Danai pašlaik ir 18 gadi, un viņa dzīvo pie mammas netālu no Naukšēniem. Kopj lopus, audzē trušus un strādā lauku darbos, nākotnē viņa gribētu būt veterinārārste. Taču nesenā pagātne viņai bijusi sarežģīta.
Bez mammas, bet ar alkoholu
Lai gan Dana pašlaik dzīvo pie mammas, juridiski mātei aizgādības tiesības uz meitu atņēma, kad viņai bija pieci gadi. Tēvs dzīvo netālu, taču meita viņu neinteresējot.
Visu bērnību un pusaudžu gadus Dana dzīvojusi pie vecmammas Ramatā.
“Pabeidzu četras klases Ramatas skoliņā. Aizgāju uz Mazsalacu mācīties. Tur iepazinos ar visādiem cilvēkiem, nu, draugiem. Man nebija stingra audzināšana, man bija tāda visatļautība. Tās visatļautības dēļ arī sākās visas pīpēšanas un alkohola lietošanas.
Pīpēt es sāku ļoti mazos gados, kādos 11. Un alkoholu apmēram no 13 gadiem lietoju.
Par mani vecmamma baigi neuztraucās. Viņa tikai pajautāja, kur es esmu, kā man iet. Es jau, protams, teicu, ka man viss labi un tā, bet es patiesībā dzēru.”
Pirmo reizi viņa piedzērusies kādā kompānijā. Nolasījuši no lauka akmeņus, saņēmuši par darbu 60 eiro un nolēmuši piedzerties. “Tā arī palēnām sākās, tā mēs sākām biežāk dzert. Kā bija nauda, tā gribējās visu naudu iztērēt tajā alkoholā. Īsti jēdzīgas lietas nepirkām – cigaretes, alkoholu, čipsus,” atceras Dana.
Un tad sākās problēmas ar skolu un skolotājiem, traucējusi stundas.
“Es daudz runāju, bravūrīgi es īsti neuzvedos, es tā uzskatu. Bet man liekas, ka man bija uzmanības trūkums, jo es ļoti daudz runāju stundās un visu kaut ko ne par tēmu.”
Tad Mazsalacas skolu viņa pametusi, pusgadu pamācījusies Staicelē, tad atkal atnākusi atpakaļ. Tad kādā dienā viņu pieķērusi policija smēķējam; rezultātā – pirmais protokols. Vēlāk policijas protokols par alkohola lietošanu.
Kā rīkojās pašvaldība un klīnika?
Mazsalacas pašvaldība viņu sākusi audzināt. Sekoja nosūtījums pie narkologa, tad narkologa nosūtījums uz valsts klīniku “Ģintermuiža” alkohola un narkotiku atkarīgajiem.
Zīmīgi šajā stāstā ir tas, ka neviens ar jaunieti par viņas dzīvi bez mammas nemaz neparunāja, arī ne “Ģintermuižā”.
“Es biju tādā momentā, kad psihologs bija aizgājis atvaļinājumā. Un, kad es gāju ārā, viņš nāca atpakaļ. Man reiz nu nesanāca parunāt ar psihologu.”
Pēc atgriešanās no “Ģintermuižas” sekoja pašvaldības korekcijas programma.
“Tas nozīmē, ka mājā jābūt [pulksten] desmitos, mani atbrauc apciemot policija. Tur ir tādi noteikumi, piemēram: ja es mācos, tad man jābūt visam sekmīgam. Man jāiet atskaitīties uz sociālo dienestu katru mēnesi. (..) Bija [noteikums], ka nevar smēķēt, nevar lietot alkoholu,” stāsta Dana, piebilstot, ka daļu jau piemirsusi.
Bet vai bija psiholoģisks atbalsts? Bija... Danu atbalstīja vienaudži.
“Pēc pirmās reizes “Ģintermuižā” man bija tā, ka es centos nedzert. Es atbraucu, man jau uzreiz piedāvāja pirmajā dienā, es teicu, ka es negribu, nedzeršu. Un kādu laiciņu arī nedzēru. Bet nu vecā kompānija, un tad atkal aizgāja visa tā dzeršana.”
Pēc Mazsalacas skolas un 9. klases pabeigšanas Dana tomēr mācījās vēl – Naukšēnu vidusskolā. Bet 11. klasē viņu izmeta no skolas par dzeršanu. Tad viņa iestājās Valmieras vakarskolā. Taču 11. klase tā arī palikusi nepabeigta aizvien.
Tā vietā atkal “Ģintermuiža”, šoreiz jau uz mēnesi, un korekcijas programma.
Šķiet, šoreiz ārstēšana nākusi par labu. Viņai patikusi attieksme klīnikā:
“Pēdējā dienā, kad es gāju prom, es nemaz īstenībā negribēja iet prom. (..) Man patika kompānija, man patika mentori, tā attieksme man patika. No mentoriem pret bērniem un no vadītājas, no visiem bija tāda patīkama attieksme.”
Lūk, patiesībā, tas bija vajadzīgs Danai.
Atgriezusies pie mammas
Turklāt tagad Dana pati ir atgriezusies pie mammas, kura bērnībā par meitu nemaz nerūpējās.
Bet par Mazsalacas pašvaldību, kur Dana auga un bija bērns bez mammas un tēta, secinājums vienkāršs: nevienam nebija tāda sirds un pieeja, kas spētu uzrunāt Danu. Tur viņa bija “grūtais bērns” un vienīgais, ko viņa atceras, ir protokoli, administratīvās komisijas, korekcijas programmas un bailes no policijas.
Nav jau tā, ka šobrīd viņa nelieto alkoholu nemaz, bet tā vairs nav gluži tāda problēma.
“Šobrīd, tā kā es dzīvoju šeit, man nav apkārt tādi cilvēki, kas mani gremdētu. Es esmu apmierināta, bet pilsētā es negribētu dzīvot katrā ziņā. Man nepatīk vienkārši, man labāk patīk laukos. Šeit ir mierīgākas domas, svaigākas. Šeit ir vienkārši ērtāk, un te nav apkārt cilvēku, kas tevi var gan labi, gan slikti ietekmēt.”
Izstāstot šo stāstu, viņas pašas galvenais ieteikums ir adresēts vecākiem: neļaut bērniem sev kāpt uz galvas, jābūt stingrībai un nepieļaut visatļautību.
“Un, protams, vecākiem ir noteikti jārunā ar bērniem, ja viņi pamana kaut ko tādu, kas liekas galīgi tā kā nav bijis. Par to ir jārunā. (..) Es, piemēram, nezinu tādus, kuriem ģimenē viss kārtībā un kas baigi lieto kaut ko. Bet, ja tev ģimenē, piemēram, kāds vecāks ir alkoholiķis vai vardarbība ģimenē, vai tu dzīvo audžuģimenē, vai tev ir kādas problēmas, tad tas ir viens no faktoriem, kāpēc tu uzsāc lietot, kāpēc tu esi nepareizajā kompānijā. Manuprāt.”
