Aculiecinieks

Aculiecinieks. Gvido Zvaigzne - 28 gadi pēc barikādēm

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Palīdzība no Rēzeknes neatliekamajai palīdzībai

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Purvciema apakšstacija gulēt neiet nekad. “Labrīt!” No tumsas iznirst divi ļoti oranži tēli. Tūlīt sāksies Olgas Lisenko un Nataļjas Irišinas dežūra. Viņas ir  ārsta palīdzes Rēzeknes neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Un nu kopā strādā vienā brigādē arī Rīgā.

“Mēs viena otru saprotam klusējot. Tas ir tik svarīgi. No pusvārda saprast”, saka Olga. Rīga viņām nebūt nav sveša. “Mums ir daudz pārvešanu, kad pacientu vedam uz Rīgu. Bet vispār mēs apkalpojam visu Latgales reģionu, Viļāni, Varakļāni, Madona, Kārsava, Ludza.”

Olgai un Nataļjai šī ir piektā dežūra Rīgā: “Nē, ar varu nevienu nespieda. Mums piedāvāja un mēs piekritām!” Tīri praktiski tas nozīmē, ka bez samaksas par darbu viņas saņem arī komandējuma naudu (5 vai 6 eiro stundā) . Tāpat viņām apmaksā degvielu privātai automašīnai un kopmītni. “Mēs vakar par to runājām,. Mūsu vīri, ģimenes, visi palika mājās. Kādēļ  mēs atbraucām? Bet darbs reģionā un Rīgā atšķiras. Te ir forša pieredze!“

Stiprās Latgales meitenes

Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestā ir 500 vakanču. Rīgas reģionā situācija ir visdramatiskākā. Viens no veidiem, kā nosegt visas dežūras, ir darba spēka atrašana reģionos. Rīgai nāk palīgā mediķi pat no Rēzeknes. Līdzīga “rotācija” notiek visā Latvijā. Grūti ar NMPD mediķiem ir arī Aucē, Jelgavas rajonā. Vaicāta, vai tiešām krīze ir tik liela? Nataļja, kura medicīnā strādā 28 gadus, bet neatliekamajā palīdzībā - 10, atzīst, ka pirmo reizi tādu redz.

Abām ir vairākas izglītības - gan medicīnas māsas, gan ārsta palīga. “Visu laiku jāmācās, mūsu profesijā savādāk nav iespējams! “Tāpēc īpaši žēl, ka labi apmācīti mediķi aiziet tur, kur vieglāk. “Ārzemēs tāda ārsta palīga nav, bet ir paramediķi. Vai arī iespēja kopt vienu pacientu. Un maksā vairākus tūkstošus! Aizbrauc mūsējie,” stāsta NMPD darbinieces.

Rīgas kolēģi Olgu un Nataļju sauc par stiprajām Latgales meitenēm. “Viņas mums ir malači! Zelts! “ saka dispečere. “Padomājiet, pagājušajā reizē viņām bija 17 izsaukumu, pat apakšstacijā neiebrauca. Redzēs, kā būs šodien. Skaidrs, ka tas atvieglo darbu. Zinošas, labas!,“ saka kolēģi.

“Vienpadsmitā, vienpadsmitā!” Viss. Izsaukums. “Tur augsts asinsspiediens, vemšana, galvassāpes..... “. Nataļja izlasa, kādēļ tiek saukta neatliekamā palīdzība. Izsaukumu pamatotība ir jautājums, kas ārstus un viņu palīgus uztrauc visvairāk.

Ātri var picu, ne palīdzību

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests cer mainīt daudzu iedzīvotāju attieksmi pret izsaukumiem. “Ātri var picu pasaukt. Mēs neesam ātrā, esam neatliekamā palīdzība.” Olga skaidro un turpina: “Kādi mums ir neatliekamie stāvokļi? Bezsamaņa, smagas traumas, avārijas. Infarkti un insulti. Bet tas, ko var ar ģimenes ārstu pārrunāt, tas nav neatliekams stāvoklis. Jāsaprot, kas ir kas. Ļoti žēl, ja mēs tādēļ nevaram pagūt pie kāda, kam tiešām palīdzība ir ļoti vajadzīga!".

Latgalē nākas strādāt ļoti atbildīgi un principā darīt ārstu darbu. “Rīgā jau ir dakteri. Reanimācijas brigāde. Mūsu pilsētā tā ir tikai divas reizes nedēļā. Mēs darām visus darbus. Braucam uz visiem izsaukumiem! Avārijas, infarkti, viss!" saka Olga.

Nataļja atminas, ka nācies pieņemt arī dzemdības. "Tas bija Kārsavā. Mammai otrās dzemdības, ļoti strauji. Bija uztraukums, protams! Jo esam tikai mēs, brigāde... Vesela meitenīte piedzima!" pauda Nataļja. “Reanimācijas, dzemdības, stress drusku ir...ārsta blakus nav. Bet mēs brigādē tik labi saprotam viens otrs. Avārijas ir bieži... Ir izsaukumi, kur mūs pašas apdraud, tad mēs ar policiju ejam," saka Olga. NMPD darbiniekiem mēdzot draudēt pat ar cirvjiem un nažiem.

Kamēr Latgales meitenes ir Rīgā, mājinieki uztraucas. Pēc ziņas, ka Rīgā avarējusi neatliekamās palīdzības automašīna, Nataļjas mamma uztraukta zvanījusi no Rēzeknes. “Mamma zvana, pēc maiņas. Ar jums viss kārtībā? Brauciet mājās! Tikai tad attapu, ka visas maiņas laikā mums nebija laika piezvanīt uz mājām. No mašīnas neizkāpām!” teica Nataļja.

Par 5,35 eiro stundā

Kolēģu atbalsts esot ļoti svarīgs. Nataļja atminas, ka braucot uz Rīgu pirmajā dežūrā, bijis mazs drebulis. "Mēs baiļojāmies, kā tas būs. Kā mūs pieņems. Bet te visi tik atsaucīgi! Tas atvieglo darbu," saka Nataļja.

Līdz šim brigādes vadītāja – neatliekamās medicīnas ārsta palīga stundas likme bija 4,45 eiro. No šī gada tā ir pacelta un sasniegusi 5,35 eiro bruto jeb uz papīra. Salīdzinoši picas kurjeram alga ir līdz 6 eiro stundā, bet degvielas uzpildes stacijas pārdevējam samaksa par darbu naktīs 6,5 uz papīra. Vismaz tā sludinājumos rakstīts.

“Mēs strādājam katru dienu, sniegā, vējā, vienalga, kāds ārā laiks. Ir brīži, kad apdraudēta mūsu dzīvība. Mums patīk mūsu darbs. Bet mums arī gribas dzīvot. Mums ir ģimenes, bērni, hipotekārais kredīts. Gribētos, lai nav divos darbos jāstrādā. Lai ar to atalgojumu pietiktu, ko nopelnam dienestā,” saka Olga.

Viņa turpina: “Dažkārt dežūras ir arī fiziski ļoti smagas. Cilvēki cieš mežā. Kājām ejam garus gabalus. Pirmajā dežūrā Rīgā ar visu smago somu kājām uz 9. stāvu gājām. Lifts nestrādāja! Ko darīt? Šoferis palīdzēja. Tas ir komandas darbs!“.

Negrib traucēt ģimenes ārstu

Rīgā jūtams gripas laiks. Daudz izsaukumu ar augstu temperatūru. Darbinieces stāsta, ka gadījies smags izsaukums, kur cilvēkam bijis infarkts, taču pārsvarā tās bijušas saaukstēšanās.

“Kāds saka, ka negrib traucēt ģimenes ārstu. Kāds jau desmit gadus pie ģimenes ārsta nav bijis. Mums bija izsaukums, kur pacients pirms tam zvanīja savam ģimenes ārstam, bet viņš teica – ir jau četri, man darbs beidzies. Nu, tā arī gadās. Bet cilvēks vecs, vairākas hroniskas kaites, paliek aizvien sliktāk, tad zvana mums,“ tā NMPD darbinieces.

Bez kolēģu atzinības Rēzeknes mediķes saņēmušas vēl kādu atzinību. Purvciema apakšstacijas īstais boss, runcis Rūdis, īstajā vārdā Rūdolfs, viņas ir pilnībā pieņēmis. Un ir pilnīgi pārliecināts, ka bez viņa tiešas klātbūtnes arī kartītes aizpildīšana par katru izsaukumu ir neiespējama. “Tas ir Rūdolfs, darbinieks, kolēģis,“ smejas abas. Viņām dzīvnieki patīk.

Dienas dežūra oficiāli ir beigusies. Taču izsaukumu bija tik daudz, ka dokumentu aizpildīšana un ievade sistēmā ievelkas. Jau viens naktī. Vēl jāsakārto mašīna un soma. Lai kolēģiem, kas darbu turpinās, nekā netrūktu. Nataļja pamana kalendāru. “Oj, jau 29. datums Nākamā diena sākusies! “
Mums vēl atbraukt?". Atskan daudzbalsīgs protams!

Tēja pēc 240 kilometriem

Nataļja un Olga dodas uz kopmītnēm. Izgulēsies un no rīta – uz mājām. Olga nevar atrast koši oranžo virsjaku. Varbūt kāds Rīgas kolēģis nejauši paņēmis, skrienot uz izsaukumu. Tas uz atgriešanos – dispečeres mierina. “Savs darbs ir jāmīl. Tā ir liela atbildība. Cilvēka dzīvība”. Abas saka. “Un mēs vienmēr ejam ar smaidu! Un, ja ejam ar smaidu, mums taču arī uzsmaida. Pareizi?“

Līdz Rēzeknei 240 kilometru. Pirmais darbs, pārbraucot mājās, būs tējas dzeršana. “Redzēs, ko vīri mums būs pusdienās pagatavojuši.” Tomēr izskatās, ka uz Rīgu abas strādāt brauks atkal. Aiz muguras dežūra no 6:30 rītā līdz nākamā rīta vieniem naktī. 20 minūšu pusdienas pārtraukuma un 15 minūšu ilgas vakariņas. Bet viņas smejas. Kā teica jaukā dispečere Maijas kundze? Stiprās latgaļu meitenes? Nevar nepiekrist!

 

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti