"Man daži draugi saka: "Iedomājies, Tev vēl arī galvā viss ir kārtībā!" Es uzreiz atbildu, ka diemžēl galvā man nav kārtībā. Viņi prasa: "Kā?" Es saku: "Tāpēc, ka es vairs neatceros, kādi vārdi bija manām vecajām brūtēm." Un tad viņi saprot. Ja to neatceras, tad tas ir skaidrs, ka galvā nav viss kārtībā," smej 95 gadus vecais vīrs.
Tēva nopelni un kara laiks
"1939. gadā bija latviešiem tāda mode, ka svešu valodu uzvārdus mainīja uz latviešu uzvārdiem. Tajā laikā mans tēvs strādāja par komercatašeju Latvijas sūtniecībā jeb vēstniecībā Kauņā, Lietuvā, toreizējā Lietuvas galvaspilsētā. Pie mums ciemos bija atbraucis Kārlis Skalbe.
Tēvs viņam saka, ka grib mainīt uzvārdu un nevar izdomāt, kādu. Kārlis Skalbe deva priekšlikumu "Vasarietis". Tātad mana uzvārda krusttēvs ir Kārlis Skalbe."
Vasarietis piebilst, ka viņa tēvam ir ļoti lieli nopelni Latvijas valsts labā Pirmā pasaules kara laikā un pēc tam. "Viņš ir gan studentu bataljonu nodibinājis, komandējis, gan cīņā pret Bermontu vedis. Viņš ir bijis arī viens no 18 vīriem, kuri bija Nacionālajā teātrī tad, kad 1918. gadā proklamēja Latvijas valsts neatkarību. Viņš strādāja Ulmaņa laikā un brīvās Latvijas laikā Latvijas vēstniecībās Maskavā, Londonā, Kauņā."
Otrā pasaules kara laikā Jānis Vasarietis iesaukts vācu armijā. "Tā kā es negribēju iet tai vācu armijā, aizgāju darba dienestā vienu gadu Vācijā. Darba dienestā komandas ir tādas pašas kā armijā, tikai šautenes vietā ir lāpsta. Kad atgriezos no darba dienesta, mani tūlīt ierāva armijā."
Pēc Otrā pasaules kara nonāca PSRS armijas gūstā un izsūtīts uz Krieviju, Rjazaņas apgabalu, kur pavadījis nepilnus divus gadus. Pēc tam atgriezies Latvijā un iestājies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē.
Par nopelniem – ordenis
Par projektu "Statistiskie tautieši"
Viens no šiem nopelniem varētu būt tas, ka viņš pēc kara ar radio un preses starpniecību savācis kopā bijušos karavīrus. "No tiem 1250 vīriem mēs savācāmies 501. Grūti bija atrast tik lielu auditoriju. Mēs tādu atradām un tad arī nodibinājām mūsu bijušo vācu armijas karavīru latviešu vienību."
Sirmgalvis atzīst, ka jūtas ordeni nopelnījis un bijis pagodināts to saņemt no tā laika Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas.
"Es visu mūžu neesmu sevi žēlojis un darījis visādus darbus – no visprastākā darba līdz augstvērtīgam," viņš atzīst.
"Es domāju, ka nevienu ordeni par skaistām acīm gluži nepiešķir. Es uzskatu, ka arī man gluži par skaistām acīm nav," piebilst Vasarietis.
Sirmgalvis atzīst, ka viņš saņēmis dažādas goda zīmes. "Ziniet, es neplātos. Man visi ordeņi un goda zīmes – kādas septiņas vai astoņas kopā – ir piespraustas pie vienas žaketes, un es to savā mūžā varbūt esmu kādas divas trīs reizes uzvilcis ļoti augsta vēriena svētkos, valsts svētkos vai tamlīdzīgi."
Vasarietis uzskata sevi par laimīgu cilvēku, jo ir sasniedzis 95 gadu vecumu bez nopietnām kaitēm, taču pilnai laimei trūkst sievas, kura ir aizsaulē. "Ļoti, ļoti laimīga man tā laulība bija. Par tiem laikiem varētu sarakstīt veselu romānu," nosaka Vasarietis.
