„Neesmu dienasgrāmatu rakstīja. Esmu to darījusi, kad man bija kādi trīspadsmit. Kad visi raksta dienasgrāmatās: „Mīļā dienasgrāmata, Leldīte uz mani skolā paskatījās ne tādām acīm. Pēterītis ir smuks...” atzīst Rudīte.
Latvijas Radio Rudīte bija vairāk aizkadra darītāja, producējot rīta pārraides Latvijas Radio pirmajā kanālā. Taču ar balsi atpazīstama kļuva, kad kopā ar citiem kolēģiem veidoja pētnieciskos materiālus par farmācijas biznesu, medikamentu cenām un aptiekām.
Tagad Rudīte ir LTV cilvēks, kas producē atpazīstamāko sabiedriskās televīzijas raidījumu „Panorāma” un savā pirmajā darba nedēļā diktofonā piekritusi ierakstīt dienasgrāmatu. To darīja vēlos vakaros pirms došanās mājup, iekāpjot auto. Tas bija īsi pēc televīzijas nakts ziņu pārraidīšanas.
„Tad bija tas mirklis, kad likās, ka es varu to dienu ieraudzīt, jo pirms tam ir tāds vājprātīgs sprints ar šķēršļu joslu,” atzīst "Panorāmas" producente.
„Tas brīdis, kad iekāpju mašīnā braukt mājās, tad varu padomāt par dienu.”
Ieraksti diktofonā liecina, ka pirmā darba nedēļa bijusi nopietna. To var secināt no divām lietām – pirmkārt, nedēļas sākumā Rudītes ielasītie teksti plūst ātri, bet nedēļas beigās jūtams mērenums. Otrkārt, ne visas septiņas dienas ir nonākušas dienasgrāmatā lielā darba apjoma dēļ, to ir mazāk, ne katras dienas beigās savas pārdomas viņa fiksē diktofonā.
Ieraksti dienasgrāmatā fiksēti 2018.gada Dziesmu svētku nedēļā.
Pirmdiena
Pirmā diena jaunajā darbavietā veiksmīgi pavadīta. Jau "bišku" pāri pusnaktij. Pirmā diena – tas vienmēr ir piedzīvojums. Tu īsti nesaproti, kas un kā, tu mazliet baksties pa tumsu, mazliet tā kā ķer tumšu kaķi tumšā istabā, un tev nav īsti skaidrs, kur viņš skries, kad viņš skries.
Ir visu laiku bail kaut ko aizmirst, ir tāda iekšēja sajūta, ka tu kaut ko esi aizmirsis, tev nestrādā tas iekšējais padarāmo darbu saraksts, kas ir parasti, kad esi kaut kādu laiku jau nostrādājusi darbā. Tad tev viņš ir. Nu, tur jāizdara tas, jāizdara šitais, jāizdara vēl kaut kas. Tad esi savu darbiņu paveicis, vari būt mierīgs par ētera produktu.
Šeit man nav iekšējā saraksta. Skaidrs ir tas, ka tev ir ārkārtīgi jāpaļaujas uz kolēģiem. Šādā situācijā tu tā pa īstam saproti, kas ir komandas darbs.
Tu esi uztaisījis plānu „Panorāmai”, un viņš pat ir puslīdz noteiktā laikā, apjomā, un tev ir cerība, ka tur pat ir interesanti materiāli, un cerība, ka viņi varētu būt sakārtoti tā skaisti, izstāstot stāstu, ka aktualitātes augšpusē.
Un tad tu skaties uz to plānu kā teļš uz jauniem vārtiem – ko man ar to visu darīt, kam tas ir jāpasaka, kas vēl ir jāiesaista šajā procesā.
Tad atnāk kāds kolēģis, kurš saka - izprintē tik un tik eksemplārus un nāc man līdzi, mēs ar tevi aiznesīsim tur, kur jāaiznes, un viss būs kārtībā.
Pirmais, kas ir atšķirīgs Televīzijā no Radio, kur strādāju iepriekš, ir bilde. Tā pat nav lielākā atšķirība; tas, kas ir grūti, ir tas, ka, - radio tomēr, jā, ir komandas darbs, bet tas tāds vairāk viena cilvēka orķestris.
Televīzija, tas ir riktīgs orķestris – ir kamera un operators, ir šoferis, kurš pārvadā kameru un operatoru, ir žurnālists, un tas viss ir jāsakoordinē, lai viņi būtu vienā laika telpā un, vēlams, pat vēl darītu to, ko tu esi paredzējis plānā.
Pagaidām es to visu diezgan lielā mērā deleģēju pašiem cilvēkiem. Atslēga ir uztaisīt žēlabainas acis un teikt: man nav ne mazākās nojautas, ka tā ir jābūt, tu zini labāk par mani. Tā ir pilnīga taisnība, un cilvēki jau arī tā nesmējās un nesaka, zini, es nekā nezinu, tu izlem.
Arī ētera laikā. Radio tu esi pieradis, ka tu kaut ko kontrolē, tu esi pats galvenais, tā teikt, visam pāri tava roka. Šeit jau kaut kādā mērā arīdzan, bet tā tava roka ir caur septiņiem slāņiem – tev ir režisors, tev ir titru cilvēks, tev ir video cilvēks, skaņas cilvēks, un
tev vēl ir vesela čupa cilvēku, kas dara kaut ko svarīgu, bez kā ēters nesanāk, bet tev nav ne mazākās nojautas, ko īsti viņi dara. Cerēsim, ka līdz nedēļas beigām man būs skaidrāks.
Bet nu, darīju labāko, ko varēju, redzēs, kā ies tālāk.
Otrdiena
Ir 3.jūlijs. Otrdiena, 23.44. Ārā ir pretīgs, sīks, smidzelīgs lietutiņš, kurš no koku zariem pil uz mašīnas. Laikapstākļi tā vien vedina kaut kur braukt un kaut kur doties. Bet labā ziņa ir tā, ka daudz patīkamāk ir sēdēt mašīnā un braukt mājās, nekā gaidīt sabiedrisko transportu.
Ir pagājusi otrā darbadiena. Labā ziņa - nevienas tehniskas problēmas šodien nebija, kopumā sajūta ir laba.
Ja man prasītu, vai man ir kļuvis skaidrāks, kas man ir jādara, kā varētu labāk darīt, - nu nē, ir vēl ievērojama vieta uzlabojumiem. Uzlabojumiem vēl ir, oi, cik daudz vietas.
Šodien ir diena, kad beidzot sāku atpazīt cilvēkus. Nu, tādu stadiju, kurš ar ko strādā vislabāk kopā, kādas ir efektīvākās kombinācijas, kas cilvēkam padodas vislabāk un ko viņam vairāk prasīt, to es vēl neesmu sasniegusi.
Patiesībā ir baigi gaiša sajūta, ka tu neesi viens, ka tev kāds pietur roku. Un tie nav cilvēki, kuriem ir kaut kāds augšas ar rīkojumu dots uzdevums, re kur mums jaunais darbinieks, pieturēsim viņam roku,
un tagad tu tur, es nezinu, Jāni, Juri, Lienīt, Anniņ, esi atbildīgs.
Katrā jaunā darbavietā, es domāju, pat ja nozare paliek tā pati, atnāk līdzi tāds superīgais pasākums, kas saucās profesionālais slengs. Bieži vien tie paši cilvēki nevar izskaidrot, kur tas ir radies, bet, ja tu to nezini, tev ir grūti sarunāties.
Nu, piemēram, ja man pirms tam pateiktu - es pogāju, es domātu, nu pogā, vēlams ciet, nevis vaļā, bet nu principā, kā vēlies. Televīzijā „es pogāju” nozīmē sēdēt pie pults un spiest podziņas, lai mainās kameras, multimediju reālais saturs, kas tur ir sagatavots, ieraksti un visa tā daile, ko mēs redzam televizora ekrānā.
Man te kolēģi solīja sataisīt vārdnīcu par biežāk lietoto slengu, bet es teicu, ka gan jau kaut kā tikšu galā. Bet joprojām ļoti bieži ir, ka aizeju pie kolēģiem un saku, ka man vajag to, to un to, un skaidroju, skaidroju. Viņi skatās uz mani un, kad
beigās saslēdzas, tad viens vārds: ā, tu gribi „vicitu”, vai tu gribi aizkadru. Es – jā, jā, ja to tā sauc, es to gribu.
Otrs no komunikācijas jaunā darbavietā ir tas, ka tev nav konteksta. Tu dzirdi kaut kādas sarunas, kaut kādus mājienus, ko visi pārējie saprot no pusvārda, tu atceries un domā, nu labi, pēc tam, kad varbūt atnāks konteksts, ieliksi un sapratīsi, par ko bija runa.
Ceturtdiena
Teorētiski ir ceturtdienas, 5. jūlija, vakars, reāli ir 10 minūtes 6.jūlijā, piektdienā.
Jā, atzīšos, esmu izlaidusi vienu ierakstu vakardien, man ir attaisnojošs iemesls, tas bija aiz priekiem, ka manās mājās beidzās "ķīlnieku krīze".
Ja jums, cienījamie, ienāk prātā ģeniāla doma vienlaikus remontēt vannas istabu un mainīt darbu, paņemiet spoguli, paskatieties tajā un sakiet sev, tu esi muļķe, nedari tā, ja nepielec, iepļaukājiet, iepļaukājiet stipri, tā, ka šņakst vien.
Vannasistaba, tas jau vairs nebūtu godīgi teikt, ka tā ir izdemolēta, tur jau ir zināmas kārtības pazīmes. Nomazgāties un lietot labierīcības manā tualetē nevar. Pie draugiem jau ar nestaigāsi, ja darbs tev beidzas pusnaktī, nez kurš draugs to novērtēs, ja vienos „iepērsies" un teiksi: Atdod man savu vannas istabu!
No rīta vienkārši brutāli, brīžiem nav spēka.
Nu jā, tas ir garais ievads, lai saprastu, kāpēc, uzzinot, ka beidzot mani krāni no "ķīlnieku krīzes" ir atgriezušies, es aizmirsu i par dienasgrāmatu, i rītu, i par vakaru. Kāpēc ķīlnieku krīze? Tā rodas tad, ja sakrīt vairāki faktori, pirmkārt, ja krāni tiek pasūtīti ārzemju interneta veikalā, otrkārt, ārzemju interneta veikals sūta no trešajām valstīm. Trešais nepieciešamais faktors ir tad, ja krānam uz paciņas nenorāda cenu. Varu pastāstīt, kas tad notiek, tad muita šos krānus paņem ķīlniekos un, kamēr tu neizpildi neskaitāmas nosacījumus, tu viņus nedabū.
Tā kā es mainu darbu, nevaru piedalīties šajā "ķīlnieku atbrīvošanas operācijā", tad viss bija uz manu vecāku pleciem. Viss beidzās ar to, ka vecāki fotografēja datora ekrānu, kurā bija atvērts pasūtījums, un tad šo fotogrāfiju sūtīja muitai. Galvenais, ka beigas ir labas, ir samaksāti seši eiro nodokļos un nodevās un krāni ir. Un tas tiešām sagādā prieku. Un tāpēc arī vakardien nebija ieraksta.
Tagad mazliet par vakardienu.
Vakardien tehniski viss bija brīnišķīgi, viss aizgāja, viss bija lieliski, viss bija skaisti un tā tālāk. Man pašai par sevi liels prieks, parādījās tāda zināma iekšējā drošības sajūta, ka var, kā var būt OK, ka tās visas tehniskās ķibeles, kas vajā, tas nav manis dēļ.
Tad par šodienu, par ceturtdienu. Bija OK, bet notika visādas lietas, ko es kā producente maz varu ietekmēt. Es nevaru ietekmēt to, ka, piemēram, nesataisa pareizi dažādus foniņus, ka lēni kaut kādas lietas top, vai ka mikrofonu ir aizmirsies pielikt. Bet tas viss bojā kopējo sajūtu, man mazliet tās tehniskās problēmas uzdzen tādu "pikteli", rodas sajūtu, ka atnāca Rudīte „Panorāmu” producēt, un pēkšņi viss aizgāja pie velna mātes.
Lai gan es zvēru, es ieeju režijā un vispār nekam klāt neskaros, tur miljons podziņu, un, nedod Dievs, tu kādai pieskarsies.
Šodien, var teikt, biju par mata tiesu no ētera, tas jau vieni ir „kruti”.
Sestdiena
Ir jūtams nogurums. Vakar bija plānojusi kaut ko uzrakstīt, atbraucu mājās un vienkārši aizmigu.
Tā visa jaunā informācija, kas nāk, viņai kaut kur vajag vietu un laiku, lai viss saliktos pa kaut kādiem plauktiņiem. Tas prasa nenormālu spēku. Kad esi jaunā darbavietā, tad elementāras lietas, ko visi zina, kā izdarīt, tu nezini. Tu baksties, tu skraidi apkārt, prasi, tu aizmirsti, tu prasi vēlreiz, tu sajauc cilvēkus... Tad kauns pa visu seju. Šodien es to izdarīju, sajaucu cilvēkus, uzklupu nabaga operatoram par to, ko īsti bija domājusi Lielbritānija ar savu paziņojumu. Viņš uz mani skatās: „Tu laikam kaut ko jauc.”
Piecas minūtes kauna, un visiem būs par ko pasmieties.
Ir grūti strādāt, ja tu nezini, ja nav labuma un sliktuma mērauklas, tad tu tā ņemies. Bet neko. Turos. Ir interesanti, tikai baigais nogurums. Vēl rītdiena un tad mieriņš. Ja paralēli vēl nebūtu tas remonts, tas arī pilnīgi noslēdz spēkus.
Bet par vienu gan es televīzijā nevaru beigt priecāties. No rīta visi atnāk cilvēki kā cilvēki, tāds vidējais aritmētiskais. Pēkšņi kaut kur dienas vidū visi paliek skaisti. Tāpēc, ka visi aiziet lejā pie māksliniekiem, pie grimētājiem, un viņš smuki, smuki nokrāso. Sataisa matus, nu daile vienkārši.
Ak jā, man nospēra krūzīti. Nelieši. Biju paņēmusi tādu mazu piņģerotiņu. Kurš ofisa planktons dzer kafiju no tik mazām krūzītēm? Mazu, mazu piņģerotu, ko ērti iebāzt kafijas automātā, paņemt kafiju. Vienu dienu izturēja. Visi par mani smejas kā kutināti, ak tu, naivais dabas bērns, tā nedrīkst darīt. Kāds vienkārši paņēma padzerties un nenolika vietā. Nu nelieši, nelieši! Bet nu labi, pabrīdināju, ieraudzīšu kādam uz galda, beigas klāt.
Joprojām jaucu: Radio mājā ir redakcija un studija uz leju, šeit ir redakcija un studija pa trepēm uz augšu. Un es neskaitāmas reizes eju uz raidījumu un attopos, ka esmu trīs soļus uz leju, vai es nāku no raidījuma, attopos, ka esmu uzkāpusi stāvu augstāk. Vai arī izteicieni: Nu tad ejam lejā! Visi uz mani skatās, kāpēc uz leju. Tad man saka, nu tad ejam augšā, un es skatos, ko augšā darīt? Tas ir grūti.
Nu redzēs, es ceru, ka ar laiku sapratīšu, tieši cik lielu daļu manu darbu reāli dara kāds cits, jo viņi redz, ka es netieku galā kaut kādā mērā.
Labi, dārgie, mana pirmā darba nedēļa un Dziesmu svētku nedēļa tuvojas noslēgumam. Pie viena, šī darba lielākais bonuss – tu redzi tik daudz fantastisku videomateriālu no Dziesmu svētkiem. Es jūtos tā, ka es pati būtu bijusi tur klāt, tas ir skaisti.
Svētdiena
Dažas minūtes pirms astoņiem. Ir svētdienas vakars. Pirmā nedēļa ir beigusies, viss ir bijis laikā un apjomā. Ir bijis forši.
Mazliet pietrūkst iepriekšējās darbavietas. Bet patiesībā te pa dienu ir tāds joņojamais, ka tev nav laika pat domāt, vienkārši skrien. Tāpēc, ka visur vajag tavu vadošo roku.
Protams, klāt vēl nāk tā panika, vai es kaut ko neesmu aizmirsusi, vai viss kārtībā, vai viss ir labi.
Es gribu braukt mājās. Ieslēgt Dziesmu svētku noslēguma koncertu, kuru es ārkārtīgi ceru, ka Latvijas Radio pārraida. Ja ne, būs nenormāla vilšanās. Un mierīgi žužināt mājās. Rīt es gulēšu.
Man pašai bijuši savi Dziesmu svētki. Tāda nenormāla skriešana. Tā kā dejotājiem - viņus palaiž tajā deju placī, un teorijā tu zini, kur tev jābūt, bet praksē tāda iekšējā panika, ja nu es neatrodu to savu marķierīti. Un mazs, priecīgs notikums - šodien atradu izeju bez stresa!
Bet ir forši ar attēlu spēlēties, bildīte, tas ir interesanti, tas ir forši ar viņu visvisādi rotaļāties. Tādus superīgus kadrus var ieraudzīt.
Labi, mani dārgie, noslēguma koncerts gaida. Brauksim mājās.
