Onkologi varēs ieskrieties - būšu Apvienotās Karalistes pilsone! «Diagnoze - vēzis» 9. dienasgrāmata

Mati mēnesī vidēji izaugot par 1,25 cm, gadā 15 cm. Man šobrīd 16 cm, gads sanāk diezgan nosacīti, jo pagājušogad augustā tur retas pūkas vien bija, galva bez cepures sala, pat istabā sēžot.

Mēnešiem dzīvojot ar īsajiem matiem, esmu atradinājusies pirms gulētiešanas izķeksēt no matiem matu sprādzes. Tās pirms gada tika rūpīgi noslēptas kopā ar pārējo, kas atgādina par normālu dzīvi. Nu jau esmu teju visu noslēpto atradusi, arī peldkostīmu. Tagad tiek slēpts viss, kas atgādina par ķīmijterapijas laiku - cepures, pāri palikušās zāles. Laikam jāmet ārā daži  apģērba gabali, jo negribu atcerēties, ka tā blūze bija mugurā otrajā ķīmijterapijā, bet šitās bikses pēc operācijas. Zāles rūpīgi sapakotas un nobāztas mājas bēniņos, tur ir arī deksametazons, ko lieto ķīmijterapijas laikā un smagos Covid-19 gadījumos. Ja nu ievajagas!

Nu jau mati uzvedas kā cilvēkam, vairs nav gaisā. Aug mani dabīgie, taisnie mati, tās čirkas laikam bija tikai pirmajā brīdī pēc ķīmijas, arī citām tā mēdzot būt. Žēl, cerēju jau, ka būs skaistas lokas.

Pagājis vairāk nekā gads kopš pēdējās ķīmijterapijas, vairāk nekā gads, kopš pēdējoreiz redzēju frizieri. Frizētavas britu valdība ļāva atvērt tikai jūlija sākumā, visur milzīgas rindas, tādēļ ar mašīnīti esmu nocirpusi vīra matus pavisam īsus. Šis kreņķīgs, jo galvvidū matu paliek mazāk un mazāk, taču mierinu, ka re, aptaujās par seksīgāko latviešu aktieri atzītajam Ģirtam Ķesterim sen matu nav vispār, un vai tas kādam traucē? Nez, vai es dabūtu seksīgākās titulu bez matiem.

Nogurums? Kas tas tāds!

Uz automaģistrāles apgaismojums brīžiem ir, brīžiem tā nav, ir jau pavēls, gandrīz pusnakts, drīz varētu sākt nākt miegs. Labi, ka mašīnu maz, kruīza kontrole uzlikta uz 70 jūdzēm stundā, kas ir apmēram 113 km/h, ieslēgts sensors, kas seko līdzi baltajām līnijām. Kā uzbraucu, tā ķērc. Reiz, pirms pāris gadiem, ar bezopciju veco mašīnu, naktī braucot no filmēšanas, uz dažām sekundēm iemigu. Kāds sāka kratīt sēdekli, pamodos un gandrīz sirdstrieku dabūju. Gan no tā, ka vairs nebiju īsti savā joslā, gan no tā, ka divvietīgai mašīnai sēdekli neviens no aizmuruges kratīt nevarēja.

Laikam vēzis tomēr bija vainīgs pie daudz kā un jau ļoti, ļoti sen. Neatceros, kad būtu varējusi visu dienu pārmaiņus sēdēt pie stūres un filmēt bez atpūtas, pēc tam vēlu naktī mājās dzīt safilmēto datorā un likt baterijas lādēties, varbūt vēl izdomāt māju piekārtot. Agrāk pēc saspringtas filmēšanas dienas knapi tiku līdz gultai, bet dakteri tik raustīja plecus. Nu, droši vien es ātri nogurstot, nav jau vairs 18.  

Onkologs pa telefonu

Beidzot esmu tikusi arī pie onkologa telefonkonsultācijas, jo pandēmijas dēļ klātienē pieņem tikai ļoti nopietnos gadījumos. Šoreiz cita daktere. Vēders sāp? Nesāp. Nogurums ir? Nav. Nelabi nav, kājas nepampst? Nē. Kādas citas sūdzības? Nu, locītavas vēl sāp, bet jau mazāk, un, ja tā padomā, tad esmu uzbarojusies par trim kilogramiem. Daktere tik nosmej, tas labi, ja novājētu, tad būtu sliktāk. Nekādus izmeklējumus man nedošot, nevajagot lieki starot. Mēģinu izdīkt vismaz asinsanalīzi, bet nē, to dabūšot kopā ar visām pārbaudēm rudenī.

Londonas slimnīcās kontrolējot cītīgāk, vismaz tā kundzes no vēža grupas stāsta. Vismaz reizi pusgadā datortomogrāfija, asinsanalīzes ik pēc trim mēnešiem. Man Anglijā datortomogrāfija nekad nav bijusi. Varbūt par mani īsti neliekas ne zinis tādēļ, ka neesmu Apvienotās Karalistes (AK) pilsone?

Pilsonība apstiprināta!

Beidzot atnācis ilgi gaidītais e-pasts no britu Iekšlietu ministrijas, pielikumā atbilde par manu pilsonības iesniegumu. Būs, nebūs? Rokas trīc, bet ko nu vairs.

Iesniegums ir apstiprināts, tūlīt būšu AK pilsone, onkologi varēs ieskrieties!

Fiksi apzvanu savējos, mamma izklausās pabēdīga, prasa, vai tad tiešām to vajadzēja. Kad uzzina, ka būs abas pilsonības, tad nomierinās. Cenšamies ar Krisu izdomāt, kā varētu svinēt, bet ideju nav, jo pat makdonalds ārkārtējā stāvokļa laikā ciet. Saldētavā ir vairāki saldējumi, notiesājam tos.

Vēl gan jāsagaida pilsonības ceremonija, tās pandēmijas dēļ nenotiek. Nav tā, ka ļoti ilgotos pēc ceremonijas, vienā esmu bijusi. Sajūta kā konveijerā, topošo pilsoņu baram, kas lielākoties tērpts džinsos un iešļūcenēs, tiek iedotas lapiņas ar zvērestu, kas no galvas nav jāmācās. Ceremonijas vadītājs parunājas, pajoko, izskatās, ka daļa jauno pilsoņu nesaprot. Ticīgie kopā nolasa reliģisko zvērestu, neticīgie kopā nereliģisko, pēc tam kaut kā tiek līdz himnas beigām, velkot katrs savā meldiņā un burtojot vārdus no iedotās lapiņas. Sertifikātam jāaiziet pakaļ pašam, īpašs fotogrāfs nobildē, bildes var vēlāk par lielu naudu nopirkt. Pirms ceremonijas speciālas instruktāžas gan jaunajiem pilsoņiem, gan apmeklētājiem, vienā telpas stūrī ūdens un apelsīnu sula, tai gan nav ne vainas.

“Life in the UKeksāmens

Īstermiņa atmiņa pēc ķīmijterapijas ir gandrīz kā zelta zivtiņai – trīs sekundes, taču lēnām kļūst labāk, vairs vakarā uz galda neatrodu no rīta ieslēgtu gludekli. Zinu, ka viss jāpieraksta un atsevišķos gadījumos jāuzliek modinātājs, bet tas jau arī jāatceras, tādēļ labi, ka abi pilsonības eksāmeni nolikti pagājušogad agrā pavasarī, tieši pirms vēža epopejas sākuma.

Lielākais pilsonības gribētāju bieds ir “Life in the UK” eksāmens, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu pašu pilsonības eksāmenam, kuru diez vai liela daļa Latvijas pilsoņu paši noliktu bez kļūdām. Ja mūsu tests vēl ir diezgan viegls, nav jāiemācās no galvas kriketa zvaigžņu uzvārdi un pundžabi valodas runātāju procents 1980. gadā, tad britu pilsonības iegūšanā ir ko pamocīties, nemaz nerunājot par to, ka dzimušie briti to spētu nolikt. Testā tiek pārbaudītas zināšanas, kas publicētas speciālā “Life in the UK” grāmatā, ko nav obligāti jāpērk par padsmit mārciņām, jo var izlasīt vai pat noklausīties internetā. Es jau mierīgi iemācīšos, kas tad man! Taču no grāmatas izlasīšanas ne silts, ne auksts, galvenais secinājums – britiem bijis traki daudz karaļu, un vispār britu bijis briesmīgi daudz. Verdzības, šķiet, vispār nebija, ja briti ko iekaroja, tad tikai pavisam drusciņ. Toties sportistu, rakstnieku, mākslinieku kaudzēm, jāzina kaut kāda veca tilta arhitekts, jāzina gads pirmajai “BBC” pārraidei. Ir jautājumi par politiku, tos lielākoties zinu tāpat, varbūt izņemot to, cik Skotijas un Velsas parlamentā deputātu, bet to vismaz var atcerēties. Pēc grāmatas izlasīšanas, ķeroties klāt tiešsaistes testiem, skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Kas tas tāds par uzvārdu, man tagad vajadzēja zināt, ka viņš kaut ko ir izdarījis? Ā, tā viņa. Bet karaļa Henrija VIII sešas sievas vislabāk atcerēties pēc britu skolnieku skaitāmpantiņa - "Divorced, beheaded, died; divorced, beheaded, survived", latviski – „šķīrusies, nocirsta galva, mirusi; šķīrusies, nocirsta galva, izdzīvojusi”.

Laimīgie nolikušie atzīstas, ka esot grūti, cits mācījies divas nedēļas kā traks, cits ilgāk. Kādu brīdi diskutēju ar sevi, vai tiešām man to britu pilsonību tik ļoti vajag, lai šito visu mācītos, bet tad izdodas atrast mājaslapu, kur tauta katru dienu saka paldies eksāmena jautājumu ievietotājiem, esot ļoti precīzi. Nu jau viss sāk izskatīties reālāk, nepilnas nedēļas laikā paspēju neskaitāmas reizes iziet visam cauri un atcerēties, kura no četrām iespējamām atbildēm katram jautājumam ir pareizā.

Eksāmens jāliek īpašā testa centrā, slepenība un drošības kontrole trakāka nekā lidostā.

Ienākot pirmajā telpā, piereģistrē visus manus dokumentus, meitene lauzītā angļu valodā paprasa „puss kud”, vairākas reizes pārjautāju, ko viņa no manis grib, jo tas, ko viņa tur saka, neizklausās piedienīgi.

Izrādās, viņa grib zināt manu ''postcode'', tas ir, pasta indeksu. To varu, jā.

Nākamais pārbaudījums ir telefona izslēgšana, to man Kriss pavisam nesen sagādājis, pats arī visu sainstalējis. Bet telefons jāatstāj īpašā skapīti, pie tam izslēgts, taču - kā lai zinu, kur izslēgt? Pogu nav daudz, atrodu un izslēdzu. Kungs ar aziātu akcentu paliek nepacietīgs. Tā, kas man uz rokas? Pulkstenis? Nu jā, pulkstenis. Tas arī esot jāizslēdz. Nu labi, bet kā to viedpulksteni lai izslēdz? - to arī vīrs uzdāvināja. Beigās tā arī neizdomājam, to ļauj ielikt skapīti bez izslēgšanas, taču apsardze un viss personāls jau sarosījies, tādēļ pirms pielaišanas pie eksāmena mani pamatīgi pārbauda. Jāpaceļ mati, jāpaceļ bikšu staras, kabatas jāizgriež uz āru, izčamda sānus. Beigās pielaiž pie datora kopā ar garu skaidrojumu par to, kā jālieto dators. Saku, ka zinu, tur taču viss tāpat uzrakstīts. Tad liek mani mierā, dažās minūtēs izpildu testu, kas ir ļoti līdzīgs vienam no vieglākajiem variantiem, tikai uzmanīgi jāpārlasa jautājumi, jo arī atbildes uzrakstītas nedaudz citādi. Atkal tieku aizdomīgi apskatīta, jāpaceļ mati, apskatās arī datoru. Neko neatrod, tad varu iet un gaidīt rezultātus uzgaidāmajā telpā, ar citiem sarunāties nedrīkst. Sēžu, gaidu, telefons un pulkstenis joprojām skapīti, kas slēdzams ar leļļu mājas atslēdziņu.

Beigās sauc mani, tas ir, Misis Keilvei, sertifikāts par nolikšanu gatavs. Nolikt eksāmenu var ar dažām kļūdām, pie tam nenolikšanas gadījumā atkārtot var kaut 10 reizes, eksāmena sertifikāta derīguma termiņš ir bezgalīgs.

Taču pilsonībai vajag arī angļu valodas eksāmenu, kura derīguma termiņš ir tikai divi gadi. Pēc mājaslapas sanāk, ka derētu mans vecais IELTS tests, taču tur visādas nianses, ieskaitot to, ka Latvijas testēšanas centra numurs nesakrīt ar britu uzrādīto. Laikam kļūda, jo arī Tallinai numurs tas pats, taču, ja jau pat darbinieki nezina, kas viņu mājaslapā rakstīts, tad labāk neriskēšu un nolikšu angļu valodas eksāmenu vēlreiz.

Pēc angļu valodas eksāmena noskatīšanās “Youtube” tā arī nekļūst skaidrs, kā ar tik minimālām angļu valodas zināšanām var kļūt par pilsoni.

„Es dzīvoju lielā pilsētā. Man pilsēta ļoti patīk. Es strādāju tuvu mājām. Tur ir arī parks.” Šāda veida stāstiņi jāsagatavo, izvēloties kādu no tēmām, un tad jāatstāsta, spējot atbildēt uz jautājumiem. Lapiņu, kur jāieraksta tēma, gan izdrukāju, taču nepapūlos aizpildīt, lai prasa, ko grib!

Eksāmena vietā atkal drošības kontroles kā lidostā, veic balss ierakstu, nobildē arī. Pārbauda, vai nav paslēpti mikrofoni. Eksaminētāja pabrīdina, ka mūsu saruna tiks ierakstīta, secina, ka neko neesmu aizpildījusi. Nu kā, esmu žurnāliste, man jāspēj runāt par visu! Papļāpājam par laiku, par darbu, aizrunājamies līdz breksitam, kaut gan par politiku īsti eksāmenā runāt nedrīkst, drīz arī draudzīgi šķiramies. Vēlāk pa pastu atnāk mans sertifikāts, esot „izcili”. Būtu tiešām jocīgi, ja tik elementāru eksāmenu nenoliktu.

Taču uzreiz pēc eksāmeniem sākās mana vēža epopeja, paiet vairāk nekā gads līdz turpinājumam.

„Labs raksturs”

Viens no ķēpīgākajiem procesiem ir pilsonības pieteikuma anketas aizpildīšana tiešsaistē. Tiek izprasīts viss, sākot ar mātes un tēva dzimšanas vietām, beidzot ar precīziem datumiem un iemesliem izbraukšanai no valsts. Jāuzrāda arī visi iespējamie pārkāpumi, ieskaitot sodus par ātruma pārsniegšanu. Man vienīgais grēks ir sods par Londonas „dzelteno kasti”– ar dzeltenu krāsu iezīmētu vietu krustojumos, kur iebraucot nedrīkst apstāties. Bieži vien tur ir uzstādītas kameras, un pēc laiciņa pastkastītē atnāk bildīšu sērija ar auto atrašanās vietu un rēķinu soda apmaksai. Neko darīt, pati vien vainīga, vajadzēja paciesties. Redzēju, ka vietas daudz, taču priekšējais apstājās tā, ka man bija jāpaliek dzeltenajā kastē. Izrādās, Londonā braucēji tā darot aiz nejaucības.

Viena no interesantākajām prasībām jaunajam pilsonim ir „labs raksturs”, kas ietver visai plašu jautājumu loku.

Ja kandidāts jebkad ir bankrotējis, tad, visticamāk, pilsonību tik drīz nedabūs, jo tā nav „laba rakstura” pazīme.

Bez kaudzes pierādījumu par ekonomisko aktivitāti nepieciešamas arī atsauksmes no diviem cilvēkiem, vienam obligāti jābūt AK pilsonim. Mans ģimenes draugs, pensionēts anglis, būtu ar mieru, ja vien spētu atrast savu pasi, kas ir pazudusi vismaz pēdējos 15 gadus. Pase AK lielākoties vajadzīga tikai ceļojot, tādēļ tiem, kuri neplāno doties ārpus valsts, pasi nemaz nevajag, tā arī daudzi mūsējie palaiž garām savu Latvijas pasu derīguma termiņu.

Esmu riska grupā pēdējās trīs dienas

„Svarīga informācija, lai pasargātu jūs no koronavīrusa.” Tā, beidzot 28. jūlijā esmu saņēmusi slaveno vēstuli no britu veselības aprūpes servisa, kas liek tupēt mājās un nebāzt degunu ārā tiem, kuri ir riska grupā. No mājas varot iet ārā 1. augustā. Kur šie bija agrāk?! Vēža grupā lielākā daļa saņēma vēstules un īsziņas jau marta beigās, taču pēdējās trijās mājās tupamajās dienās dakteri pēkšņi par mani atcerējušies! Esmu jau pabijusi visur kur, arī koronavīrusa perēklī Lesterā, kur daudzi slimojot bez simptomiem.

Ir atnākusi arī vēstule no slimnīcas, aicinot uz onkologa konsultāciju klātienē. Diez, dabūšu savu pirmo Anglijas datortomogrāfiju vai būs jālido atkal uz Latviju?

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti