Nodzēros līdz bomža līmenim un nodedzināju mammas dzīvokli. Riharda stāsts par alkoholismu

Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a” turpina ceturtais stāsts 12 stāstu sērijā – šoreiz par atkarību no alkohola. “Biju nodzēries līdz bomža līmenim un nodedzinājis mammas dzīvokli. Jau biju ārstējies neskaitāmas reizes, pat neskaitīšu, cik no tām bijis “atkačalkās”,” savā pieredzē par to, ko nozīmē būt alkoholiķim, atklāti dalās Rihards.

Divdesmit gadus lietojis alkoholu un tikpat daudz gadu pavadījis skaidrā, viņš vaļsirdīgi stāsta, ko nozīmē sadzīvot ar atkarību. “Neviens nekad to zaļo pūķi nav uzvarējis. Vari cirst tās galvas, cik gribi, uzvarēt nav iespējams. Vienīgais risinājums ir nedzert un saprast, ka esi alkoholiķis.”

Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas vai grūtības un mudināt savlaicīgi vērsties pēc palīdzības. Atkarība no alkohola ir ārstējama, taču ir svarīgi to laikus atpazīt un vērsties pēc palīdzības pie speciālista. Pievērsiet uzmanību izmaiņām savā vai līdzcilvēka uzvedībā un paradumos – alkohola atkarību raksturo, piemēram, nespēja atteikties no kārtējā dzēriena, arvien lielāks izdzertā alkohola daudzums vai arvien biežāka tā lietošana, iesaistīšanās strīdos un kautiņos, esot reibumā, atmiņas zudumi par dzērumā notikušo u.c. Alkohola izraisīto problēmu dēļ nereti tiek kavētas mācības vai darbs.

Savā stāstā Rihards atklāj: “Palīdzība ir jāmeklē, viennozīmīgi. Alkoholiķim pirmais solis ir intoksikācija pie narkologa. Pēc tam – palīdzība, lai kaut ko sakārtotu. Pašam jāizvēlas, vai tas ir mācītājs, psihologs vai anonīmie alkoholiķi. Jebkurā gadījumā, viens pats galā netiks. (..)

Ko darīt tuviniekiem? Atteikties un atstāt atvērtas durvis – ja alkoholiķis nolemj pārtraukt dzert, lai ir, kur atgriezties. Viss!

Tas ir vienīgais. Nekādas glābšanas.”

“Nedzeršanu nevar panākt ar gribasspēku. Atkarība ir ķīmiski izraisīta psihoze. Cilvēkam zūd kontakts ar realitāti, un atkarīgajam tas notiek brīdī, kad viņš lieto šo ķīmisko vielu,” skaidro atkarību speciālists un mācītājs Māris Ķirsons.

“Anonīmo alkoholiķu jeb AA programmas pamatā ir padošanās un savas bezspēcības atzīšana alkohola priekšā. Latvijā ir ļoti modē cīnīties ar alkoholu, bet, kamēr es ar kaut ko cīnos, pastāv ilūzija, ka es uzvarēšu. Taču ir jāpadodas. (..) Parasti tuvinieki aiz mīlestības mēģina atkarīgo cilvēku glābt vai, kā paši saka – atbalstīt. Tā ir līdzatkarība. Kamēr atkarīgu cilvēku pasargā no viņa rīcības seku piedzīvošanas pilnā apmērā, tikmēr viņam nav nekādas intereses kaut ko mainīt. Ir jāļauj atkarīgajam piedzīvot savas rīcības sekas pilnā apmērā. Arī tad, ja tas nozīmē atstāt viņu ar savu atkarību,” norāda Ķirsons.

Riharda stāsta pilnā versija

Riharda stāsts par atkarību no alkohola ir pieejams arī garajā versijā, kas atklāj viņa pieredzi, dzīvojot ar alkohola atkarību, plašāk:

"Biju nodzēries līdz bomža līmenim un nodedzinājis mammas dzīvokli. Jau biju ārstējies neskaitāmas reizes, pat neskaitīšu, cik no tām bijis atkačalkās (domāta detoksikācija, ko izmanto akūtas intoksikācijas gadījumos – red. piez.). Bijušajā Straupes narkoloģiskajā slimnīcā esmu ārstējies trīs reizes, bet pēc viena no delīrijiem Rīgā mēnesi pavadīju Tvaika ielā.

Kad nodedzināju mammas dzīvokli, sākās kaut kādi pavērsieni. Toreiz Straupē uz mani lielu ietekmi atstāja ārsts un slimnīcas vadītājs Edmunds Rudzītis. Kad pirms 20 gadiem mani pēdējo reizi uz turieni aizveda, nokļuvu tā saucamajā lordu palātā, kur ievieto pacientus ar smagu intoksikāciju. Divas trīs dienas pacienti atrodas tādā kā akvārijā, kur ārsti viņus novēro un tikai tad laiž ārā. Kad Rudzītis pēc šīm dienām ienāca pie manis, viņš teica: “Tā, Rihard, še tev drēbes, še tev desmit lati – ja gribi, veikals tepat uz stūra ir vaļā. Ja gribi – ej prom, ja gribi – paliec te.” Un es pieņēmu lēmumu palikt. Lai gan pirmais, ko man gribējās, ir prom uz veikalu. Straupē nodzīvoju divas nedēļas un sāku tādu kā atkāpšanās ceļu. Bija vēl pāris kritieni, bet atkāpšanās ceļš bija sācies.

Alkoholismu izārstēt nevar, tas ir uz mūžu, un ar to ir jāsadzīvo. Es esmu alkoholiķis un nedzeru tikai šodien.

Es nezinu, ko darīšu rīt. Alkoholismu uzvarēt nevar, neviens nekad to zaļo pūķi nav uzvarējis. Vari cirst tās galvas, cik gribi, uzvarēt nav iespējams. Vienīgais risinājums ir nedzert un saprast, ka esi alkoholiķis. Saprašanai ir vairākas fāzes. Pirmā fāze ir zināt, ka tu esi alkoholiķis. Bet tad jānāk otrajai fāzei – apzināties, ka esi alkoholiķis, ka tu neesi nekas un tas ir finišs. Un tad ir trešā fāze – vai nu tu gribi kaut ko mainīt vai negribi.

Mainīties ir ļoti grūti. Kad cilvēks beidz dzert, viņš attīra organismu, viņam iedod kaut kādus antidepresantus, bet tad viņš atgriežas dzīvē. Un kas viņu dzīvē sagaida? Nekas! Viņš patveras atpakaļ savā komforta zonā – tur viņam ir vieglāk un ērtāk. Alkoholiķis ir izveidojis savā fantāzijā radītu komforta telpu, kurā viņš dzīvo, un ārpus šīs telpas viņš jūt apdraudējumu, jo, viņaprāt, ārpasaulē nekā laba nav. Kad viņš tur iziet skaidrā, viņš ''dabū iekšās'' un lec atpakaļ savā iedomu pasaulītē, kur dzīve atkal kļūst skaista un jauka.

Alkoholiķiem bieži, salīdzinājumā ar citiem, ir spēcīgi izteikta iztēle. Viņi dzīvo savās fantāzijās un sapņu pasaulē, bet nedzīvo reālajā pasaulē. Kā iedzer alkoholu, tā uzreiz aiziet savā izdomātajā pasaulē, kur ir vieglāk dzīvot. Mums, alkoholiķiem, ir citādāka domāšana. Alkohols atstāj iespaidu uz veselību, domāšanu, agresivitāti. Mēs sabiedrībā jūtamies sliktāk, kad citi varbūt jūtas kā zivis ūdenī. Vismaz to es varu par sevi atzīt – ārējā sabiedrībā jūtu tādu kā apdraudējumu un nezinu, kāpēc. Alkoholiķiem ar attiecībām ir ļoti grūti. Es apprecējos tikai 50 gadu vecumā. Attiecības veidot mums ir ļoti grūti.

Divdesmit gadi bez alkohola

Lai no tās izfantazētās telpas izkāptu ārā, kaut kas ir jādara, lai paplašinātu reālās dzīves telpas iespējas. Jūs neesat dzērāji, un jūs nezināt, kas tā ir par sajūtu – no rīta iedzert simts gramus vai aliņu. Tāda sajūta nav ne seksā, ne ceļojumos! To es varu pateikt, jo divdesmit gadus šo sajūtu esmu baudījis un divdesmit – neesmu. Kad par šīm sajūtām iedomājos, man tās joprojām ir. Esmu apceļojis puspasauli, man iet puslīdz labi, bet nav tādas sajūtas, ko var iedot pirmā glāzīte. Visas pasaules sajūtas nobāl tās sajūtas priekšā, ko var iedot alkohols…

Tu dzīvo savā fantāziju pasaulē, un tev šķiet, ka esi tik dzīvs cilvēks! Tik kruts! Tas nekas, ka varbūt ar apčurātām biksēm sēdi parkā uz soliņa ar alus pudeli. Tā ir tā sajūta, kas jāaizvieto, paplašinot reālās dzīves telpu. Man pašam tās ir dažādas mazās sajūtas un izaicinājumi, kas to izlīdzina – kalni, maratoni, skriešana, ceļojumi, dažādas dullības.

Vēl pirms pusgada biju Ugandā un sēdēju ar gorillām, fantastiska pieredze! Tās ir citas sajūtas, bet es tās kārtoju savā plauktā, lai apslāpētu to lielo sajūtu. Aizgāju mācīties psihoterapiju. Tas ir solis, kā darīt kaut ko savādāk. Ja es to nedarīšu, būšu atpakaļ bedrē. Alkoholiķim emocijas un sajūtas ņem virsroku pār visām loģiskajām konstrukcijām.

Man bieži ir sapņi, ka kaut kur esmu dzēris un lāpos. Pamostos un esmu tik laimīgs – cik labi, ka es nedzeru!

Tā ir pieredze, kas ir bijusi. Baigais zaņķis. Es no tās nenovēršos, neatsakos. Tā ir mana pieredze, kas mani izveidojusi par to, kas tagad esmu. Reiz atkal sapņoju, ka esmu dzēris. Pamodies teicu sievai, ka labāk nomirt, nevis dzīvot tādu dzīvi. Tagad, kad ir pagājuši divdesmit gadi un es atceros alkoholiķa dzīvi, skaidri redzu, ka tur vairs negribu atgriezties. Tad labāk uzreiz nomirt! Es apzinos, ka runāju pretrunīgi, jo vienlaikus dzeršana sagādā augstāko baudu. Taču, jo ilgāk ir nedzeršanas periods, jo vairāk sāc apzināties, ka to dzīvi vairs negribi. Tur ir sava pretruna, un tāda arī ir alkoholiķa pasaule – ļoti pretrunīga.

Apzinies, ka esi alkoholiķis, un meklē palīdzību

Alkoholiķi zina, ka nedzert – tas ir viegli. Visgrūtākais ir nedzert ilgstoši. Jo var nedzert to vienu divus mēnešus, bet pēc tam paliek tik slikti no ārējiem apstākļiem, darba, ģimenes, ka atkal jālec atpakaļ savā iedomu telpā. Es zinu, ka zaļais pūķis ir ļoti rafinēts. Viņš visu laiku meklē iespēju, lai sevi pieteiktu. Visu laiku jābūt sardzē, nevienu brīdi nevaru atslābināties, jo “es tagad nedzeru”. Es pat drusciņ baidījos, ka sākšu te kladzināt – es esmu alkoholiķis un es tagad nedzeru. Jābūt ļoti uzmanīgam.

Man vajadzēja astoņpadsmit gadus, lai es saprastu, ka ir jāliek punkts, bet es nezinu nevienu gadījumu, kad alkoholiķim kāds teiktu, ka viņš sevi posta un viņš apjaustu – jā, tiešām. Stimulam jānāk no paša. Tikai tad, kad apzinās savu alkoholismu un nevarību alkohola priekšā un grib to pārtraukt, var sākt ārstēties. Bet tas jādara alkoholiķim pašam. Cita ceļa nav.

Apzinies, ka esi alkoholiķis, beidz dzert un kārto savu dzīvi! Tava dzīve būs daudzreiz sliktāka, daudzreiz grūtāka, bet tu ar reālām un skaidrām acīm aplūkosi šo pasauli, kas ir ārpus tavas fantāzijas. Tā ir tava izvēle – dzert vai nedzert. Ja tu izvēlēsies nedzert, tev arī būs spēks nedzert.

Palīdzība ir jāmeklē, viennozīmīgi. Alkoholiķim pirmais solis ir pie narkologa. Pēc tam palīdzība, lai kaut ko sakārtotu. Pašam jāizvēlas, vai tas ir mācītājs, psihologs vai anonīmie alkoholiķi. Jebkurā gadījumā, viens pats galā netiks. Man bija narkologi un Straupe, pārējo esmu sakārtojis ar savu intensīvo darbošanos.

Ko darīt tuviniekiem? Atteikties un atstāt atvērtas durvis – ja alkoholiķis nolemj pārtraukt dzert, lai ir, kur atgriezties. Viss! Tas ir vienīgais. Nekādas glābšanas. Alkoholiķi ir lieli manipulatori un jebkuru glābšanu izmantos. Mēs, alkoholiķi, par šo glābšanu tikai pasmaidām.

Tikai tad, kad sadega dzīvoklis, es atmodos barokamerā, atnāca mamma, pateica, ka neesmu viņas dēls, aizcirta durvis un aizgāja, man kaut kas noklikšķēja.

Tajā vakarā, kad mani izlaida ārā, nogāju lejā un turpat pie tantukiem, kas puķītes tirgoja, izmangoju aliņam, aizgāju un turpināju dzert. Taču tas bija pirmais solis, ka no tevis atsakās, novēršas un tu nevienam neesi vajadzīgs. Pat priekšnieks zvanīja un teica: “Rihard, mums sadarbība jāpārtrauc.”

Kad neesi nevienam vajadzīgs un nevienu neinteresē, sāc domāt, ka varbūt kaut kas īsti labi nav. Atceros – biju uzkāpis uz korķa, četras dienas mocījos bez miega un domāju, ka būs atkal delīrijs klāt. Ieraudzīju sevi spogulī un teicu – pietiek! Uz Straupi prom! Faktiski no tās reizes arī vairs nedzeru.

Pašam alkoholiķim ir jāapzinās, ka viņš nedrīkst dzert

Liela palīdzība ir no ģimenes, kas atbalsta, arī darba kolektīva. Kad atsāku strādāt un mani pieņēma darbā, uzreiz teicu, ka esmu alkoholiķis un man nevajag piedāvāt tos simts gramus. Kāds paziņa atsāka dzert, jo aizbrauca uz darba saliedēšanās pasākumu un galvenais priekšnieks pienāca klāt ar aliņu. "Kā es varēju neiedzert to malku?" viņš man teica.

Mana sieva zina, ka esmu alkoholiķis, un mums pat ir noruna, ko darīt, ja man pēkšņi paslīd kāja. Es zinu, ka tas var notikt. Mums ir izstrādāts savs process, pa soļiem. No sabiedrības viedokļa vispār nav labais tonis kaut ko piedāvāt – ne alkoholu, ne piena zupu ēst. Ja cilvēks to negrib, tad tā ir vardarbība pret viņu. Taču pašam alkoholiķim ir jāapzinās, ka viņš nedrīkst. Vainot otru… Ja uzbāžas, jā, bet jāprot noturēt savas robežas. Man patīk teikt stingru “Nē!”.Un viss.

Ja cilvēkam ir problēmas ar alkoholu, tas citiem traucē un viņi redz, ka cilvēks iet bojā, tas ir jāpasaka. Vienreiz, otrreiz, varbūt trešoreiz. Ja alkoholiķim sāk traucēt, ka viņam to saka, apkārtējiem no viņa ir jāatvadās. Mani tieši ietekmēja tas gadījums, kad visi no manis novērsās. Kamēr stāstīja, ka dzenu sevi postā, man bija vienalga. Vienlaikus tas ir jāpasaka – varbūt alkoholiķis to kādreiz atcerēsies.

Tagad es atceros, kā ar mani auklējās mamma, draugi, un es pret viņiem izjūtu cieņu, lai arī toreiz to nenovērtēju. Uzskatīju, ka man čakarē smadzenes. Ko viņi vispār no dzīves saprot? Mums, alkoholiķiem, ir tā izkropļotā domāšana – tu jūties varens un zinošs, bet no dzīves neko nesaprot tie pārējie."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt