- Sievas zaudējums un nedrošā dzīve Pakistānā
- Lai bērni pārņem mātes kultūru
- Ilgā gaidīšana un valodas kursu trūkums
- Vairs ne atbalsta dzīvokļa īrei, ne pārtikas paku
- Smagnēja sistēma, kas neveicina lojalitāti
- Integrācija tikai paša spēkiem
51 gadu vecais pakistānis Imrans Ali ved pie bērnu ratiņiem, uz kuriem angliski rakstīts “Lots of babies” jeb “Daudz mazuļu”, un iepazīstina ar ratos sēdošajiem trim dārgumiem. Tās ir viņa trīnītes Anika, Alika un Aliza, gadu un desmit mēnešus vecas, sīciņas meitenītes. Aliza izskatoties tieši kā viņu mamma - tādi paši gaiši cirtaini mati, tādas pašas zilas acis. Viņu mamma Liene bija latviete. Trīnītes ir Latvijas pilsones, tāpat arī kā viņu brālis deviņgadīgais Zains, spožiem melniem matiem. Viņš līdzinās tēvam, tikai Imrana melnos matus raibina sirmie.
Aptuveni 20 gadu vecā Liene un par 19 gadiem vecākais pakistānietis, finansists Imrans satikās kādā ballītē Lielbritānijā, kur abi tobrīd dzīvoja, un tā sākās viņu desmit gadu ilgais stāsts. Viņi apprecējās, Lielbritānijā piedzima Zains, un viņi pārcēlās uz Pakistānu, Karači, jo Imrana vecākiem ļoti pasliktinājās veselība.
“Tagad man ir žēl - varbūt esmu izdarījis nepareizi, varbūt man nevajadzēja Lieni vest uz Pakistānu. Jā, viņa tur ne par ko nesūdzējās. Taču varbūt es tomēr rīkojos nepareizi,” Imrans joprojām nav ticis pāri tam, kas norisinājās aizpērnā gada rudenī Pakistānā. Pasaulē nākot trīnītēm, Liene nomira. Pakistānā kļuva arvien nedrošāk, un Imrans nolēma visus četrus bērnus vest uz viņu mātes dzimteni Latviju. Tā sākās viņu jaunā dzīve, kas izvērtusies par šķēršļu joslu. Imrans gan iebilstu – teiktu, ka tie ir izaicinājumi.
Latvijas Radio ģimeni satiek labdarības organizācijā Ziedot.lv. “Tas jau arī ir cilvēka cieņas jautājums, vai es pats sevi varu uzturēt, vai man jālūdz žēlastības dāvanas. Un šim Pakistānas pilsonim nemaz nebija tik viegli atnākt un palūgt.” Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta saka – prasītājus mēs redzam tikai televīzijā: “Bet, kad mēs sastopamies ar reāliem cilvēkiem, tie ir traģiski dzīvesstāsti”.
Sievas zaudējums un nedrošā dzīve Pakistānā
Taču vispirms par to, kā viss sākās. Imrans, viņa sieva Liene un dēls Zains Pakistānā kopumā nodzīvoja nepilnus deviņus gadus. Imranam ir maģistra grāds finanšu jomā un pieredze mendžmentā un mārketingā. Viņš vadīja departamentu “Colgate-Palmolive” kompānijā, savukārt Liene mājās audzināja dēlu.
“Mēs bijām ļoti laimīgi, baudījām dzīvi. Un tad kādu dienu uzzinājām, ka Liene atkal ir gaidībās. Devāmies pie ginekologa un uzzinājām, ka mums būs trīņi. Pakistānā pat dvīņi dzimst ļoti reti, taču trīnīši - ārkārtīgi reti. Tāpēc ierosināju Lienei dzemdēt Lielbritānijā, kur dzīvo mana māsa un kur ir daudz labāka veselības aprūpe. Taču viņa atteicās – lidošot tikai tad, ja es došos līdzi. Tad nolēmām, ka bērni pasaulē nāks Pakistānā. Un tad notika tieši tas, no kā es baidījos – ārsti nepareizi novērtēja situāciju,” atceras Imrans.
Dzemdību laikā Lienei apstājusies sirds, un Imrans domā, ka ārsti viņu pametuši novārtā – centušies izglābt trīnītes. Anesteziolgam izdevies atjaunot sirdsdarbību. “Tajā dienā visa satiksme bija apturēta, jo pilsētā notika reliģisks pasākums. Visa pilsēta bija bloķēta. Nebija iespējams dabūt ātrās palīdzības mašīnu, lai varētu viņu nogādāt laikus uz citu slimnīcu. Tas aizņēma aptuveni četras stundas, un viņi prasīja, lai es noorganizēju 26 pudeles ar asinīm,” stāsta Imrans.
Ar lūgumu ziedot asinis Imrans vērsās pie visiem radiem, draugiem un paziņām, un viņiem izdevās. “Viņa cieta lielas sāpes un nodzīvoja līdz rītam. Pulksten 11 man zvanīja ārsts, un teica: viņa aizgāja pirms desmit minūtēm”.
Palicis viens ar četriem bērniem, Imrans bija satriekts, apjucis un bezpalīdzīgs. To tagad grūti iedomāties, redzot, cik veikli un meistarīgi Imrans apauj mazulītēm kājas un uzreiz uzķer, ja no lielajiem trīņu ratiem izkrīt jaciņa vai tiek izsperta kurpīte.
Imrans saka, Pakistānas kultūrā vīrietis pelna naudu ģimenei un sieviete rūpējas par bērniem. Viņš vēlreiz apprecējās – ar pakistānieti Zakiju. Pakistānā kļuva arvien nedrošāk – notika teroristu, arī radikālo islāmistu kustības “Taleban” kaujinieku uzbrukumi skolām, izskanēja ziņas par cilvēku, tajā skaitā arī ārzemnieku nolaupīšanu. Imrans saka – tas nav normāli, ja tu no rīta aizej uz darbu un nezini, vai vakarā atgriezīsies mājās. Nācās uz vairākām dienām arī dēlu Zainu izņemt no skolas.
“Kādu dienu teroristi – es nezinu, vai viņi bija talibi vai citi, uzbruka mana dēla skolai. Viņi lika visiem skolotājiem un skolēniem sapulcēties pagalmā un viņu acu priekšā nogalināja divus skolotājus. Visiem lika skatīties un piedraudēja – ja jūs turpināsiet nākt uz skolu, ar jums notiks tas pats, mēs jūs visus nošausim. Jā, un kādā citā skolā vienā dienā tā arī nogalināja 150 cilvēku, pārsvarā skolēnus.”
Lai bērni pārņem mātes kultūru
Protams, septiņgadigais Zains bija pārbijies un atteicās doties uz skolu. Pēc trīņu piedzimšanas Imrans nolēma bērnus vest uz viņu mātes dzimteni Latviju. Pakistānis to uzskata par savu pienākumu mirušās sievas piemiņas vārdā. Liene bija pārņēmusi Pakistānas kultūru – pārgājusi musulmaņu ticībā, iemācījusies urdu valodu, īstajā asumā gatavojusi tradicionālos ēdienus un nēsājusi pakistāniešu tērpus.
Imrans to nekad sievai neesot lūdzis, šādu ceļu viņa izvēlējusies pati. Liene bijusi mīlēta vietējā sabiedrībā: “Kad viņa slimnīcā nomira un mūsu mājā izskanēja šī ziņa, visi bloka mājas iedzīvotāji sapulcējās pagalmā un raudāja. Lienes bēres apmeklēja vairāk nekā 200 cilvēku. Es Pakistanā dzīvoju kopš dzimšanas, taču viņas bērēs es satiku cilvēkus, ko es nepazinu. Viņi raudāja, un es jautāju: “Kā jūs Lieni zinājāt?” Viņa ap sevi bija izveidojusi savu cilvēku loku. Cilvēki viņu patiešām mīlēja, un viņi bija pārsteigti, kā meitene no Eiropas varēja pieņemt mūsu kultūru vēl dziļāk nekā mēs paši.
Kad viņa bija dzīva, viņa mums izdarīja tik daudz, un tagad es esmu atvedis šurp viņas bērnus, lai viņi pārņem viņas kultūru.”
Imrans Latvijā nekad iepriekš nebija bijis. Arī latviešu valodu viņš nezināja, jo gan Lielbritānijā, gan Pakistānā ģimenē sazinājās angļu valodā. Liene gan dēlam bija par Latviju stāstījusi, par vectētiņu, mežiem, Līgo svētkiem.
Ilgā gaidīšana un valodas kursu trūkums
Ar bērniem un sievu Zakiju, arī Pakistānas pilsoni, Imrans Latvijā ieradās šā gada janvārī. Piereģistrēja trīnītes, kurām tāpat kā dēlam Zainam ir Latvijas pilsonība. Patvērumu Imrans Latvijā prasīt pat neiedomājās, viņš sprieda – ja te dzīvos četri bērni Latvijas pilsoņi, tad viņam un sievai kā bērnu aizbildņiem varētu piešķirt uzturēšanās atļauju. Imrans vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), atļauju te uzturēties viņš gaidīja astoņus mēnešus un termiņuzturēšanās atļauju saņēma nesen, augustā.
Līdz tam Imrans nevarēja strādāt. “Es sāku meklēt darbu, jau pirms es ieguvu uzturēšanās atļauju. PMLP man sacīja, ka lēmums būs aprīlī. Es gaidīju, ka tad arī saņemšu pozitīvu atbildi. Tajā laikā parādījās laba darba iespēja – Brīvības ielā ir kāda starptautiska, ASV bāzēta kompānija, kas strādā kā zvanu centrs, un es izgāju desmit dienu apmācības. Viņi mani informēja – kad tās būs beigušās, mums būs vajadzīgs jūsu personas kods. Es biju pārliecināts, ka to dabūšu, taču PMLP pagarināja iesnieguma izskatīšanas termiņu,” stāsta Imrans.
Kad uzņēmums piedāvāja Imranam slēgt darba līgumu, viņam nācās no darba iespējas atteikties. Pēcāk darba meklējumi nevedās tik labi, lai arī pārskata gan interneta sludinājumus, gan arī lūdz draugus palīdzēt. Liela barjera ir latviešu valodas zināšanu trūkums.
Starp citu, latviešu valodas zināšanu trūkuma dēļ viņa dēlam Zainam, kurš Pakistānā mācījās ceturtajā klasē, Latvijā jāmācās bija pirmajā klasē un tur viņš palicis joprojām. Savukārt Imrans jau kopš ieceļošanas Latvijā meklēja bezmaksas latviešu valodas kursus, jo maksas kursiem nav naudas. Tos izdevās atrast tikai tagad, septembrī. “Tā ir mana problēma, ka es nespēju runāt latviešu valodā, citādi man jau te būtu daudz latviešu draugu. Piemēram, man ir tik jauki kaimiņi! Iedomājaties, kas notika pagājušajā nedēļā. Neesmu nekad runājis ar savu kaimiņieni, bet viņa, acīmredzot, ir ievērojusi mani ar trīnītēm un lielajiem ratiem, kad eju pa kāpnēm. Un vienudien viņa pieklauvē pie mūsu durvīm, un rāda – viņa nerunā angliski, - trīs mazus džemperīšus uzadījusi. Saka “bērnu” vai ko tamlīdzīgu,” stāsta Imrans.
Līdz kursiem galvenie latviešu valodas skolotāji Imranam un viņa sievai Zakijai bijuši bērni, īpaši gadu un desmit mēnešus vecās trīnītes. Viņas latviešu valodu apgūst bērnudārzā: “Piemēram, no bērniem iemācījos vārdu “kaķis”. Arī “bumba”. Un dažreiz viņas visas trīs saka vienu vārdu un skaidrs, ka to ir iemācījušās bērnudārzā, bet es nevaru saprast, ko viņas ar to domā.”
Tiesa, atkāpei jāteic, ka arī par bērnudārzu Imranam ir savs stāsts. Kad viņš vēlējies pieteikt trīnītes Latvijas pilsones pašvaldības bērnudārzā, sekojis atteikums. “Viņi atsaucās uz likumu, ka vismaz vienam no vecākiem ir nepieciešams Latvijas personas kods. Es viņiem sacīju, ka tas ir ļoti pārsteidzoši.
Es uzrakstīju viņiem vēstuli uz sešām lappusēm, ka esmu atvedis viņas visu garo ceļu no Pakistānas tāpēc, ka Talibāna dēļ viņas nevar iegūt izglītību un viņu dzīvības bija apdraudētas. Ja tagad viņas nevar iegūt Latvijā izglītību, tad kurp lai es vedu savus bērnus?
Kur lai viņas mācās? Viņām taču ir Latvijas pases. Un, ja man nav personas koda, tad kāpēc viņas par to ir jāsoda?”
Pēc šīs vēstules saņemšanas pašvaldības atbildīgā iestāde pārdomājusi un divās dienās atradusi trīnītēm bērnudārzu. To atceroties, Imrana seja staro – departamentā viņam teikuši, ka tas ir viens no labākajiem bērnudārziem Rīgā. Bērnudārzā mācību maksa nav jāmaksā.
Vairs ne atbalsta dzīvokļa īrei, ne pārtikas paku
Taču, kad trīnītes sāka savas bērnudārznieku gaitas, ģimene saskārās ar nākošo izaicinājumu. “'Četras piecas dienas pēc tam, kad viņas sāka iet bērnudārzā, man rokās ielika rēķinu, kas jāsamaksā. Izrādās, tie ir par ēdināšanu bērnudārzā. Par katru bērnu nedaudz virs 40 eiro, kopā mēnesī kādi 125 eiro. Par izglītību tā, protams, būtu maza summa, taču šobrīd, kad man vispār nav darba, tā mums ir ļoti liela nauda.”
Līdz šim Imrans saņēma pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, kopumā ap 250 eiro. Vēl arī viņi saņem Eiropas Savienības pārtikas pakas, no kurām gan teju pusi neizmanto, jo bērnus vismaz pagaidām nevar pierunāt ēst griķus, un cūkgaļu viņi kā musulmaņi neēd.
Vēl Rīgas dome līdz šim segusi divas trešdaļas dzīvokļa īres maksas. Tā kā Imranam un viņa sievai ir termiņuzturēšanās atļaujas, viņi nekādus pabalstus no Latvijas valsts nesaņem, sociālo palīdzību saņem tikai bērni.
Tiesa, kad sižets par Imrana ģimenes stāstu jau bija pabeigts, daudz kas mainījās. Imrans devās uz Rīgas domes sociālo dienestu un uzzināja – tā kā, saņemot uzturēšanās atļauju, viņi par bērniem saņēmuši no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras par vairākiem mēnešiem bērnu pabalstu un pabalstu par apgādnieka zaudējumu, kopumā 800 eiro, šī summa nu ierēķināta ienākumos un dome pārtraukusi sociālo palīdzību.
Vairs arī neapmaksāšot dzīvokļa īri, nepiešķiršot mazgājamos pamperus un pārtikas pakas. Klientu lietu iestādes nekomentē.
Smagnēja sistēma, kas neveicina lojalitāti
“Kas mani vairāk pārsteidzis, ir tas, cik daudz nejēdzību šajā procesā,” Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta norāda uz grūtībām, kas Imranam bija jāpārvar, kamēr ieguva termiņuzturēšanās atļauju un šis process bija ļoti ilgs. Pēc Dimantas domām, tā ir absurda situācija, ka Latvija kā valsts šīm meitenītēm bērnudārzu spēj nodrošināt par pašvaldības līdzekļiem, bet nevar atbalstīt ar ēdināšanu.
“Faktiski izgaismojās tāds absurds stāsts – no vienas puses, gribam visus savus Latvijas vai latviešu bērnus un demogrāfiju ceļam uz pjedestāla, bet, no otras puses, kad saskaramies ar mazajiem bērniņiem, kuru tētis prasīja uzturēšanās atļauju un faktiski viņi ir mūsu bērni, tad palīdzība nav iespējama dažādu birokrātisku apstākļu dēļ,” saka Dimanta.
Ziedot.lv otro mēnesi palīdz ar pusdienu naudas apmaksu bērnudārzā trīnītēm. Dimanta norāda – šis gadījums rosina arī paskatīties, kas notiks, kad Latvijā ieplūdīs vairāk nekā 700 patvēruma meklētāju, proti, kā mēs tiksim galā ar katru stāstu: “Katram patvēruma meklētājam ir savs ģimenes stāsts, un es ticu, ka tas katrs ir pietiekami traģisks, jo neviens aiz labas dzīves savu dzimto zemi nepamet, bet lielu problēmu dēļ. Kamēr mēs uz šiem cilvēkiem skatāmies kā uz skaitļiem, mums tie biedē, bet kad mēs paskatāmies uz katra indivīda, uz katra bērniņa stāstu, mēs skatāmies pilnīgi citādāk.
Mēs nevaram izvairīties no šiem Junkera bēgļiem, bet mēs varam paskatīties uz viņiem kā uz cilvēkiem, attiekties cilvēcīgi, un es domāju, ka mēs saņemsim to pašu pretī. Šis Pakistānas gadījums parāda, ka viņš ir ļoti lojāls mūsu valstij, viņš izsakās par Latvijas ierēdņiem, par Latvijas sistēmu daudz labāk nekā Latvijas vidusmēra iedzīvotājs. Tas arī ir fenomens. Viņš ar pateicību pieņem to.”
Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta saka – Latvijā sistēma ir smagnēja jau te dzīvojošajiem, un ienācēju lojalitāti šī sistēma var neveicināt. Ļoti iespējams, Imrana gadījumā viss ir noticis likumīgi, bet daudz kas šajā stāstā ir absurdi un ilgi, un iestādēm vajadzētu būt elastīgākām.
Integrācija tikai paša spēkiem
Gandrīz gadu dzīvojot Latvijā, integrācija tikpat kā nav notikusi – tik, cik viņš sadzīvē sapratis no Latvijas, tik arī pieņēmis. No Lienes radiniekiem Latvijā dzīvo tikai viņas vectētiņš, ar kuru Latvijā jau satikušies. Lienes vecāki ir miruši. Taču atsevišķi novērojumi Latvijā Imranam jau radušies.
“Es tagad saprotu, ka maniem bērniem būs jāiemācās divas valodas – latviešu valoda un tāpat arī krievu valoda. Jo šīs ir divas galvenās valodas, ko lieto šajā valstī,” saka Imrans.
Izrādās, arī bēgļu jautājums Imrana mājās apspriests un jāteic, ka bēgļus viņš gaida ar bažām: “Manā valstī, Pakistānā, es redzēju, ka bēgļu vidū bija arī cilvēki, kas nebija bēgļi, bet gan nepatikšanu radītāji. Es Latvijā ierados, glābdamies no naidīgas situācijas, tāpēc esmu ļoti piesardzīgs. Es raizējos, ka tikai te nenotiek tas pats.
Es zinu – ja patvēruma meklētāji ienāk lielā skaitā, ir ļoti grūti atpazīt, kurš ir bēglis, kurš terorists.”
Tāpēc Imrans cer, ka atbildīgie dienesti veiks rūpīgas drošības kontroles. Taču pati galvenā problēma Imranam šobrīd ir darba meklējumi, abi ar sievu Zakiju tagad sacenšas, kurš pirmais atradīs darbu. “Šobrīd esam pamatīgā stresā – es apzinos, ka nevaru visu dzīvi būt atkarīgs no citiem, tāpēc cenšos atrast izeju, meklēju darbu. Es vairs neko nesalīdzinu – kāds man bija darbs Pakistānā -, man ir vajadzīgs jebkāds darbs, lai es varētu nopelnīt naudu ģimenei, kaut vai šofera vai pārdevēja darbs. Būt atkarīgam no citiem ir pēdējais, ko cilvēks varētu vēlēties,” saka Imrans.
Tāpēc, ja kāds gatavs dot Imranam darbu – lūgums par to pavēstīt labdarbības organizācijā Ziedot.lv.
