Mums ir vēsturiski līdzīga mentalitāte, luterticība, piederība Hanzas savienībai un vācu valodas ietekme.
Norvēģis Snorre Karkonens-Svensons ir cilvēks, kurš burtiski simbolizē Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbību. Viņš ir norvēģis ar islandiešu vārdu, ar radiem Zviedrijā un māti somieti, gadu ilgu dzīves pieredzi Dānijā, bet pats nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Latvijā.
Ar Latviju Snorres dzīves ceļi savijās jau skolas laikā. 9. klasē viņš nolēma doties skolēnu apmaiņas programmā. “Aizbraucu un nodzīvoju vienu gadu Ogrē. Tā es iemīlējos latviešu kultūrā un valodā. Turpināju pēc tam mācīties universitātē Oslo, tad sāku studijas šeit. Man piedāvāja mācīt norvēģu valodu, un tā arī es paliku,” stāsta Snorre.
Jāsaka gan, ka pavisam nejauša saikne ar Baltijas valstīm tā nav – jau 14 gadu vecumā pusaudzis Snorre interesējās par politiku un sekoja ziņām par Padomju Savienības sabrukumu, viņam bijis arī vēstuļu draugs no Latvijas.
Snorre par latviešu valodu noteikti zina vairāk nekā “vidējais” latvietis. Viņš ir studējis baltu filoloģiju un ilgus gadus pasniedzis norvēģu valodu Latvijas Kultūras akadēmijā.
Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā ir ziemeļvalstu sadarbības pārstāvniecība, kas Latvijā darbojas kopš 1991. gada un 30 gadu pastāvēšanas laikā ir strādājis ar visdažādāko nozaru sadarbības projektiem un atbalsta programmām.
Atvērtība jaunām domām, idejām un partnerībai ir Ziemeļvalstu sadarbības pamatprincipi un lai to atspoguļotu, Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā piedāvā cilvēkstāstu sēriju “Kompass vienmēr rāda uz Ziemeļiem”.
”Mēs dzīvojam virzīdamies uz priekšu, bet dzīvi izprotam, raudzīdamies atpakaļ”. (S.Kirkegors)
Snorre atzīst, ka, atbraucot uz Latviju, ļoti nozīmīgu lomu viņa dzīvē spēlējis Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs. Tur viņš pavadīja daudz laika, jo apmeklējis pasākumus, izmantojis bibliotēku un mācījis latviešiem norvēģu valodu. Biroja organizētie Ziemeļvalstu valodu kursi bija tik populāri, ka cilvēki pie biroja stāvējuši garās rindās, lai uz tiem pieteiktos. No 1991. līdz 2001. gadam birojā varēja apgūt visas Ziemeļvalstu valodas, fēru valodu ieskaitot.
Tagad Snorre pats pulcē cilvēkus savā Valodu mājā, kur notiek, piemēram, skandināvu grāmatu kluba tikšanās un citi kultūras pasākumi. Valodu māju Snorre dibināja 2018. gadā. Mājīgajās, saulainajās telpās Avotu ielā atrodas apjomīga valodu bibliotēka, notiek valodu klubiņi, te latviešiem māca norvēģu valodu un norvēģiem latviešu valodu, izstrādā mācību materiālus, strādā pie tulkojumiem un veido Valodu muzeju.
Latviskotais norvēģis ir īsta staigājoša enciklopēdija, kas var daudz pastāstīt par to, kas ir kopīgs Latvijai un Norvēģijai, Baltijai un Ziemeļvalstīm.
“Pirmo reizi dzirdot latviešu valodu, tā man likās kā somu un krievu valodas sajaukums,” smejas Snorre. “Bet īstenībā tas veids, kā mēs kategorizējam lietas, kā konceptualizējam pasauli, ir līdzīgs abās valodās. Šī spēcīgā lejasvācu ietekme ir ne tikai vārdu krājumā, bet arī mūsu domāšanas veidā.”
Snorre runāt un arī domāt latviešu valodā sācis jau toreiz, kad dzīvoja Ogrē kā apmaiņas skolnieks. Vismaz izruna nav bijusi grūta, jo vienīgās skaņas, kuru norvēģiem nav, ir z un ž; visi pārējie grūtie līdzskaņi – ķ, ļ, ģ – sastopami arī norvēģu valodā. Snorre gan dusmojas, ka tolaik viņš patiesībā runājis gramatiski ļoti nepareizi: “Visi bija sajūsmā! ''O, tu esi iemācījies latviešu valodu, cik skaisti!'' Pēc tam man bija grūti tikt vaļā no kļūdām.”
Snorre norvēģu valodā tulkojis Jāņa Joņeva romānu “Jelgava '94”, kā arī tikko pabeidzis darbu pie Noras Ikstenas grāmatas “Mātes piens” tulkojuma.
Viņš ir lasījis daudzus latviešu literāros darbus, no sendienām līdz mūsdienām, arī trimdas literatūru. “Tieši latviešu literatūrā esmu lasījis, ko nozīmē būt bēglim citā valstī, kur tevi nepieņem. Un man grūti saprast, ka latvieši, kuri paši tik spēcīgi izjutuši nežēlīgu attieksmi pret sevi kā nāciju, tomēr ar tādu neiecietību un neizpratni runā par bēgļiem. Tas ir paradokss,” Snorre skumīgi secina.
Jautāts, vai viņš pats jūtas vairāk kā latvietis vai norvēģis, Snorre atbild, ka, viņaprāt,
viena cilvēka daudzās identitātes nav kā dažādas vielas pudelē, kur viena identitāte aizņemtu vietu, atstājot citai mazāk vietas.
Viņš ir Latvijas sabiedrības daļa, kurš saglabājis piederību Norvēģijai. Kā galvenās Ziemeļvalstu vērtības viņš nosauc rūpes par vidi, sociālo taisnīgumu un iekļaujošu sabiedrību. “Tas padara cilvēku dzīves laimīgākas,” saka Snorre un norāda, ka Latvijā tomēr mazāk jūtama iedzīvotāju solidaritāte. “Tas ir tik dīvaini, jo latvieši it kā ir lieli patrioti, novembrī visi pie mēteļa atloka piesprauž lentītes karoga krāsās, bet, kad tiešām vajag patriotismu, tas ir, samaksāt nodokļus un rūpēties par līdzcilvēku veselību un labklājību, tad pēkšņi tā bieži vairs nav.”
“Latvieši baidās, ka izmirs kā nācija, bet tad ir jādomā, kuras ir tās vērtības, kuras mēs gribam saglabāt?” Snorre aicina rūpīgāk pārdomāt Latvijas prioritātes. “Jā, protams, ir valoda, kultūra, folklora, bet to tik un tā piekopj samērā maza daļa no sabiedrības. Man liekas, ka Ziemeļvalstīs ir skaidrāks, kādas tad ir tās sabiedrības vērtības.”
Bet pozitīvas pārmaiņas notiek arī tepat Rīgā. Piemēram, Avotu ielā, kur dzīvo un strādā Snorre, nodibināta apkaimes biedrība, un lietas sāk notikt – cilvēki gan kopīgi risina problēmas, gan uzlabo sociālās lietas.
Ir kāda spēcīga Ziemeļvalstu vērtība, kas mums ir kopīga, saka Snorre: “Norvēģi iet kalnos, latvieši iet sēnēs. Saikne ar dabu arī ir kaut kas, kas ļoti vieno latviešus un norvēģus. Pastaigāties dabā bez mērķa – tas arī latviešiem nav nekas svešs”.
