Tagad kazkopības saimniecībā „Birznieki'” saimnieko jau divas paaudzes. Recepte, kā iemācīt mīlēt laukus, gan esot pavisam vienkārša - bērnus nevajag baidīt ar lauku darbiem.
Kazkopības saimniecībā "Birznieki" darbs dzen darbu, un katrs zina, ka uzdevums jāpaveic kvalitatīvi, jo no tā atkarīgs viss ģimenes bizness, kurā iesaistītas jau divas paaudzes. Ilmārs ar sievu Aiju, kurai pašlaik gan uzticēts svarīgākais darbs - tirgošana, uz Vānes pagastu no galvaspilsētas pārcēlušies pagājušā gadsimta 90. gados.
„Birznieku” saimnieks Ilmārs Rencis gan saka, lēmums doties prom no Rīgas neesot bijis grūts. „Tāda interese īstenībā visu laiku bija. Varētu teikt - it kā muka no laukiem, bet tā dziļāk iemuka iekšā,” viņš raksturo pirms daudziem gadiem izdarīto izvēli.
Kazkopība par ģimenes biznesu kļuvusi, jo sievasmātei bijušas problēmas ar govs pienu. Draugi atveduši vienu kaziņu, bet šodien ganāmpulkā jau 150 lopiņu. Izveidota arī sava sierotava, kurā pirmo sezonu saimnieko dēla draudzene Evita. „Tad es vispār nesapratu, kas tur notiek,” pirmos soļus saimniecībā atceras Evita. „Tagad tas jau ir tā kā darbs,” viņa nosaka.
To, ka pārcēlušies uz laukiem, Ilmārs nenožēlo ne mirkli, vēl vairāk - arī dēls Jānis šai vietā jau nostājies tā gruntīgi un pret pilsētas labumiem laukus nekad nemainītu.
Jautāts, kā izdevies pie laukiem pieradināt dēlu, Ilmārs atbild īsi - bērnu nevajag biedēt ar lauku darbiem, tad ar laiku tas kļūst par dzīves veidu. Un tad arī mājas tukšas nepaliks nekad.
