Nu jau bijusī Ukrainas kara bēgle: Nekad nedomājām, ka krievi var būt tik nežēlīgi

Lidija Ļitovkina ir bezgalīgi pateicīga Latvijai par trīs mēnešu atelpu un mieru. Latvijas iedzīvotājiem – par sapratni, labvēlību un atsaucību. Un par to, ka šeit drīkst glaudīt svešus suņus. Pirms viņa no Liepājas devās mājās, uz Ukrainu, Rus.LSM.lv ar viņu sarunājās par šajā laikā gūtajiem iespaidiem un pieredzi.

Mana iepazīšanās ar Lidiju bija nedaudz dīvaina. Reiz stāvlaukumā pamanīju automobili ar Ukrainas numuriem, kas atradās uz dzeltenās līnijas. Precīzāk sakot, uz hipotētiskās dzeltenās līnijas, jo tā ir nodzisusi, taču vietējie zina, ka tā ir stāvvieta taksometriem. Pēc paris minūtēm izskrēja jauna sieviete, iesēdās mašīnā, bet es iznācu brīdināt, ka turpmāk labāk auto šajā vietā nenovietot. Drīz mēs tikāmies Muzeju naktī, bet pēc tam – Līvas ciema svētkos. Tur beidzot iepazināmies un Lidija priecīgi pastāstīja, ka pēc nedēļas viņi atgriežas mājās – draudu vairs neesot, jāatjauno valsts. Mūsu saruna notika pirms aizbraukšanas.

Lidija Ļitovkina atbrauca uz Liepāju no Čerkasu pilsētas Ukrainas vidienē. Tur viņa strādā par vietējās dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Viņai ir divi bērni – 14 gadus vecā Eva un gandrīz trīs gadus vecā Kira. Kopā ar Lidiju un viņas meitām evakuējās arī 15 gadus vecā draudzenes meita – draudzene aizbraukt nevarēja, taču meitu nolēma nogādāt drošībā. Bēgļu grupā bija vēl viena Lidijas draudzene ar dēlu un radiniece ar meitu. Pavisam astoņi cilvēki. Brauca divās automašīnās.   

“Mēs izbraucām no Čerkasiem 5. martā četros no rīta, tolaik valdīja panika. Tā bija pirmā uzbrukuma fāze, viņi uzbruka Kijivai. Bet mūsu pilsēta ir tūlīt aiz Kijivas. Bija pilnīgi nesaprotams, kur apturēs ienaidnieku. Pirmajā kara dienā militārajā pilsētiņā Dubijivkā pie Čerkasiem atskanēja sprādziens. Bija ļoti bail. Mūsu vīrieši uzstāja, ka jāizved bērni, par viņiem bija bail visvairāk. Tobrīd bija milzīgas rindas uz robežas… Vēl mums bija ļoti bail tāpēc, ka tik tālu mēs parasti nebraucām, lielākoties braucām pa pilsētu.

Vīri mūs aizveda līdz robežai, uzticēja mums mašīnas ar bērniem, - tālāk brauciet pašas. Tas bija liels pārbaudījums.

Braucām caur Moldovu, tur mūs sagaidīja paziņa, aizveda līdz Rumānijai, mēs braucām viņam cieši “astē”, baidījāmies nomaldīties. Ļoti nāca miegs, bet šis cilvēks teica – Moldovā tagad, lai pagulētu, par vietu jāvienojas trīs četras dienas iepriekš, un vieta arī labi ja sporta zālē atradīsies,” stāsta Lidija.   

Uz Liepāju izvēle krita tādēļ, ka te bija draugi. Pie viņiem arī brauca. Tikšanās vieta bija Rumānija. Lidijai šķita, ka ceļojums drīz beigsies, taču draugi teica, ka jābrauc vēl trīs diennaktis. Ceļojuma beigās visi bija pamatīgi izmocīti. Liepājnieks Dzintars un citi draugi bēgļiem atrada mitekļus.

“Apmēram nedēļu pēc mūsu atbraukšanas ienaidnieku sāka dzīt projām no Kijivas un

mūs sāka mocīt patriotiskas jūtas – kāpēc gan mēs tik agri aizbraucām, līdz mums viņi taču neatnāca… Bet pēc tam notika Buča. Un mēs sapratām – nē, nebija veltīgi… Jo pat izaicināt likteni – notiks vai nē – negribējās.

Kad mēs braucām projām, viens no argumentiem par bija tāds – ja viņi šķērsos mūsu apgabala robežu, aizbēgt vairs nevarēs paspēt…” saka Lidija. 

Un piebilst – lai gan karš turpinās, ir liela cerība uz ieročiem, kas tiek piegādāti Ukrainai. Turklāt ļoti daudzi ukraiņi sākuši atgriezties mājās – noilgojušies. Un valsts jāatjauno. Lidija teic, ka doma atgriezties radusies jau pēc mēneša. Tomēr bērni ļoti gribējuši palikt – Liepājā bijis iespējams normāli iet skolā, bet mājās, Ukrainā, klātienē varēja mācīties vien nedēļu, pēc tam atkal atjaunotas mācības tiešsaistē.

“Bērni par skolu bija sajūsmā un ļoti lūdza palikt līdz mācību gada beigām. Un mazā pēc mēneša ar lielu prieku devās uz bērnudārzu. Viņiem viss bija interesants, viss jauns. Mūsu bērniem tika arī organizētas latviešu valodas stundas no nulles, tas arī viņiem patika. Vispār vienmēr esmu teikusi, ka sapņot vajag piesardzīgi. Mana vecākā meita pa “skolas līniju” daudz ceļo, labi zina angļu valodu, un visu laiku bija teikusi, ka gribētu pamācīties skolā ārzemēs. Piepildījās…” stāsta Lidija.

“Ziniet, kas ir visbriesmīgākais? Kravāt mantas. Nekad nevar zināt, kādas lietas jāņem līdzi, ko ielikt vienā čemodānā. Kuras bērnu fotogrāfijas noteikti jāpaņem? Jo braucām projām no mājām, un nebija droši zināms, vai varēsim atgriezties. Bet tā taču ir piemiņa…

Mantas ir nieks. Bet kā ievietot čemodānā 35 gadus savas dzīves?” to Lidija runā ar asarām acīs.

“Vislielākā pieredze, ko no tā visa esmu guvusi, ir tāda, ka cilvēki ir labi. Atsaucīgi un saprotoši. Mēs atbraucām kā zvēriņi, no visa baidījāmies, pastāvīgi atvainojāmies. Bet mums teica: “Beidziet. Mēs visu saprotam. Nesteidzieties. Tieciet skaidrībā. Mēs jums palīdzēsim.” Lūk tāda… ukrainiski to sauc “доброзичливість”… Labvēlība. Mēs jautājām, bet mums atbildēja: “Mēs atrisināsim jūsu problēmu.” Un cik ātri viss tika atrisināts… Ziniet, kas mani visvairāk pārsteidza Latvijā? Mana mazākā meita, izejot uz ielas, teica, ka grib paglaudīt suņus. Tikai Latvijā es uzzināju, ka tā drīkst darīt! Mēs pieejam pie suņu saimniekiem un mazā jautā, vai drīkst paglaudīt. Mums neviens neatteica! Pie mums, Ukrainā, tā nav, neviens neatļauj.

Latvijā vispār ir ļoti jūtama cilvēku atsaucība. Un – bailes nonākt mūsu vietā. Mūsu draugi arī mums teica – palīdzēsim jums bezgalīgi, lai tikai nenonāktu jūsu vietā,” stāsta Lidija.

Viņa runā par to, kā ukraiņi cēlušies cīņai par savu valsti – sapratuši, ka ar Donecku un Donbasu viss nebeigsies.

“Mēs to pacietām astoņus gadus, pēc astoņiem gadiem viņš atnāca un teica: “Ar šo gabalu man ir par maz, tagad gribu administratīvās robežas un Ukrainas dienvidu daļas arī.” Tāpēc visa tauta arī cēlās aizsardzībai. Ļoti daudzi vīrieši tolaik nosūtīja evakuācijā savas ģimenes, sakot: “Jūs mums traucēsiet karot, brauciet projām, lai es zinātu, ka ar jums viss kārtībā.” Mēs Eiropā bijām drošībā, tas ir vissvarīgākais,” saka Lidija.

Ir vēl viena, turklāt ļoti nepatīkama atskārsme, kāda bijusi kara laikā.

“Mēs nekad nedomājām, ka krievi var būt tik nežēlīgi. Mēs nedomājām, ka ja pat krievu karavīri atnāks, tad darīs kaut ko tādu. Bija stereotips, ka tā nevar notikt! Lai kā neveidotos situācija, mēs patiešām nebūtu varējuši iedomāties, ka viņi var tā ņirgāties par cilvēkiem…

Lūk, šis stereotips man ir salūzis…” atzīst Lidija.  

Un te nu rodas ļoti svarīgs jautājums. Kā dzīvot tālāk? Kad karš beigsies (gribētos, lai tas notiktu drīzāk), kā tālāk veidot attiecības ar Krieviju un krieviem, kas ir līdzās?

“Es ļoti raudāju un kādu dienu pēc visām šīm baisajām ziņām no frontes lūdzu četrpadsmitgadīgo meitu: nezinu, kuru tu iemīlēsi savā dzīvē, bet mīlēt krievu tu nedrīksti. Es nekad nepieņemšu tādu znotu. Jā, viņi visi ir vienādi. Tā ir biomasa. Gudrie un domājošie cilvēki starp viņiem bēg projām. Bet aizbēgt nav labi. Vajag par kaut ko cīnīties. Bet viņi negrib cīnīties. Viņu ir 140 miljoni, tas ir daudz vairāk nekā visa viņu Krievijas Nacionālā gvarde… Gvardiem arī ir bērni, un viņi var nepiekrist šai politikai. Savus bērnus viņi neiesēdinās. Nu, es tā domāju. Kad mums nepatika Janukovičs, mēs viņu gāzām. Mums ir savs “Debesu simts”, cilvēki, kas gāja bojā par šo brīvību, par to, lai nebūtu šī prezidenta. Tāpēc – nē, es nevarēšu piedot…” saka Lidija. 

Taču tūlīt pat pastāsta – kad sācies karš, bijusi neoficiāla atļauja no ministrijas – dzimtsarakstu nodaļās neapkalpot Krievijas pilsoņus. Un tajā pašā dienā atnācis tēvs reģistrēt savu jaundzimušo dēlu. Teicis – jūs taču saprotat, pat ja es sadedzināšu pasi, problēmas tas neatrisinās. Un piebilda: “Man ir kauns par šo valsti, bet es neko nevaru darīt.” Visi dokumenti tika noformēti…

“Esmu ļoti pateicīga, ka manā dzīvē bija trīs mēneši Eiropas, trīs mēneši Latvijas. Tā ir ļoti saprotoša un līdzjūtīga zeme.

Milzīgs paldies Latvijai par iespējām, par bērniem, par to, ka mums tik daudz tika dots… Mēs ļoti centāmies saprast Latvijas kultūru – lai atgrieztos mājās, Ukrainā, un stāstītu par to, kā arī par to, ko redzējām, ko mūsu labā izdarīja. Mēs apmeklējām visu, ko mums piedāvāja – bet piedāvāja mums ļoti daudz! Ļoti gribēju, lai bērniem atmiņā paliktu Latvijas kultūra. Mēs staigājām pa muzejiem un gājām uz koncertiem, arī uz Liepājas simfoniskā orķestra koncertu, tas bija satriecoši! Mums piedāvāja SPA, slidotavas, kino bērniem… Atsevišķs milzīgs paldies Līgai Krēsliņai, Kurzemes reģionālā informācijas centra atbraukušajiem vadītājai, viņa ir cilvēks ar lielo burtu. Mums “Facebook” ir ukraiņu grupa Liepājā, tur pastāvīgi parādījās informācija. Un saziedotos velosipēdus daudzi no mums paņēma.

Man ļoti žēl, ka nepaspējām iemācīties latviešu valodu. Jāatzīst, ka ukraiņiem tā ir diezgan grūta. Tomēr, ja kāds no ukraiņiem domā šeit palikt ilgāk, ir jēga mācīties valodu,” spriež Lidija Ļitovkina.

Atpakaļ visa kompānija brauca caur Poliju. Mēs sazinājāmies pirms dažām dienām – viņi jau ir mājās, viss ir labi, Ukrainā ir karsts laiks, tur, kur, viņi ir pašlaik, šķiet, ir droši… Dzīve turpinās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt