Par krīzi 25 gadu vecumā un dziedināšanu psihoterapijā. Saruna ar mūziķi Šipkēvicu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem un 11 mēnešiem.

Jānis Šipkēvics jeb Shipsea, grupas “Instrumenti” līderis, patiesā sarunā atklāj, kādēļ jau vairāk nekā desmit gadus ar pārtraukumiem apmeklē psihoterapiju un kādas pēdas tas atstāj viņa daiļradē. Mūziķis ir piedzīvojis arī šaubas, meklējot palīdzību. Viņš uzsver – tas, ka ne viss iekšējā pasaulē ir sakārtots, ir normāli.

Tava terapijas pieredze ar pārtraukumiem iestiepjas jau vairāk nekā desmit gadu garumā. Kā tās sākās?

Mana pirmā saskarsme ar terapiju – tajā brīdī šķietami vienīgo risinājumu, kas atlicis, – bija, kad  pieredzēju emocionālo krīzi ap 25 gadu vecumu. Piedzīvoju iespaidīgas veģetatīvās distonijas izpausmes, nekur nevarēju rast mieru un jutos kaut kādā mērā neizskaidrojami slikti. Nekādas Rietumu medicīnas diagnozes nevarēja uzstādīt, un es joprojām nezinu, kā to definēt.

Garīgās veselības mēnesis

Oktobris visā pasaulē tiek atzīmēts kā garīgās veselības mēnesis, tādēļ LSM.lv uz sarunu aicinās vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri drosmīgi stāsta par savu pieredzi, meklējot palīdzību psihoterapijā.

Tā ir krīze, kuru piedzīvo cilvēks, kurš savā kārtējā pārejas vecumā vai nu tiek nākamajā etapā vai dabū lauzties cauri savā bērnībā un pusaudža gados aizslēgtām durvīm. Bet durvis sanāk izdauzīt ar galvu, un tad tā galva ir mazliet jāsakārto. Tad var palīdzēt kāds, kurš to galvu pažēlo, ļauj izprast, kas ir tās durvis un kāpēc ir vērts pameklēt atslēgu.

Toreiz tā izrādījās diezgan efektīva metode, jo varēju verbalizēt daudz neizsakāmus pārdzīvojumus, kuri, izteikti vārdos, kļūst mazāk biedējoši nekā tad, ja tie tevī snauž un tu tikai iztēlojies problēmu ēnas, kas ir grandiozākas nekā pats objekts. Protams, neba es atšķetināju ļaunus tēlus, kuri ir pie visa vainīgi. Tās ir drīzāk savas iekšējās kartes, savu sastāvdaļu mehānisma izprašana, kas bieži vien ir sarežģītāks nekā operētājsistēmas spēja ar to rīkoties un vadīt. Vadīšana ir augstākā pakāpe, jo var kaut vai ļaut tam strādāt un neļaut zobratiem saiet pretrunā un salauzt no iekšpuses. Tas ir tas, no kā ir jāuzmanās, it sevišķi pārejas posmos, kurus piedzīvo cilvēks. Kādam gadās 16, 24 vai 35, kādam apaļās desmitgadēs – tas droši vien ir ļoti individuāli. Tie ir brīži, kurā cilvēkam ir ļoti vēlams pārskatīt savas pasaules uzskatu pamatnostādnes.

Būtiski, iespējams, neizbēgami, lai turpinātu ceļu, ir no jauna uzrakstīt definīciju par to, kas es esmu. Ja tas nenotiek organiski šo pārejas periodu laikā, tad iekšējā sistēma to pieprasa daudz asāk: “Es nevaru iet tālāk, pirms tu esi sakārtojis situāciju trīs etapus atpakaļ, par ko es liku manīt iepriekšējā un aiziepriekšējā robežu šķērsošanas punktā.” Tāpat kā ķermenis ir uzbūvēts – ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, ne vienmēr ir jēga to samazināt, jo tā ir signāls, ka ķermenim kaut kur ir, piemēram, iekaisums, par ko ir jāinteresējas. Arī garīgie iekaisumi ir signāli tam, ka ir jāpievēršas sev. Tas nav negods nejusties nevainojamam.

Savā terapijas pieredzē, kas ir bijusi pie vairākiem un ļoti atšķirīgiem speciālistiem, lielākoties pēc sarunas esmu nodomājis – varu zināmā mērā uzskatīt, ka psihoterapija ir visjēgpilnākais, ko cilvēks var darīt. Tā ir, iespējams, jēgas pilnākā profesija, kas nodarbojas tieši ar, iespējams, dzīves jēgas definīciju. Ja cilvēkam nav jēgas dzīvot, viņam nav jēgas būt dzīvam un veselam.

Veselība sastāv no divām veselības daļām, kur garīgā veselība ir sākumpunkts, un tikai tad ir miesa, kas ir transportlīdzeklis.

Tajā ietvarā ir tas, ar ko nodarbojas terapija. Tas ir tas, ar ko ikdienā ir ļauts, vērts un vēlams saskarties visiem “normālajiem” cilvēkiem, jo tas nenozīmē atzīt, ka ar tevi viss nav kārtībā. Jo ir normāli nebūt visam kārtībā.

Tu teici, ka esi bijis pie vairākiem speciālistiem. Vai esi apzināti mainījis terapeitus, un cik to ir bijis?

Šķiet, ir bijuši četri. Kaut kā tas ir dabīgi noticis. Ir bijis posms, kad tieši attiecības bija fokusā. Tas var būt noderīgi gan salabšanas, gan izšķiršanās fāzē, lai spētu tikt galā ar lielajiem pārdzīvojumiem. Tas, kas notiek divu cilvēku starpā un viņu kolektīvajā psihē, kura izveidojas, kopā esot, ir kaut kas tik būtisks un vērtīgs, ka ar to ir jāapietas uzmanīgi. Es varu teikt tikai to labāko par terapiju, kas notiek diviem cilvēkiem kopā.

Tātad esi gājis pāru terapijā?

Jā. Savukārt pats individuāli esmu gājis cauri dažādiem posmiem, piedzīvojot savu pieaugšanu. Esmu piedzīvojis iekšējas transformācijas procesus, kad no puikas tu kļūsti par vīrieti. Nav runa par to puiku, kas no 12–18 gadu vecumā kļūst par vīrieti, bet tāds lielāks puika kļūst par mazliet lielāku, citu vīrieti, apzinās savu vīrišķību.

Šobrīd mana terapijas pieredze ir kampaņveidīga – kad mans kompass ir novirzījies, es zinu, kur man ir jādodas.Tas ir kā dārziņš, ko ik pa laikam izravē. Tas nenozīmē, ka katru rītu ir jānoplēš katra nokaltusī lapiņa – tai arī ir iespēja būt.

Es neloloju ilūzijas, ka es varu būt pilnībā sakārtots. Psiholoģisko tonusu es neredzu kā fitnesu, kur man ir jākļūst arvien nevainojamākam.

Es kā jebkurš cilvēks esmu slinks, tas prasa saņemšanos un disciplīnu. No rīta pamostoties, man nav sajūtas, ka es gribu iet un runāt par visu to, kas mani kaitina, jo skaidrs, ka dabiskākais ir to paslaucīt zem paklājiņa – liekas: gan jau pāries. Ļaujot tam aiziet tālāk, tas prasīs daudz vairāk laika.

Kad tu sāki iet terapijā, vai tev pašam bija tāda aizture?

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

Vērsies pie sava ģimenes ārsta!

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”: 67222922, 27722292 ; mājaslapa.

Pusaudžu resursu centrs: 29164747 ; mājaslapa.

Papildu informācija par garīgo veselību var meklēt interneta vietnēs:

ESparveselību.lv un nenoversies.lv.

Jā, man šķiet, tā ir pret jebko nezināmu – tu gluži vienkārši nezini, vai izdarīsi visu pareizi, vai tevī ir īstā kapacitāte, vai spēsi noformulēt, nejutīsies neērti, vai tev neprasīs kaut ko, par ko ir kauns. Tādi jautājumi ir tie, kas virmo galvā, pirms sper savu pirmo soli terapeita kabinetā.

Arīdzan pēc tam – katra reize, kad es eju, ir maza saņemšanās. Nokļūt līdz terapijai prasa disciplīnu, tas nav kaut kas, pēc kā es raujos. Arī lai izietu mežā uz pastaigu, man ir jāsaņemas. Varbūt es esmu vienkārši ārkārtīgi slinks cilvēks (smejas).

Katrs labais solis sākotnēji prasa iegūt inerci. Tālākajai terapijas sarunai pašai ritot, tu esi laimīgs, cik foršā gultnē tas ir ievirzījies. Es jūtu gandarījumu, ka tā skursteņa cuka ir vaļā, gaiss jau plūst, tu jūti, kā sarunai ir virzība. Citreiz sarunā arī tā nepaveras – un arī tāda saruna ir vērtīga. Ja tu saproti, ka par kādu tēmu ir grūti vai nepatīkami runāt, par to ir vērts padomāt.

Tas ir tieši tāpat kā par jebko manā dzīvē, ko es neesmu darījis, – man no tā ir mazliet bail. Manuprāt, tas ir absolūti cilvēcīgi. Es domāju, pirmā pieredze pie terapeita ir ļoti, ļoti liels solis. Tas kaut kādā ziņā ir brīvais kritiens, kurā tu uztici izpletni atvērt citam. Terapeiti ir dažādi, tāpēc ir jāpatur prātā, ka tas var nebūt īstais cilvēks. Primāri droši vien ir sajūta, sastopot speciālistu pirmo reizi: vai sajūta ir laba, silta vai pozitīvā ziņā rosinoša un izaicinoša? Sajūta, ka šis cilvēks tevi rosina izkāpt laukā no siltas teritorijas, kurā nekas ilgi nav mainījies. Ārpus tās siltumnīcas, iespējams, ir vairāk svaiga gaisa. Ir mājīgi būt savā čaulā, tas ir fakts, bet tur vienmēr varēs atgriezties – jautājums, vai gribēsies.

Ko esi ieguvis no terapijas pieredzes?

Lielā mērā terapija man iemācīja runāt, sarunāties, definēt savus iekšējos procesus. Tas ir palīdzējis attiecībās.

Manuprāt, agrākā vecumā es biju tipisks vīrietis, kurš visu patur pie sevis.

Negribu vispārināt, iespējams, tā ir klišeja un varbūt no tādām jāizvairās – ka vīrieši neraud un nerunā par to, kas iekšā notiek. Tomēr es to iemācījos pakāpeniski, arī savas pirmās laulības laikā, par ko esmu pateicīgs savai dzīvesbiedrei, ka viņa bija pietiekami pacietīga, lai manī atvērtu šo spēju. Arīdzan meklēt ceļu pie terapeita – tā bija viņas iniciatīva. Iespējams, es būtu pie tā nonācis agri vai vēlu, es priecājos, ka tas notika salīdzinoši agri.

Vai tava terapijas pieredze kaut kā izpaužas arī profesionāli? Vai kādu daļu no tās tu komunicē savā radošumā?

Ļoti daudz pēdu, lielu atklāsmju par sevi ir bijis, braucot mājās no terapijas. Kādu laiku man bija jāmēro diezgan garš ceļš pie stūres, lai pēc tam nokļūtu atpakaļ mājās. Tad allaž bija kādu trīs līdz piecu lielu atziņu un pārdomu saraksts. Tieši šīs atziņas ir tas, kas veido dziesmu saturu. Tieši tik vienkārši tas ir. Ja dziesma ir definēta kā viens no radošā procesa augļiem, tad tie vispatiesākie ir ar autentisku atziņu piepildīti. Tas atrod ceļu pie cilvēka, jo tas nav kaut kas izdomāts. Tas, ko tu esi sevī saklausījis, spējis ietērpt vārdos un tam pievienot rezonansi, akustiku, kas ir mūzika. Šī atziņa, iespējams, tālāk kādu dziedē, ļauj tikt sev tuvāk, dod atbildi. Varbūt ir kāds cilvēks, kas ir pārāk bikls, lai pats vārdos definētu, bet tas palīdz, ka kāds ir definējis viņa priekšā un devis pirmo soli ceļā, ko viņš grib uzsākt.

Tā kā tu esi sabiedrībā zināms, iespējams, komunikācija reizēm var šķist ne līdz galam patiesa, jo cilvēki tevi atpazīst. Vai tev kādā brīdī, ejot pie terapeita, ir bijušas šādas bažas?

Droši vien esmu izjutis zināmu piesardzību sākumā, bet šķiet, ka no visiem terapeitiem, ar kuriem esmu saskāries, esmu saņēmis sajūtu, ka viņu iekšējās ētikas slieksnis ir ļoti augsts. Iespējams, šīs jomas piramīdā tā ir pati galvenā lieta – pat ne prasmes, bet tieši sajūta, ka tu vari uzticēties. Manuprāt, ar to viss sākas. Ja tā nav, tas ir briesmīgi. Kā ārsts, kas operē, nenomazgājot rokas. Tā ir higiēnas lieta, kas ir bijusi prioritāte tiem speciālistiem, ar kuriem esmu saskāries. Tālāk jau sākas katra individuālā tehnika, spējas, harisma un varēšana.

Tamdēļ arī kā vērtīgu redzu pieredzi dažādībā. Dažādos savas dzīves posmos mani viens vai otrs veids ir uzrunājis vairāk. Ja esmu jutis, ka esmu pilnīgi citādāks nekā cilvēks, kas man sēž priekšā, beidzot caur to esmu atvēris kaut ko jaunu, turklāt, iespējams, caur iekšēju pretestību vai mazliet spriedzi. Tā var arīdzan būt vēlama, ja speciālists zina, ka viņš šo procesu satur.

Attiecības ar terapeitu līdzinās un tām ir atsauce uz attiecībām ar vecākiem. Ja terapeits ir vīrietis, es zināmā mērā runāju ar savu tēvu – iespējams, to, ko es neesmu izrunājis.

Man ir iespēja izrunāt šīs sarunas, kas ir šobrīd neiespējams, jo tēvs jau ir citā posmā savā dzīvē, nevis tajā, ko es varbūt esmu vēlējies izrunāt.

Vai pareizi saprotu, ka esi pārsvarā gājis pie terapeitiem vīriešiem?

Pārsvarā jā, bet ne tikai.

Kā tev šķiet, kas liek cilvēkiem baidīties meklēt palīdzību – un ne tikai pie psihoterapeita?

Man šķiet, tas laiks ir garām, kad cilvēki uzskata, ka terapija ir kļūdu labojums vai atzīšana, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā.

Tiesa, ja es pirms 15 gadiem, kad sāku aktīvāk darboties savā profesijā, kolēģiem teiktu, ka ietu uz terapiju, tas mums liktos drīzāk smieklīgi. Kas tad 20-gadīgam čalim var būt par problēmām?

Šobrīd es arī satieku tos pašus cilvēkus, un viņi paši tagad par to interesējas vai rod atbalstu terapijā. Īpaši jūtot, ka viņu bērniem ir vajadzīga palīdzība. Ir brīži, kad jūti, ka kaut kas nav labi, bet tu neesi īsti ar vecāku empātiju spējīgs rast risinājumu. Tu vari vienkārši pateikt: “Neuztraucies, viss būs kārtībā!”, bet redzi, ka tas nestrādā. Skaidrs, ka mēs dzīvojam laikā ar turbo dinamiku, kas procesus paātrina. Jebkuri graudiņi kurpē ātri kļūst par kaut ko neizturami rīvējošu – salīdzinot ar citiem laikiem.

Laikam nav citas labākas metodes, kā vien par to runāt. Jebkura problēmas vai jautājuma aktualizēšana izgaismo pretpolus. Tādā veidā ir dinamiskāks spēles laukums, kur mēs varam izvilkt ārā stereotipus, kuri ļoti spilgti uzrādās, piemēram, komentāros pie “Facebook” rakstiem. Tur ir visi lielie gudrinieki, kuri zina, kā vajag un nevajag. Iespējams, mēs neizmainīsim viņu viedokli – vienalga, par kādu tēmu – rasismu, minoritātēm, par jebko. Bet tāds arī nav mērķis. Mērķis ir ieraudzīt kopbildi. Daudziem cilvēkiem, ieraugot šo polaritāti, ir iespējams spilgtāk saprast, ko viņš pats par to domā, viņš redz to temperatūras skalu, kas varbūt ir dedzinoša. Uz tās agresijas fona tu saproti, cik svarīgi ir neklusēt.

Senākos laikos nerunāja par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Nebija” garīgo veselības jautājumu – tas bija kaut kas absolūti margināls. Ielās nebija cilvēku ratiņkrēslos. Mums “nebija” homoseksuālu cilvēku. Es domāju, ka runājot var ļoti daudz atrisināt. Bet ir paaudze, kas ir pieradusi nerunāt – arī ar to ir jāsastopas, tas ir īpaši jāņem vērā. Mēs esam tā paaudze, kas veido vidi, kurā šobrīd aug mūsu bērni, kas kādu dienu paši būs vecāki. Mēs nevaram vienā dienā izmainīt skatu uz visiem jautājumiem, tas ir dabiski. Tādēļ es esmu šeit un runājos ar tevi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti