Madonas novada Mārcienas pagastā atrodas Ievas Galiņas un viņas vīra saimniecība "Lejasvāveres", kurā ģimene jau kopš 2013. gada nodarbojas ar "Angus" šķirnes gaļas liellopu audzēšanu.
No ministrijas uz laukiem
"Es pabeidzu ģimnāziju 2001. gadā un aizgāju uz Rīgu mācīties ar domu, ka diez vai es atgriezīšos laukos. Jā, es zināju, ka man tie lauki vienmēr ir bijuši tuvi, es katru nedēļu braucu mājās, bet nebija tādas domas, ka es dzīvošu laukos, vēl jo vairāk, ka nodarbošos ar lauksaimniecību," stāstīja Ieva.
Pēc bakalaura un maģistra grādu iegūšanas viņa strādāja labi atalgotā darbā Ekonomikas ministrijā par valsts sekretāra palīdzi.
"Bet es neredzēju sava darba rezultātu. Man likās, ka, jā, es centos, es darīju, bet es neredzēju, ka tam būtu kaut kāds rezultāts.
Šeit es zinu – es izaudzēju, nopļauju zāli, es redzu, ka man [te] ir skaisti. Tas nekas, ka tā ataug pēc nedēļas," Ieva skaidroja.
Bailes doties uz laukiem Ievai ar vīru nebija, jo vairāk bail bija visu mūžu strādāt darbā, kas nav sirdsdarbs un nesniedz gandarījumu.
"Tu saproti, ja tu paliksi uz vietas, tad tu tur arī paliksi 20 gadus. Es arī, rakstot tos atzinības rakstus par nostrādātajiem 20, 30 gadiem citiem darbiniekiem, padomāju, ka nē, es tā negribu. Tā bija tāda jauna avantūra, bet es arī nepārdzīvoju, es zināju, ka, ja tu nokritīsi, tad ir vienmēr kaut kur jāatrod spēks piecelties," pieredzē dalījās Ieva.
Salūst pļaujmašīna, vālotājs un prese
Par spīti lielajai Ievas un vīra apņēmībai, abiem saimniecībā bijis ārkārtīgi daudz brīžu, kad šķitis, ka nekas neizdosies, kad bija apjukums par to, ko iesākt.
"Piemēram, tas laikam bija jau otrais gads, mums bija 60 hektāri toreiz, un tā tehnika, kāda nu tā bija, tāda bija, bet govis jau bija un siens jāsagatavo. Un Jānis man vienā brīdī zvana un saka – tā, viss, liec internetā, pārdod visas govis, visu tehniku, es vairs neko negribu redzēt, viss. Viņš saka, ka nāk lietus, ir nopļauti padsmit hektāri, un ir salūzusi pļaujmašīna, ir salūzis vālotājs un salūzusi prese tā, ka neko vairs nevar izdarīt," ar smaidu atminējās Ieva.
"Mums viss bija jauns, mēs iegājām tajā iekšā, nezinot neko, vispār neko nezinot," viņa uzsvēra.
Vienlaikus Ieva stāstīja, ka šādi lieli soļi tieši jāsper, kamēr esi jauns un traks, tas ir īstais laiks, lai mēģinātu radīt ko savu.
"Mums ir licies tā, ka patiešām nesanāk, bet varbūt drusciņ kaut kā padomājot, nomierinoties, pārliekot pa plauktiņiem, tomēr var visu sakārtot un turpināt, un viss ir labi," viņa ieteica.
Bērniem ideāla vieta
Katru rītu Ieva sadala bērniem darāmos, viņas ģimenē aug divas meitas un vecākais dēls. Vecākajai meitai darāmie darbi – izlaist zosis, pabarot trušus, aplaistīt siltumnīcu un sataisīt pusdienās plātsmaizi.
"Es labprāt gribētu redzēt viņus laukos, es viņiem to nespiežu, bet es viņus ņemu līdzi darbos un mēģinu parādīt to cilvēka saistību ar dabu, kā man to rādīja.
Es bērniem arī mēģinu parādīt, ka viņiem ir jāstrādā. Es ļoti priecātos, ja viņi atnāktu atpakaļ uz laukiem. Viņiem nebūs tas viss galīgi svešs, viņi zinās, kur rodas piens un kā tā gaļa aug un viss pārējais," skaidroja Ieva.
Visi trīs bērni mācās skolā Madonā, par ko Ieva ir ļoti gandarīta, jo gan infrastruktūras, gan izglītības, gan ārpus klases nodarbību ziņā Madona, viņasprāt, ir bērniem ļoti piemērota vieta.
"Mums ir vienkārši ideāli, bērniem Madona ir paradīze, un arī izglītības ziņā – audzēkņi piedalās valsts un pat pasaules olimpiādēs," viņa uzsvēra. "Tu vari izsisties, ja tu gribi. Ja gribi, vari diezgan daudz panākt. Un mums ir ļoti laba izglītība, es pat nezinu nevienu savu klasesbiedru, kas būtu kaut kur nezinu kur. Mums visi ir kaut ko sasnieguši."
Vienlaikus viņa arī atzina, ka Madona nav lēta pilsēta, tāpat daudziem cilvēkiem ir grūtības atrast darbu, jo ne jau katrs būs uzņēmējs, taču atpakaļ uz Rīgu viņa doties negribētu.
"Es negribētu atpakaļ uz Rīgu. Protams, tur var būt izaugsme, bet sev es tur neredzēju ne izaugsmi, ne dzīves piepildījumu, neko tādu.
Šeit es varu gan atrast to klusumu un mieru, gan sakoncentrēties un atrast arī prieku par mazām lietām," skaidroja Ieva.
Nespēj noskatīties, kā mūža darbs aiziet postā
Paralēli liellopu audzēšanai, gaļas pārstrādei, dokumentu kārtošanai, bērnu audzināšanai un saimniecības uzturēšanai kārtībā Ieva uzņēmusies arī sakopt un atjaunot novārtā atstāto "Iedzēnu" augu selekcijas staciju, kur agrāk strādājusi viņas mamma.
"Šī ir tā vieta Latvijā, kur ir aizsākusies mērķtiecīga augļu koku selekcija, tās ir ābeles, bumbieri, ķirši, plūmes, vēlāk arī ziedi, dažādi flokši, īrisi, rozes. Tas ir trīs cilvēku mūža darbs. Reāli pa ābelītei ir katrā Latvijas dārzā, kuram pamatā ir kaut kas no šejienes nācis," stāstīja Ieva.
"Mana mamma strādāja šeit laboratorijā. Es varu teikt, ka es te biju no bērna kājas, tāpēc man tas nav nekas svešs, man šī vieta ir diezgan mīļa. Kā saka, mums patīk augt tur, kur mēs esam iestādīti. No otras puses, man ir drusciņ bail, jo es nezinu, vai mēs to vispār varam pacelt," viņa atzina.
Ievai nav skaidrs, kāpēc nolēma atņemt valsts selekcijas stacijas statusu "Iedzēniem", jo, viņasprāt, tas ļāva nākamajiem zemes īpašniekiem pieteikties uz zemes gabaliņiem, tā "saraujot to uz pusēm" un beigu beigās atstājot novārtā sabrukšanai.
"Šeit bija ārkārtīgi milzīga kolekcija ar kaktusiem, siltumnīcas bija divos stāvos – kā botāniskajā dārzā. Viņiem bija arī ziemas dārzs, kur auga milzīgas palmas, bija citronkoki, banānu koki.
Es nespēju noskatīties, kā tas viss cieš, kā viss ieguldītais darbs, līdzekļi, viss, kas te bija, ka tas viss tika nolaists vienkārši kaut kādas cilvēku nesaprašanās, strīdu un skaudības, naudaskāres dēļ," skaidroja Ieva.
Viņa saprot, ka nekad nespēs atgriezt bērnības atmiņas un vietas aizgājušo varenību, taču vēlas, lai vieta nesabrūk pavisam, nekļūst par gruvešu izgāztuvi.
"Man te vienkārši patīk, es jūtos šeit iestādīta, man ir daļa no sirds šeit. Man ir bail, ka es to nepavilkšu, bet aiz cieņas pret to cilvēku mūža darbu gribas visu sakopt kaut drusciņ," skaidroja Ieva.
Zeme ir labākā banka
Ieva uzsvēra, ka, dzīvojot un strādājot laukos, var atļauties tieši to pašu, ko citi pilsētā, varbūt pat vairāk.
"Ja runā par finansiālo pusi, mēs visu laiku to, ko saražojam, esam ielikuši atpakaļ, un turpinām to darīt, iespēju robežās arī piepirkt zemi, lai mums ir sava zeme. Piedošanu finanšu iestādēm, bet mūsu banka ir zeme, un cik mums ir kādi līdzekļi, tie iet attīstībai, ar atlikušo cenšamies piepirkt zemi klāt," viņa stāstīja.
"Es neskrienu pēc miljona, bet domāju, ka jau esmu miljonāre, jo man galvenais, lai ir labi mājās," Ieva piebilda.
Uz jautājumu, vai īpašumus, saimniecību un ražotni kādreiz varētu pārdot, Ieva smejoties atbildēja, ka vienkāršāk būtu to visu pārdot un sēdēt zem kādas palmas.
"Bet nē, es ceru, ka bērni turpinās. Negribas pārdot, gribas pie savas zemes turēties. Es vispār novēlētu, lai katram latvietim būtu maziņš stūrītis tās Latvijas zemes, kur var atrast mieru un kur prieku var saskatīt tādās mazās lietās," viņa novēlēja.
Pie mājas vajag karogu
"Mans zemes stāsts ir tas, ka es esmu šeit, ka mana ģimene ir šeit, mani vecāki ir šeit, un visa daba, viss, kas ir apkārt – gan tas, ko paši esam izveidojuši, gan tas, kas šeit ir bijis jau gadsimtiem ilgi un pēc mums vēl paliks – tas viss ir dzīvs, un tu jūti, ka tu arī dzīvo," stāstīja Ieva.
Enerģiju, ko izliek darbā, viņa atgūst no zemes, no kokiem, no dzīvniekiem, bet it sevišķi no sava zirga.
"Šī ir mana brīvība. Tu uzkāp zirgā, un tu auļo pa pļavu vakarā, kad saule riet, un viss apkārt smaržo un sitas sejā, un tu dzirdi, kā tas zirgs elpo. Tad saproti, ka ir reāli forši, ka tu dzīvo," Ieva atklāja.
Tāpat pie ģimenes mājas vienmēr mastā pacelts plīvo Latvijas karogs.
"Kāpēc pie mājas vajag karogu? Tāpēc, lai zina, ka tās ir mūsu mājas, ka tā ir mūsu zeme, ka tā ir Latvija, ka tu esi brīvs, jo tu vari karogu izvilkt jebkurā brīdī, tev tas nav nekur jāslēpj, kā tas bija mūsu senčiem. Mums tas ir ikdienā pacelts mastā, lai neaizmirstam, ka esam mājās," skaidroja Ieva.
