Sadaļas Sadaļas

Operācija lepnā Anglijas privātklīnikā. «Diagnoze vēzis» 12.dienasgrāmata

Braitonas privātklīnikā ar neizrunājamu nosaukumu pie ieejas sagaida kareivīga paskata kundze, neļaujot savā teritorijā spert ne soli. Vai nav parādījies klepus, temperatūra, garšas, smaržas traucējumi? Viņai rokās dokuments ar vairākām lapām, visās jāievelk pareizie ķekši, jāizmēra temperatūra. Kur mana sejas maska? Nav. Lepni piespraužu kartīti ar oficiālo izdruku, ka varu masku nevalkāt, dusmīgā kundze atvainojas un pakāpjas malā. Drīkstu ienākt.

Privātklīnikas lielais vestibils iekārtots gaumīgi un dārgi, neaizmirstot par obligāto prestiža aksesuāru – lielformāta laikmetīgās mākslas gleznu, ko tikpat labi varētu būt radījis negadījums krāsošanas laikā.

Uz grīdas salīmētas bultas ar staigāšanas virzieniem, ko neviens neievēro, ieskaitot personālu. Pēc neilgas gaidīšanas vienā vietā mani aizsūta sēdēt uz nākamo, kur iedod aizpildīt un parakstīt kārtējo kovida anketu. Kāds noteikti dienām sēdējis un plānojis cilvēku plūsmas virzienus, līmējis bultas uz grīdas un saņēmis algu par absolūti bezjēdzīgu darbu, jo pacientus plašajos gaiteņos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Latvijā, ienākot radioloģijas izmeklējumu kabinetā, ir atsevišķa telpa, kur pārģērbties un atstāt mantas, kārtīgi pakarinot uz speciāli tam domātiem pakaramajiem. Te tikai stūrī nolikts krēsls, toties māsiņa ir pati laipnība. Vai nav parādījies klepus, temperatūra, vai jebkad taisīta CT skenēšana ar kontrastvielu? Gaidu, ka stingri pieteiks izdzert spaini ūdens dienas laikā, bet māsiņa tikai ieminas, ka būtu vēlams lietot vairāk šķirduma.

Iekārtojoties uz aparāta, vēl pamanos uzprasīt, vai tas lāzers nav kaitīgs un vai var turēt acis vaļā procedūras laikā. Izrādās, ka var, neesot nekā kaitīga, bet tāpat turu acis ciet, jo jautājums bija tikai teorētisks.

Pēc skenēšanas pusstundu jāsēž uzgaidāmajā telpā, kas izdekorēta ar mazāk iespaidīgu gleznu, acīmredzami tapušu apzinātas darbības rezultātā. Telpā ir arī ūdens aparāts, taču glāzīšu nav. Kad esmu atsēdējusi savu pusstundu, atnāk paīgna kundze, izņem adatu no vēnas, un, stingri ievērojot bultu virzienu, pavada līdz izejai pavisam citā klīnikas galā, pa ceļam nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli. Bet kur tad ir galvenā ieeja? Kundze pamāj nenosakāmā virzienā, un, kamēr brīnos, tikmēr jau ir prom.

Klīnikas pacientiem dod pieeju datortomogrāfijas attēliem tiešsaistē, bet, tā kā esmu „no malas”, tas ir, par mani maksā NHS (britu Nacionālais veselības dienests), tad jāprasa iestādei, kas nosūtījusi. Nākamajā dienā zvanu Braitonas slimnīcai, lepnā privātklīnika vēl nav piegādājusi attēlus, jāgaida. Kā būšot, tā padošot ziņu. Pēc dažām dienām tiešām zvana, attēli ir, varu braukt pakaļ.

Pa diagonāli un maskās

Tā kā pēc vēža operācijas vēdera muskuļi nav pilnībā saauguši, tad paredzēta trūces operācija. Taču pirms tam nepieciešama apskate privātslimnīcā, par visu atkal maksā NHS – tas ir, es, maksājot nodokļus.

Braitonas “Nuffield” hospitālī vismaz laiž iekšā, un pirmo jautājumu par klepu saņemu tikai reģistratūrā.

Kabinetā atkal izprasa, vai nav iepriekš nebijis klepus. Zinu jautājumus no galvas, tik saku, lai visur raksta „nē”. Tieku nomērīta, nosvērta, painteresējos, kas tie par svariem, man patīk tas cipars, tādus mājās gribu.

Nākamajā kabinetā pusaizmigusi kundze turpina iztaujāšanu. Vai ir kādas alerģijas? Jā, pret sejas masku. Apaļīgā māsiņa pēkšņi pamostas. Pret sejas masku?

Viņai priekšā vesela grāmata, kas tiek apzinīgi pildīta, tieku iztaujāta par piekrišanu asins pārliešanai, tautību, reliģisko piederību, pat to, vai vajadzēs vegānu ēdienu.

Privātslimnīcā strādājot vairākas māsiņas no Latvijas, esot izcili tīrīgas un apzinīgas. Bet kā gan citādi!

Uzzinu, ka gaidāma laparoskopiskā operācija, tas ir, operēs caur nelieliem iegriezumiem, un nesaaugušajiem muskuļiem liks sietiņu, lai savienojums stiprāks. Negribu nekādu sietiņu, bet to varēšot stāstīt ķirurgam operācijas rītā. Vēl piesaka ņemt līdzi savu halātu un čības, iedod speciālu švammi, ar to vajag nomazgāties dušā vakarā pirms operācijas. Mājās izpētu, kas rakstīts uz iepakojuma, tā ir visparastākā dušas švamme ar ziepēm. Vai tiešām pacienti par slinku, lai mazgātos pirms operācijas, tādēļ jāmānās ar „īpašo” švammi? Varbūt to dod tikai austrumeiropiešiem?'

Nedrīkstu iet uz otro “AstraZeneca” poti ne pirms, ne nedēļu pēc operācijas, jātaisa Covid-19 tests trīs dienas pirms operācijas un pēc tam jāievēro pašizolācija. Uzzinot, ka uz slimnīcu vedīs vīrs, māsiņa piekodina mašīnā nesēdēt blakus, bet gan pa diagonāli, pie tam abiem sejas maskas obligātas. Kamēr prātoju, kā izskaidrot policijai sēdēšanu divvietīga auto bagāžniekā pa diagonāli un maskās, tikmēr aizmirstu painteresēties, vai naktī blakus vīram arī jāguļ uz dažādām pusēm. Pati labprātīgi uzliktu masku, ja uz mana spilvena būtu cita kājas. 

Izrādās, māsiņa sajaukusi. Viņas iedotajos drukātajos materiālos „pa diagonāli un maskās” attiecas tikai uz taksometriem, ne personīgo transportu.

Privātslimnīcai ir pašiem sava Covid-19 testu veikšanas vieta, grozu iedoto lapiņu uz visām pusēm, jo tur, kur pēc kartes jābūt analīžu ņemšanas vietai, ir visparastākā pļava. Instrukcijā teikts, ka izkāpt no auto stingri aizliegts, tad paklausīgi sēžam mašīnā un burtojam pie blakus esošā aprūpes nama sētas piesprausto uzrakstu, ka Covid-19 analīzes tomēr tiek veiktas hospitālī blakus ieejai.

Un tiešām – piebraucot pie ieejas, no blakus durvīm iznāk spocīgās plēvēs satinusies laborante, gatava bakstīt manu pa atvērto mašīnas logu izbāzto degunu.

Slimnīcas palāta vai viesnīca?

Pirmsoperācijas dienā telefonā neatbildēts zvans no privāta numura, zvanījuši vai nu telefonkrāpnieki vai no medicīnas iestādes, tie mēdz numurus slēpt. Man tak nebūs pozitīvs Covid-19 tests? Trīcošām rokām zvanu uz hospitāli, bet nē, neviens nav zvanījis, tests negatīvs.

Māsiņa stingri pieteikusi iepriekšējā dienā izdzert litru šķidruma papildus normālajam patēriņam, tad nu no rīta ierodos slimnīcā, pārdzērusi jēgu. Pēc nopratināšanas reģistratūrā  – „vai jums nav iepriekš nebijuša klepus” –, pie tā paša vēlreiz ķeras darbiniece, kuras uzdevums ir pavadīt līdz kāpnēm uz otro stāvu. Un atvainojas, ka tik daudz jautā, esot vakar zvanījusi, bet neesot varējusi sazvanīt. Kā? Man tak teica, ka hospitālis nav zvanījis!

Privāklīnikas palāta

Pēc cietumsargu, tas ir, pavadošo cilvēku maiņas, kas acīmredzot nedrīkst spert kāju svešā koridorā, beidzot esmu savā palātā. Ja nebūtu slimnīcai raksturīgā ekipējuma, tad viss cits kā vairākzvaigžņu vienvietīgā viesnīcas numuriņā. Pie sienas televizors, visas pultis strādā. Turpat palātā vannasistaba ar dušu bez paliktņa, ērti sasniedzama vienreiz lietojamā dušas cepure un šampūns, liels spogulis ar gaismu, sniegbalti dvieļi. Savu halātu esmu atstiepusi veltīgi, jo piemeklēts mans izmērs. Pēc kājas nomērīšanas tiek iedotas kompresijas zeķes un īsās zeķītes ar gumijotu pēdu, kas ir čību vietā. Sākumā nesaprotu, kā tās kompresijas zeķes vilkt, jo kājas pirkstu vietā caurums, bet izrādās, ka tā tam jābūt. 

Privātklīnikas vannasistaba

Visu laiku nāk te viens, te otrs izmērīt spiedienu, pārliecināties, vai nav iepriekš nebijuša klepus. Tiek iedota ēdienkarte, lai izvēlētos pirmo pēcoperācijas maltīti. Gribu auzu pārslu biezputru, bet nē, to nedod, būšot tikai piecu veidu sviestmaizes, pārējā ēdienkarte neskaitās.

Atnāk anesteziologs ar sen frizieri neredzējušiem matiem, galvu palātā pabāž arī ķirurgs. Nebūs man nekāds siets, tik mazai vainai neliek, nebūs arī laparoskopija. Vecajā rētā pārgriezīs, savilks muskuļus kopā un sašūs.

Ilze Kalve privātklīnikas halātā
Jau sen apnicis gaidīt, vismaz trīs reizes esmu uzvilkusi kompresijas zeķes un novilkusi, jo spiež. Ik pa brīdim ienāk kāds no personāla pārjautāt, vai tad joprojām nav bijusi operācija, atvainojas, ka jāgaida un pazūd. Maskotos nācējus neatpazīstu, taču, spriežot pēc garuma un platuma, ir vismaz seši dažādi cilvēki.

Ap pusdienlaiku lielais brīdis ir klāt, kopā ar gultu dodos uz operāciju, zeķītēs mudīgi tipinot līdzi sanitāriem. Operāciju zāles priekštelpā sagaida dienvidnieciska izskata anesteziologa palīgs, tas liek ietrausties gultā, teikto vajag divas vai trīs reizes atkārtot, jo akcentu grūti saprast. Atnāk matainais anesteziologs, turpat uztaisa kardiogrammu, visu laiku prasot par ģimeni, darbu.

Tā viņi nomierina pacientus, taču man pietrūkst Latvijas anesteziologu melno jociņu par to, ka slimnīcā neviens nav palicis. Te neko tādu nesagaidīsi.

Šie vēlreiz noskaidro, kā īsti izrunā manu vārdu, laikam tāpēc, lai pēc tam varētu pamodināt. Tiek iedurta adata vēnā, uzlikta skābekļa maska, tur būšot tikai un vienīgi skābeklis. Lai pieturot masku ar otru roku. Aha, kā tad, zinu viņu blēdīšanos. Abi stāv, skatās uz mani, es uz viņiem.

Anesteziologs pēkšņi sarosās, kaut ko noburkšķ par to, ka esot labi hidratēta. Man tak lika dzert, tad arī dzēru! Zāļu deva tiek palielināta, un pamostos jau citā telpā, kur iepriekš neredzēts kungs interesējas, kā mani sauc, kur strādāju. Atbildu saliktos paplašinātos teikumos, šim ātri apnīk, varot vest uz palātu.

Palātā jau nākamā uzmanītāja klāt, iedod pogu, kas jānospiež, ja ko vajag. Joprojām esmu pieslēgta aparātiem, tiek mērīts spiediens, skābekļa saturs asinīs. Operācija izdevusies ideāli. Prasu, cik tad ilgi grieza? Izrādās, operējuši stundu pusstundas vietā, jo ķirurgam patīkot papļāpāt.

No slimnīcas prom varu tikt tikai tad, kad būšu paēdusi un stabili stāvēšu uz kājām, tāpēc spiežu pogu, ka tagad nu ēdīšu. Atnāk māsiņa, ar tālvadības palīdzību ieriktē gultu, piestumj galdiņu, pārliecinās, ka pati varēšu ieliet kafiju. Sviestmaize garšīga, kafijai arī nav ne vainas.

Atnāk ķirurgs uzmest aci, pēc viņa aiziešanas atsākas tautas staigāšana pa palātu, jo vienai daļai personāla beidzās maiņa. Ik pēc brīža tiek pārjautāts, vai es esmu es, atzīmēta temperatūra milzīgajā papīru kaudzē. Par klepu vairs neprasa. Atnāk viena māsiņa un izstāsta, ko drīkst, ko nedrīkst, pēc brīža nāk cita māsiņa ar nedaudz atšķirīgu versiju par to pašu tēmu. Bet man vienalga, vēroju, kā uz pretējā jumta vārna palēkdamās skraida no viena gala uz otru, maratonā pievienojas arī baloži.

Beidzot drīkstu doties mājās; jau vēla pēcpusdiena, visās malās sastrēgumi.

Otrā “AstraZeneca” vakcīna

Man un Krisam (autores vīrs – red.) paredzēta otra "AstraZeneca" vakcīnas deva, no kuras viņam bail. Taču uz Latviju braukt gribas, pašizolācijā sēdēt negribas, tādēļ pievakarē dodamies uz vakcinēšanas centru, kur vairāk nekā 100 cilvēku rinda stiepjas tālu uz ielas. Nāksies gaidīt vismaz stundu, centra darbinieki nezina, kāpēc tāds sastrēgums, bet – lai gaidot, Krisa otrā “AstraZeneca” esot ierēķināta.

Ir viena no pirmajām siltajām vasaras dienām, savu rindu sagaidījušie jau pusģībuši sarkanām pierītēm, deguniem un iesauļotām piedurknēm. Anglijas dienvidos vakcinēšana rit pilnā sparā no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču tālāk uz ziemeļiem, lielajās pilsētās, kur daudz iebraucēju no visām pasaules malām, “AstraZeneca” dienās vakcinēšanas centri esot pavisam tukši. Toties “Pfizer” un “Modernas” dienās jāieņem rinda laicīgi, jo var palikt bešā.

Pēc vakcīnas Krisam nav ne tromba, ne temperatūras, tikai nedaudz nogurums, arī visiem draugiem, kuriem otrā “AstraZeneca”, tāpat, tādēļ saņemos uz otro poti arī pati. Arī man nekas, ja neskaita nelielu nogurumu, no kā nākamajā dienā ne vēsts.

Viss kārtībā, tiekamies pēc pusgada!

Onkoloģe telefonkonsultācijā apsveic ar labām ziņām, datortomogrāfijā neko sliktu neredz. Taču to jau zinu, esmu izpētījusi iedoto disku, bez dubultas pārbaudes britu dakteriem neuzticos. Kopš pēdējās ķīmijterapijas pagājuši tikai divi gadi, onkoloģe saka, ka nākamā pārbaude pēc pusgada. Parasti uz pārbaudēm ik pa pusgadam pāriet pēc trīs veiksmīgi aizvadītiem gadiem, bet neprotestēju, esmu iemācījusies, kas jāsaka, ja vajag ārpuskārtas izmeklējumus.

Mūsu vēža grupā pirmā tikšanās aci pret aci pilsētas parkā, esam palikušas par vienu mazāk.

Mūžībā aizgājusi kundze, kura brīdī, kad vajadzēja izvēlēties starp tradicionālo ķīmijterapiju un jauna medikamenta izmēģinājumu, izvēlējās tradicionālo, jo gribēja, lai meita varētu pabeigt koledžu bez liekiem kreņķiem. Kopš tā brīža pagājis pusotrs gads, un te nu tas ir – vīra ziņa mūsu “Whatsapp” grupā, ka mīļotā sieviņa mierīgi aizgājusi mūžībā agrā rītā, turot vīra roku savējā.

Kā jau britiem ierasts, grupas līdere sagatavojusi divas kartiņas – viena ir līdzjūtības apliecinājums mirušās ģimenei, otra – dzimšanas dienas apsveikums vienai no grupas jubilārēm. Drošības pēc kartiņas parakstīšanai tiek laistas uz riņķi katra no savas puses, ik pa brīdim atgādinot, lai nesajauc un neieraksta bučas un labas nosvinēšanas vēlējumu pie bērēm vai dziļāko līdzjūtību vīram un ģimenei uz dzimšanas dienu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt