoši. Un es pati vienmēr esmu uzskatījusi, ka mēs tādi esam, ” tā Aina Nagobads-Ābola.

To, kā tas ir, iestāties par savu identitāti laikā, kad pašas zeme ir okupēta, Aina Nagobads-Ābola ir piedzīvojusi pārpārēm.

Viņas ceļš bija līdzīgs kā daudzām Latvijas ģimenēm, kas bija spiestas doties bēgļu gaitās četrdesmitajos gados. Sākumā viņa nonāca Vācijā, tad Marokā un tad Francijā, izstudēja medicīnu un vēlāk palīdzēja vīram Guntaram Ābolam uzņēmuma dibināšanā un vadībā. Bet, brūkot padomju varai un atjaunojoties Latvijas neatkarībai, Aina Nagobads-Ābola kļuva par tiltu Latvijai uz Francijas sabiedrību un otrādi  – vispirms kļūstot par goda konsuli un tad par pirmo Latvijas vēstnieci Francijā. Tieši viņa deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju atveda arī pirmo ārzemju valsts vadītāju, toreizējo Francijas prezidentu Fransuā Miterānu.

„Es nebiju viņu satikusi pirms manas akreditācijas, tikai kādās lielākās grupās. Bet tad, kad mani iecēla par vēstnieci, tad pirmajā tikšanās reizē viņam ļoti patika tas, ka teicu, ka neesmu oficiāla diplomāte, bet Latvijas valdības iecelta ārpus ierastā koda, jo diplomātu mums ļoti maz. Nu, klausieties, deviņdesmitajos gados, kur mēs būtu ņēmuši diplomātus! Miterāns tūdaļ teica: „Tas man daudz labāk patīk.”

Lai gan man neviens nebija lūdzis un atļāvis viņu ielūgt uz Rīgu, turklāt valsts jau tā pa īstam vēl nemaz nebija izveidota, taču dūšas  man pietika, un es teicu, ka mēs ļoti cienām Franciju un es vēlos viņu ielūgt redzēt mūsu zemi.

Tas Miterānam tik ļoti patika, ka viņš tūdaļ uzsauca savam ārlietu ministram: „Klausies, mēs braucam!” Un, ziniet, ka viņš pat atteica lielo Meksikas braucienu, kur jau viss bija sakārtots, lai dotos uz Latviju. Vienkārši fantastiski! Tā viņš atbrauca kā pirmais valsts vadītājs valsts vizītē uz Latviju.”

Latvijā Francijas prezidents paziņoja, ka Sarkanajai armijai tūdaļ ir jāiziet no brīvas un neatkarīgas valsts.

Jābūt nomodā

Vai tagad, kad Latvija ir ne tikai brīva valsts, bet esam arī NATO un Eiropas Savienībā, vai mēs varam justies daudz drošāk? „Mēs esam gan, bet mums visu laiku ir jābūt nomodā, jo mums ir ļoti nedrošas attiecības ar kaimiņiem.

Mums vienmēr ir jāzina, kādā veidā savas un valstu ekonomiskās un politiskās attiecības kārtojam, un pašiem ir jāmēģina būt spēcīgiem un stipriem.

Mēs esam situācijā, kas ir pozitīva, jo mūs novērtē ārpus Latvijas, vai tā būtu Eiropas Savienība, kur esam gandrīz viena no paraugvalstīm ar saviem ekonomiskajiem pasākumiem, vai citur. Taču mūsu zonā miers ir trausls, un par to vajag būt nomodā.”

Kādam jābūt valstsvīram?

Saruna pievēršas gaidāmajām vēlēšanām Latvijā. Vēlēšanas kā tādas ir svarīgs un sarežģīts laiks ikvienā valstī, arī Francijā. Kā Ābolas kundze redz mūsu politisko briedumu? „Mūsu politiskā dzīve ir ļoti tramīga un nezinoša.

Mēs vēl absolūti neesam izauguši par politiski, ekonomiski domājošu valsti,

un mūsu politiķi tiešām ir ļoti vāji, un valstsvīru mums ir pavisam maz. Starp politiķi un valstsvīru ir liela starpība. Daži mums ir. Atceros, ka kādu reiz viens no lielajiem franču ministriem, tieši par šo tematu runājot, man prasīja: „Vai jums ir pieci valstsvīri?” Padomāju un atbildēju: „Nu, piecus varbūt es varu izspiest.” Viņš sacīja: „Tad jūs esiet brīnišķīga valsts. Vairāk nemaz nevajag, ja ir pieci patiesi domājoši cilvēki.” Bet man gan kādreiz liekas – nu, nez, vai ir tie pieci.”

Kādām ir jābūt tām īpašībām, kas raksturo īstu valstsvīru? „Valstsvīrs ir personība, kurai ir savi principi, ticība, kurš ir goda cilvēks un kam ir vīzija un doma par priekšdienām, ne tikai par šodienu, kam ir vēriens, kurš ir ar pārliecību un kurš mīl savu zemi, kurš grib cīnīties un darīt, bet kam arī ir dotības to varēt.

Tādu, kuri labi domā, ir daudz, bet, lai to pārveidotu par esošu, vajag personību ar lielu īpašību kopsummu. Tas ir diezgan grūti.

Valstsvīrs ir cilvēks, kurš uzņemas grūtības un tās apzinās. No tiem politiķiem, kuri tikai tā atnāk uz Saeimu, pavēlē, parunājas un pēc tam iedzer glāzi alus ar draugiem, no tiem nav daudz labuma. Bet, ja viens īstais valstsvīrs nostājas priekšā un iedvesmo, tad arī tiem liekas, ka ir vērts varbūt drusku vairāk padomāt un piespiesties kaut ko darīt.”

Vienmēr lepna par savu zemi

Ļoti vajag rūpēties par jaunatni, par skolām un par universitātēm – saka Aina Nagobads-Ābola, domājot par to, kā Latvijai attīstīties. Viņa min iespējas studēt ārzemēs, redzēt pasauli, pārvest mājās zināšanas, palīdzēt tiem, kuriem ir talants, bet nav rocības. „Piecdesmit okupācijas gadi ir ilgs laiks, divas trīs paaudzes, mēs bijām stipri ieslēgti,” viņa secina.

„Es tomēr uz visu skatos pozitīvi. Mēs esam darbīgi cilvēki. Latvija nav sliņķi. Kad ministram Meierovicam (pirmajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Anna Meierovicam – red.) Francijā bija prasījuši: jums nav ne naftas, nekā, no kā jūs dzīvosiet? Viņš bija atbildējis: „Mēs strādāsim!” Un mēs strādājām, varbūt toreiz drusku vairāk nekā tagad, bet mēs arī joprojām mākam strādāt un lietas darīt.

Mēs esam daudz ko iemācījušies un sākam pat pārspēt citas valstis. Mēs varam būt diezgan lepni par savu zemi.

Es vienmēr esmu lepna par savu zemi. Mēs esam viena no Ziemeļeiropas mazajām zemēm, kurai ir sava vieta Eiropā un pasaulē.”

Aina Nagobads-Ābola saka, ka viņas mīļākie Latvijas svētki ir 4.maijs – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadiena. Bet 18.novembris, kas šogad būs arī Latvijas simtā dzimšanas diena, ir divkārt īpašs.

„Manā ģimenē 18.novembris ir mana kāzu diena. Es biju precējusies, bet nu būs divi gadi, kopš mans vīrs ir miris. Līdz tam mēs vairāk nekā sešdesmit gadu nodzīvojām laulībā. Un mans vecākais brālis Amerikā ir dzimis 18.novembrī, līdz ar to mums ir ģimenes svētki tik un tā. Vienmēr ir šķitis, ka 18.novembris mums ir ģimenes svētki.”

Šogad Latvijas simto dzimšanas dienu Aina Nagobads-Ābola sagaidīs Latvijas vēstniecībā Parīzē, vietā, kuru viņa pati kādreiz ir izveidojusi, Latvijai atgūstot un nostiprinot brīvību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti