Klusajā dārzā brīžam var dzirdēt nobūkšķam pēdējos ābolus. Uldis Danbergs Latvijas Televīziju (LVT) sagaida, rāmi smaidot. Ziņa par piešķirto Viestura ordeni pārsteidza sirmo kungu. Vai tad es kaut ko sevišķu darīju? Tādu cilvēku toreiz bija tūkstošiem, viņš klusi saka.
"Sirds neļāva būt mierā ar to, kas notiek apkārtnē, brāļi mani gāja bojā, ģimene, radu bērni arī izsūtīti bija. Tas viss radīja vēlmi darboties, lai kaut kā varētu brīvības atgūšanā piedalīties; cik nu varēja, tik darīja," klāsta sirmgalvis.
Danberga kunga onkulis, mātes brālis Fricis Bērtulsons bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. 1941. gadā kopā ar ģimeni izsūtīts. Tas bija liels trieciens toreiz 10 gadus vecajam puikam.
"Es jau varbūt īsti neapjēdzu, kas un kā, bet tas bija pirmais trieciens, kaut kas palika sirdī, ka tā vara, kas valdīja, ir pārāk nežēlīga," stāsta kungs.
Viņi bija trīs brāļi. Vecākais Imants iesaukts Padomju armijā, pēc kara iegājis mežā. Vidējais brālis Gunārs pēc kara izsūtīts – kā ģimene vēlāk noskaidrojusi – uz Komsomoļskas apgabalu un no bada miris. Jaunākais Uldis pēc Laucienes pamatskolas beigšanas devās uz Rīgu. Satika vēl deviņus līdzīgi domājošus puišus un kopā nodibināja pagrīdes nacionālo organizāciju "Lāčplēsis".
"Tā pienāca 1948. gada 18. novembris, 17. novembris – uz 18. novembri mēs izlīmējām tādas skrejlapas Rīgā pa ielām un uz māju stūriem un vakarā šķīrāmies. Un no rīta, ejot uz skolu, taisu durvis vaļā, man priekšā divi vīri ar sētnieci," stāsta Uldis Danbergs.
Toreiz 17 gadus vecais Uldis nonācis Stūra mājā, pēc aptuveni diviem mēnešiem aizsūtīts uz Centrālcietumu.
1949. gada martā ar Kara tribunāla lēmumu notiesāts par dzimtenes nodevību uz 25 gadiem Sibīrijā. Pirmie gadi bijuši grūtākie, viņš saka, visu laiku gribējies ēst.
"Tā brutālā dzīve, kad štiks priekšā un aizmugurē, un katru rītu, kad uz darbu dzen, jādzird, ka solis pa labi, solis pa kreisi skaitās mukšana, ka šauj bez brīdinājuma, – to dzirdot pirmās reizes jau bija briesmīga sajūta," atzīst sirmgalvis.
Pēc Staļina nāves kļuvis mazliet vieglāk un 1954. gadā Ulda Danberga lieta skatīta vēlreiz. Spriedums mīkstināts un pēc nepilna gada viņš atgriezās Rīgā. Darbu gan esot bijis grūti atrast. Taču, kad tas izdevies, viss atlikušais mūžs tur arī nostrādāts.
Savā uzņēmumā Danberga kungs izveidoja arī Tautas frontes nodaļu, bet pēc aiziešanas pensijā – nu jau vairāk nekā 25 gadus saimnieko tēva mājās Laucienē. "Dabīgi ka mēs atzīmējam [valsts svētkus] ar svecītēm. Vairāk nevis tā plaši mums šie svētki, bet sirdij tuvāki."
Vislielākais prieks sirmajam kungam, kad ciemos atbrauc četras mazmeitas.
