30 gadu vecā Ilma Strazdiņa, iespējams, bijusi viena no jaunākajām Baltijas ceļa dalībniecēm. "Šajā fotogrāfijā redzama šoseja, kas ved no Liepas uz Valmieras pusi. Tālumā cilvēki, kas stājas šim ceļam un mana mamma Vija Strazdiņa ar manu meitu Ilmu, un ratiņi. Ilmai tur ir sešarpus mēneši," stāsta Āra Strazdiņa.
"Ar prātu neatceros, bet droši vien kaut kur manī tas ir palicis. Man ir prieks, ka mani paņēma līdzi, nevis atstāja mājās pagulēt kādu stundiņu," saka Ilma.
Ģimene dzīvo Liepas pagastā, netālu no Cēsīm. Āra Strazdiņa saka – toreiz likās, ka nav iespējams neiet un nestāvēt: "Ja visi būtu nobijušies, tad arī nekā nebūtu bijis. Mamma teica – bija jau arī tādi, kas skatījās no malas un teica – stājieties, stājieties vien, re, kur helikopteri lido, viss kas var būt. Var būt arī dažādi ekscesi. Tā baiļu sajūta jau vienai daļai bija ļoti liela. Un, protams, es pilnīgi pieņemu un zinu, ka bija arī tādi naidīgi, kas bija pilnīgi pret to."
Dziesmu dziedāšanu vai ugunskuru degšanu Āra neatceras. Tomēr to gaišo, pacilājošo sajūtu pēc sadošanās rokās gan. Un ilgo mājupceļu. "Kad devāmies mājās, bija milzīga mašīnu straume un bija pat grūti pāriet ceļu, jo bija jāgaida, kamēr visi aizbrauks. Tur jau bija redzams, ka tie cilvēki, kas bija stāvējuši citā vietā un dzīvoja citur, atkal devās uz savām mājām. To milzīgo mašīnu straumi es atceros, jo tajā laikā jau nebija tik daudz to mašīnu," stāsta Āra Strazdiņa.
Pirms diviem gadiem, kad Cēsu pusē filmēta Latvijas simtgades filma "Paradīze 89", Āra piedalījusies masu skatos un filmējusies tieši filmas beigu daļā – improvizētajā Baltijas ceļā. "Tad tiešām atgriezās tā sajūta, ka tie visi, kuri filmējāmies, mēs arī bijām tur. Nebija jau gluži tas, protams, bet tur bija daudz no tiem cilvēkiem, kas arī toreiz bija bijuši, un tad tā sajūta arī bija līdzīga tiešām."
