Sitas un Pededzes dabas lieguma pļavās Jurijs audzē gaļas liellopus, kā arī 115 hektāros tur briežus un dambriežus. Darbs palienu pļavās nav viegls, taču sniedz milzīgu gandarījumu.
"Šī vieta ir mana dzīve. Tas ir viss, ko es daru, viss, ko es elpoju. Es pat nevaru iedomāties sevi citur. Es esmu ilgi gājis uz šo visu, un es pat nevaru iedomāties, ko es varētu savādāk darīt, kā tikai šeit saimniekot, būt šeit. Viss, kas man ir apkārt, tas arī rada man dzīvesprieku un gandarījumu par izdarīto darbu," uzsvēra Jurijs.
Piektais gadalaiks
"Man no rītiem parasti patīk saplānot darbus, jo, pamostoties un redzot to, kas notiek dabā aiz loga, tikai tad mēs varam plānot darbus. Šajā teritorijā mēs nevaram saplānot, ko mēs darīsim pēc nedēļas, jo mēs nezinām, ko mums Dievs iedos, kādus laikapstākļus. Mēs varam plānot, bet cilvēks domā, Dievs dara," sacīja Jurijs.
Viņa ikdienas darāmo darbu sarakstā ietilpst ne tikai rūpes par ganāmpulku un briežu dārzu, bet arī regulāra Pededzes ūdens līmeņa apsekošana. Upes līkums, no kura sākas Jurija zeme un pļavas, regulāri applūst.
"Tā, kā bija šogad jūnijā, tik traki nav bijis, kopš es vairāk nekā 20 gadus te esmu.
Kādreiz, gadus padsmit atpakaļ, vēl varēja prognozēt – pavasarī kūst sniegs, atnāk ūdens un aiziet, bet vasarā mēs strādājam un viss notiek. To ūdeni es saucu par piekto gadalaiku," viņš atzina.
Vienlaikus saimnieks atzina, ka palieņu pļavas, kas viņam sagādā lielas problēmas, patiesībā ir arī vajadzība, lai problēmas nerastos citur.
"Ja upes gultne būtu dziļāka un apjomīgāka un būtu spējīga paņemt šo visu ūdens daudzumu un aiznest līdz Rīgai, būtu problēmas Rīgā, bet tagad ir problēmas man, jo tas ūdens atnāk pie manis, uz manām un apkārtējām pļavām," viņš skaidroja. "Te pļavas ir tūkstošiem gadu, te nekas cits nav bijis, ne aramzeme, nekā. Tas ūdens te atnāk un paliek uz kaut kādu brīdi, un tad aiziet, neradot postījumus zemāk pa upes tecējumu," stāstīja Jurijs.
Jaunības dullumā rodas briežu dārzs
Jurijs kopš agras jaunības, kā pats uzsvēra, ir kaislīgs un aizrautīgs mednieks. Ar to saistīts arī viņa hobijs un nodarbošanās – briežu dārza uzturēšana.
"Sākot medīt šīs puses mežos, mums tajā laikā savvaļā nebija briežu. Šis stūrītis bija tāds palicis – mums bija aļņi, cūkas, citi dzīvnieki, ko medīt, bet briedis šajā teritorijā nav bijis. Tad tajā jaunības dullumā radās ideja, ka varētu mēģināt ieaudzēt tos dzīvniekus savvaļā šeit," stāstīja Jurijs.
"Tad es sāku iet tādu grūtu, garu dzīves posmu, lai varētu šo ideju realizēt dzīvē. Tā es arī nonācu šajā, tolaik Dieva pamestajā stūrī, kas praktiski bija aizaudzis, pamests, nevienam nevajadzīgs," viņš atzina.
Lai gan idejas realizēšanai Jurijam trūka finansējuma, ar citu cilvēku palīdzību 2000. gadā tika uzbūvēts pirmais žogs 40 hektāriem, bet šogad aprit 20 gadi, kopš teritorijā tika ievesti pirmie brieži.
"Viņi nejūtas šeit kā krātiņā, jo turēšanas apstākļi ir ļoti pietuvināti savvaļā dzīvojošajiem dzīvniekiem. Man nav viņi tādi, kas nāks un caur žogu ēdīs no rokas. Mēs varam piebraukt, bet tuvāk par 50, 70 metriem viņi neļaus, viņi, es uzskatu, nav nebrīvē turēti īsti," stāstīja Jurijs.
Pirmie gadi bija smagi
Paralēli briežu dārza uzturēšanai Jurijs nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu. Viņa ganāmpulkā šobrīd jau ir vairāk nekā 120 dzīvnieku.
"Pirms sešiem gadiem, kad es principā lēcu iekšā visā šajā kā īpašnieks, viens pats pārpērkot un paņemot milzīgus kredītus, un realizējot pirmos projektus,
man bija tikai sešas govis un vecs "Belarus", bet teritorija, kas jāapsaimnieko – nenormāli liela," stāstīja Jurijs.
"Pirmie divi gadi bija ļoti grūti. Bija pat tāda situācija, kurā man bija ļoti grūti kā vīrietim, kad mana dzīvesbiedre pirka ēdienu. Bija tādi pāris mēneši, kad naudu vajadzēja atdot bankai, līzingam, līdz ar to nekā nebija. Bet es zināju, es jutu, es darīju visu, lai tas mainītos. Un mēs izturējām, mēs izgājām tam cauri," viņš uzsvēra.
Smagais darbs Jurijam iemācījis, ka laukos nedrīkst sēdēt uz vietas, bet jāstrādā pašam ar sevi – pašam jāplāno, pašam jādomā līdzi, pašam jādara. Tad ar laiku nāk nepieciešamās zināšanas un pieredze.
"Piemēram, es savā saimniecībā mēģinu sakārtot tā, lai teļi dzimst līdz maija mēnesim, kad sākas ganību sezona, lai maijā pa ganībām man nav jāskraida un jāmeklē jaundzimušie teļi. Turklāt pieredze parāda, ka, ja teļš piedzimst tikai maijā, jūnijā ganībās, tad viņš augustā 90% gadījumu kļūst par vilku barību, jo viņš nav sasniedzis tādu dzīvmasu un vecumu, ka var sevi paglābt no vilkiem," skaidroja Jurijs.
"Es sapratu, ka es nāku uz to stūri, kas ir cilvēku neskarts, un es tam visam pielāgojos. Kāpēc čīkstēt par notikumiem, kurus tu nevari mainīt? Par to nav jāčīkst, ir jādara. Ja es sēdēšu mājās un čīkstēšu, – vai atnāks kāds cits manā vietā un izdarīs to darbu? Nē. Ir jāceļas, jāiet un jādara. Raudāšana man nepalīdzēs," viņš uzsvēra.
Cilvēki laukos atgriezīsies
Rīga no Jurija saimniecības atrodas 300 kilometru attālumā, tuvākā apdzīvotā māja, kurā patstāvīgi uzturas cilvēki – trīsarpus kilometrus tālu, bet tuvākā apdzīvotā vieta ir nelielais Litenes ciems.
"Es domāju, ka Latvijā var atrast bēdīgākas vietas par Liteni. Bērnudārziņš vēl ir dzīvs, bērni dzimst, iet dārziņā, tad jau dzīvība ir," vērtēja Jurijs.
"Varbūt, ja būtu citādāka politika pašos sākumos bijusi, būtu atbalsts lauku dzīvei, lauku videi, tā situācija būtu nedaudz cita, bet cilvēki tāpat sāk domāt un atgriezties uz laukiem, meklē brīvas vietas vai atgriežas uz senču mājām.
Varbūt ne katrs audzēs graudus vai turēs liellopus, varbūt audzēs zemenes, ķiplokus, varbūt atradīs savu nišu. Bet es domāju, ka sava daļa uz laukiem atgriezīsies," viņš uzsvēra.
Jurijs atzina, ka viņam pievērsties lauksaimniecībai un pašam plānot savu ikdienu palīdzēja iepriekšējā darba pieredze, vadot divus ražošanas uzņēmumus, taču lauksaimniecības izglītības viņam nav. Viņaprāt, cilvēkiem ir daudz iespēju, un tie, kas vēlas dzīvot laukos, var iet dažādos kursos, meklēt palīdzību, mācīties darot.
"Ir tāds teiciens, ka pat netīros notekūdeņos bite vienmēr atradīs puķi, no kā paņemt nektāru, bet muša, piedodiet, atradīs sūdus. Arī dzīvē tā ir. Kāds, uz šejieni atbraucot, pateiks, kāda te ir čuhņa, bet es te neredzu neko pamestu, es priecājos par to, ka es te esmu, un man tas patīk," uzsvēra Jurijs.
"Visi zina, ka es tāds "jauktenis" esmu – tēvs ir krievs, māte latviete, bet ne jau uzvārdā ir tas patriotisms vai vēl kaut kas; tas ir tajā, ko dari, tavos darbos, kā tu uzvedies. Es atdodu visu sevi šeit, Latvijā, savās pļavās, savā īpašumā," viņš secināja.
