„Viņš vairāk iesmej par sieviešu lietām, mums [ir] kaujas par mūziku parasti. Es strādāju, man vajag relaksējošu mūziku, lai sievietei mierīgi ap sirdi, lai var atslābināties, un tad viņš atnāk ar savu metālu un te viss notiek, cilvēkam sāp, bet man tur paradīze, sēžu knibinos. Mums te divi pretstati,” par savu darba ikdienu pašu izveidotajā tetovēšanas un permanentā grima salonā stāsta Olga Jermakova, kura ar dzīvesbiedru Artūru Lapoško atgriezušies Preiļos, kā paši smejas, lai te novecotu.
„Es vēl mācoties domāju, ka kādreiz gribētu dzīvot Preiļos, te novecot un, Rīgā dzīvojot, vēl vairāk sapratu, ka velk no lielas pilsētas uz mazu, kur ir visi savējie cilvēki, radi draugi,” saka Olga.
Artūrs un Olga, tikai ar uzkrāto darba pieredzi bagāžā, uzdrošinājās izkāpt no komforta zonas un mainīt lielpilsētas izaugsmes iespējas un jau pierasto darba vidi pret nezināmo klusajā mazpilsētiņa Preiļos. Nu jau divus gadus viņi rosās paši savā salonā.
„Par biznesu es to nenosauktu. Mēs radījām sev darbavietas, lai varam šeit dzīvot. Mēs ļoti ilgi plānojām, kādu pusotru gadu gatavojāmies, kopš izdomājām, ka gribam atpakaļ.
Sīki pārdomājām visus riska faktorus, kaut ko iekrājām, lai būtu drošības spilvens. Principā no nulles, gājām iekšā nekurienē, ” pieredzē dalās Artūrs un Olga.
Jaunieši mazpilsētā saredz gan attīstības un izaugsmes, gan perspektīvas iespējas, jo uzskata, ka pašiem ir jāveido sava pilsētvide un aktīvi jāiesaistās procesos.
