Ko tas nozīmē, un kādēļ Kristīne savam darbam Latvijā redz lielāku pievienoto vērtību nekā Lielbritānijā?
Ar Kristīni Latvijas Radio tiekas mediju aģentūras „Inspired” telpās, kur mīt arī fonds „Plecs”. Tā pašlaik ir Kristīnes darbavieta. „Plecs” sevi dēvē par „sociālo inovāciju dzinēju ar mērķi panākt, lai katrs bērns īsteno savu potenciālu”.
Studijas ārzemēs – loģisks turpinājums
Studijas ārzemēs bija likumsakarīgs turpinājums Kristīnes starptautiskā bakalaurāta diplomam Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā. Lielbritāniju viņa izvēlējās augstākās izglītības labās reputācijas dēļ un nolēma studēt ekonomiku un filozofiju. Maģistra grādu ieguva prestižajā Londonas Ekonomikas augstskolā.
“To es pēc tam sapratu arī savā regulatora darbā, strādājot ar patērētāju aizsardzības lietām: lai tu būtu labs ekonomists, tev jābūt arī labam filozofam.
Jo visiem ekonomiskajiem jautājumiem, kas valstij ir jārisina, pamatā ir filozofiski jautājumi,” viņa saka.
Palikt Anglijā nebija Kristīnes plānos, tomēr studiju praksē iesāktais darbs Lielbritānijas finanšu regulatorā „ievilka” – te bija lieliski kolēģi, laba alga, pieredze un jaunām idejām atvērta priekšniecība. Regulatorā viņa nostrādāja septiņus gadus.
„Līdz tam brīdim, kad bija sajūta, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina un jāatgriežas,” pasmaida Kristīne.
Atgriešanās – lēciens nezināmajā
Lielu lomu spēlēja tas, ka viņas vīram Kristapam, arī izstudējušam Anglijā, bija darbs Latvijā. Vairākus gadus viņi pārsvarā redzējās tikai nedēļas nogalēs. Taču gribējās, lai meitiņa Marta dzimst un aug Latvijā.
„Lielbritānijā, protams, ir daudz labu lietu saistībā ar veselības un izglītības sistēmām. Bet arī Latvijā ir daudz labu lietu.
Gribēju, lai Marta piedzimst Latvijā, likās – šeit es atradīšu labāku, uzticamāku vecmāti un arī skolas sistēmā varēšu izlavierēt labāk nekā Lielbritānijā,” viņa min dažus no apsvērumiem.
Tomēr atgriešanās Latvijā savā ziņā bija lēciens nezināmajā, jo profesionālu kontaktu un darba pieredzes šeit Kristīnei nebija.
„Es esmu reizē ekonomists un filozofs. Un, ja ekonomists saliktu kopā visus tos faktorus, kuru dēļ man būtu jāpaliek Lielbritānijā, un faktorus, kādēļ atgriezties Latvijā, tad par bilanci īsti nebūtu jautājumu. Izglītību es ieguvu un par to samaksāju Lielbritānijā, studiju kredīts jāapmaksā, visu savu pieaugušā dzīvi un karjeru esmu izveidojusi tur, tur man ir laba reputācija, priekšnieki, kuri mani ļoti atbalstīja un virzīja uz paaugstinājumiem.
Tur bija ļoti laba darba vide un interesantas tālākās mācību iespējas,” viņa uzskaita.
Taču iekšējais filozofs teica ko citu.
„Es sapratu, ka varu sarakstīt visus tos faktorus, bet katram no tiem ir jāpieliek klāt savs vērtību atsvars. Nav tādas pareizās izvēles. Un caur šīm grūtajām, nedrošajām izvēlēm tu pieņem lēmumu par to, kāds tu vēlies būt cilvēks un ko tu gribi darīt.
Es gribēju dzīvot Latvijā kopā ar savu ģimeni, gribēju pārnest savas zināšanas uz Latviju. Labi, man nav konkrētas darbavietas, bet man te ir ļoti daudz ko darīt!
Un mana pievienotā vērtība ar to, ka es vēlos atgriezties un kaut ko darīt lietu labā, šeit ir daudz lielāka nekā Lielbritānijā, kur ir ļoti daudz cilvēku no dažādām valstīm, kuri var darīt līdzīgas lietas. Tā bija apziņa, ka es te varu pienest vairāk,” uzsver Kristīne Dambe.
Nemeklēt darbu pēc sludinājuma, bet stāstīt par savu vērtību
Viņa izvēlējās nemeklēt darbu pēc sludinājuma, bet uzrunāt cilvēkus, kam varētu interesēt viņas pieredze. Lai gan nedrošības sajūta sākumā bija liela, Kristīne ātri pārliecinājās, ka interesentu ir daudz.
“Tas, ko es ieteiktu arī citiem – ejiet un runājiet ar cilvēkiem, stāstiet viņiem par sevi, negaidiet, ka jums kāds sūtīs konkrētu darba piedāvājumu.
Kolīdz sapratīs jūsu vērtību, jūs būsiet uz izķeršanu,” viņa saka.
Sagadīšanās pēc viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru ieinteresēja Kristīnes pieredze, bija viņas pašas dvīņubrālis – fonda „Plecs” stratēģijas vadītājs Jānis Erts. Pašlaik Kristīnes darbs ir datu un procesu analīze dažādiem „Pleca” projektiem.
„Viens konkrēts, brīnišķīgs projekts, ko nupat esam sākuši, mums ir sadarbībā ar Labklājības ministriju, sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām. Mērķis ir izveidot mūsdienīgu, efektīvu datu sistēmu, ko visi varētu lietot, lai labāk un ātrāk palīdzētu bērniem, kuriem ir nepieciešams atbalsts un palīdzība no valsts – gan tiem, kas ir izņemti no ģimenēm, gan tiem, kam ir uzvedības problēmas,” viņa atklāj.
Līdzās tam Kristīne rīko lekcijas, kurās stāsta par savu pieredzi rīcībpolitikas un uzvedības ekonomikas jomā un meklē domubiedrus ar mērķi stiprināt faktos un datu analīzē balstītas politikas veidošanu arī Latvijā.
„Manuprāt, rīcībpolitikas ekonomista darbam valsts pārvaldē vajadzētu būt tikpat svarīgam kā jurista darbam. (..)
Mēs par to daudz runājam un daudz pieprasām, piemēram, ministrijām – mums, lūdzu, datos balstītus risinājumus! -, bet nedodam cilvēkus, kas varētu palīdzēt,” viņa secina.
Kristīne smejas, ka tikšanās ar dažādu ministriju un citu institūciju pārstāvjiem diezgan bieži mēdz beigties ar vairāk vai mazāk nopietniem darba piedāvājumiem. Šobrīd gan viņa kopā ar brāli pievērsusies citai iecerei.
Abi vēlas Latvijā radīt tādu kā „think and do tank” jeb „domnīcu – darbnīcu”, kas mācītos no pasaules labākās pieredzes un bērnu, ģimenes un izglītības politikas jomā piedāvātu un ieviestu datos un pierādījumos balstītus inovatīvus risinājumus.
