Garš un iespaidīgs CV, kurā ietilpst tradicionālā izpratnē smalki darbi no vācu telekompānijas “ARD” pārstāvniecības Baltijā līdz Šveices vēstniecībai – ir, par ko padomāt un kam pagatavoties. Ginta pārsteidz. Uzreiz. Viņā viss ir neparasts – rotas, kas piesaista skatienu, stils, kas liek atskatīties, runa, kas skan kā no latviešu valodas Zelta specfonda, domas, kas paģērē ieklausīties, mūzikālā gaume, kas nebeidz pārsteigt. “Manī visu mūžu mitusi vēlme būt prom no Rīgas ar savām stellēm un varbūt savām trim aitām, lai būtu vilna. Un šo vēlmi es īstenoju gadā pirms pandēmijas,” savu laukos būšanas stāstu uzsāk Ginta.
Ar pasaules elpu
“Es esmu vienkārši ļāvusies straumei, neesmu apzināti gājusi uz vienu vai otru darbu vai amatu, taču es teicu “JĀ!” brīžos, kad radās tāda iespēja,” atzīst Ginta. Viena no šādām izvēlēm bijusi liktenīgā izšķiršanās par labu vācu valodas studijām. Liktenīga, jo noteikusi visu tālāko dzīves un darba gājumu, lai gan tobrīd, padomju laikos, neviens pat pārdrošākajos sapņos nevarēja paredzēt iespēju jelkad dzīvē satikt un tērzēt ar kādu īstu ārzemnieku. Bet laiki mainījās un vācu valodas zināšana pavēra durvis uz visu plašo pasauli.
Tagad, nogruntējoties uz palikšanu Sabiles pusē, Gintas darba pienākumu sarakstā ir iekļauta šīs pasaules elpas ienešana mazās Kurzemes mazpilsētiņas kultūras dzīvē. Un jāatzīst, viņai tas padodas. Šobrīd Sabilē durvis vērusi jau trešā izstāde, kur vietējo amatnieku darinājumi dzīvo kopā ar profesionālu mākslinieku veikumu, mijiedarbojoties un papildinot vienam otru. Gintai vienmēr šķitis būtiski, ļaujoties pasaules vējiem, tomēr nezaudēt lokālo, unikālo, neatkārtojamo un vienreizīgo. Viņa atceras kādu gadījumu no laika, kad vēl strādājusi Šveices vēstniecībā. Vēstnieks – kā jau liels savas valsts patriots un arīdzan vīnu cienītājs – vēstniecības vajadzībām allaž pasūtījis tikai un vienīgi Šveices vīnus. Kādā reizē vēstnieks viesojies pie Gintas lauku mājā, un viņa sadūšojusies celt galdā vietējās izcelsmes rabarberu dzirkstošo vīnu. Un, ko domā, vēstnieku tā uzrunājis Sabiles dzirkstošais vīns, ka tagad vēstniecības pasākumos tiek pasniegts tikai tas. Tāds, lūk, mazliet neplānots un necerēts lokālpatriotisma piemērs.
Par lokālpatriotismu runājot, Ginta pa īstam aizsvilstas, izdzirdot visiem labi zināmo salīdzinājumu Sabile – Kurzemes Šveice. Kas tā par sevis noniecināšanu un pakaļskriešanu pasaulei? Kāpēc mēs bieži sakām Kurzemes Šveice vai Vidzemes Šveice, bet nekad nedzird gan, ka šveicieši teiktu – Alpu Kurzeme. “Ja mēs apzinātos savu pašcieņu, savu pašpietiekamību un to, kas mums ir, un nepozicionētos nemitīgā salīdzinājumā ar kaut ko,” Gintas balsī ieskanās pa kategoriskākai notij, “ne velti tagad moderni ir teikt, ka tu vari salīdzināt pats sevi tikai ar sevi.”
Svešiniece ciemā
Vaicāta, vai pēc kurzemnieces statusā pavadītā salīdzinoši neilgā laika viņa joprojām jūtas, citējot klasiku, “svešiniece ciemā”, Ginta sirsnīgi apsmejas, jo tieši tā viņa arī jūtoties. Bet šajā nomaļus stāvēšanā esot arī savi nenovērtējami plusi – vēsturisku saišu un iepriekšparedzamu aizspriedumu iztrūkums, kas ļauj viegli un bez bažām uzrunāt jebkuru mākslinieku, amatnieku, kaimiņu: “Manī nav tās mugursomas, ar ko citi te dzīvo – ar pieredzēm, priekšstatiem, stereotipiem.”
Bet vai jelkad viņa kļūs kurzemniekiem par savējo? “Nez vai,” bez mazākās skumju atblāzmas balsī atbild Ginta. “Pat tie, ar kuriem man jau izveidojušās tādas tuvākas attiecības, atklāti saka man – Ginta, turi mugurkaulu, jo, visticamāk, tu nekad šeit nebūsi savējā. Bet es arī nemaz uz to netiecos.” Un te atklājas kārtējā pretrunīgā Gintas rakstura šķautne – no vienas puses, pašpietiekama vienpatība un, no otras puses, – slāpes pēc sabiedrības. Taču viens gan tiek nogriezts kā ar nazi – viņai nevajag par katru cenu tikt pieskaitītai kādā pulciņā vai grupā par savējo.
Sapnis par pingvīniem
Ginta ir pretmetu vijums. Viņā mitinās gan sabiedriskā vientuļniece, gan ļoti trausla, ēteriska un sievišķīga būtne ar dzelžainu tvērienu un apskaužamu neatlaidību savu sapņu īstenošanā. Tā vien šķiet, ka viņai nav neatrisināmu situāciju un iecerēm ir robežas tikai tamdēļ, lai tās rūpīgi nojauktu un aizslaucītu.
Izrādās, Gintai ļoti gribējies kopā ar draugiem dziedāt Dziesmu svētku koncertā Mežaparka lielajā estrādē. Bet – kā lai panāk, ka vienā korī dziedātu visi draugi no studiju gadiem. “Un es uztaisīju to kori – Rīgas Biznesa skolas absolventu kori. Un mēs dziedājām Mežaparka lielajā estrādē,” lepojas Ginta.
Tikpat daiļrunīgi raksturojošs ir stāsts par pingvīnu kafejnīcu. Ginta kādā pasākuma kā fona mūziku izdzirda sev līdz šim nezināmu muzikālu apvienību, noskaidroja, kā to sauc, un izlēma, ka “Penquin Cafe” ir jāatved uz Latviju. Es patiešām nezinu daudzus cilvēkus, kas tā vienkārši sazinātos ar sirdī iekritušas grupas menedžeri, savestu kopā mūziķus ar koncertvietu, un – ta-dam! – ļoti neparastās britu mūziķu apvienības “Penquin Cafe” koncerts Vidzemes koncertzālē jau ierindojies piepildīto sapņu listē.
Savedējas misija
Liekas, ka Gintas dzīvē nav vietas klusumam. Vismaz mūsu tikšanās reizēs uzreiz tiek piemeklēta mirkļa noskaņojumam atbilstoša fona mūzika, kuras izvēle nebeidz pārsteigt. Iepazīšanos ar kultūras centra izstāžu zāli sākam audēja Jāņa Rozentāla steļļu radītas elektroniskās mūzikas pavadībā. Ginta atskaņo ierakstu un pati neviltoti priecājas par sākotnējo mulsumu mūsu sejās – kaut ko tādu neviens no mums nav gaidījis.
Steļļu mūzika ievelk un uzrunā, un, skat, Ginta jau zvana pašam idejas autoram Jānim: “Tu taču vari atbraukt uz centru, vai ne?” Pēc mirkļa Jānis ir klāt, un jau tikšanās brīdī skaidri zinām, ka “Provincei” būs Sabilē jāatgriežas – pamuzicēt uz stellēm. Tāda ir Gintas – savedējas daba. Visu mūžu viņa ir kā tulks, un ne jau tikai formāls domas pārlicējs no vienas mēles otrā, bet gan kopā savedējs, kas ļauj satikties māksliniekam ar auditoriju un otrādi.
No saullēkta līdz rietam
Gintas mājas ir vēl viens ļoti īpašs stāsts. Viņi labu laiku braukāja, meklējot lauku māju, bet tad māja izvēlējās viņus. Tik vienkārši. Protams, sākumā bija bažas – kā lielo, skaisto māju piedzīvot un piepildīt, bet atlika pieņemt domu, ka māja ir izvēlējusies tevi, un visas lietas sakārtojas.
“Iedomājieties, kad es darba darīšanās pirms daudziem gadiem biju Rietumāfrikā, es nenoturējos un atvedu pilnu koferi ar šiem skaistajiem audumiem – bez mazākās nojausmas, ko ar tiem darīt. Un nu man ir pasakaini aizkari – oriģināli un neatkārtojami,” stāsta Ginta.
Mājas ir Gintas miera osta un līdzsvara sajūtas vieta. Kad ciemos bija atbraukuši Šveices draugi, kāda no draudzenēm Gintai teica, ka neticami, ka pasaulē ir vieta, kur var sekot saules gaitai no lekšanas līdz rietam.
Ir pievakare. Drēgnā janvāra diena jau agri satumsusi. Visriņķī tikai bezgalīgs klusums un necaurredzama tumsa. Un tikai Gintas māja kā bāka kalna galā ar silti aicinošiem logiem un omulības apsolījumu. Ēdam maizes ar Gintas dēla uzšķiņķotu zaķa pastēti, baudām jau zināmo dzirkstošo lokālo produktu, un fonā Gintas pēdējā laika atklājums – Krievijas 90. gadu kulta grupa “Чайф” sirdi rauj laukā ar viņas mīļāko dziesmu.
“Поплачь о нём, пока он живой,
Люби его таким, какой он есть. ”
(Raudi par viņu, kamēr viņš vēl ir dzīvs,
Mīli viņu tādu, kāds viņš ir. )
Ko lai saka – dzīve ir skaista. Ar nosacījumu – ja to dzīvo.
Ar Gintu Petru tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.
