Satiekot Valdi, paliek patīkams iespaids – pretī stāv jauns vīrietis, mierīgs un nosvērts. Viņš uzmanīgi klausās un skatās tieši acīs. Kādēļ viņš ir Īrijā un kādēļ aizbrauca no Latvijas? Valdis labprāt piekrīt LSM.lv pastāstīt. Vien smejoties pajoko: “Vai es būšu slavens vai nebūšu?”
Par sevi Valdis saka - viņš esot par to, lai pārmaiņas notiek, tomēr piebilst: “Es neesmu tas, kas ies, runās un cels tos jautājumus. Es darīšu savu. Es labāk klausos, nekā runāju. Tas ir mans. Pieņemsim, sēdēsim kompānijā trīs četri cilvēki, es katru paklausīšos,” skaidro Valdis. Pievērst sev uzmanību tiešām neesot tas, kas Valdim šķistu vilinoši. Uz aicinājumu iepazīstināt ar sevi viņš labprāt atklāj, ka viņu sauc Valdis Orskis. 20. jūnijā savās mājās Latvijā viņš nosvinēja divdesmit devīto dzimšanas dienu. Valdim ir augstākā izglītība juridiskajās zinātnēs.
Septiņi gadi Ceļu policijā
Jurista izglītība bijusi vajadzīga, lai strādātu policijā, tādēļ to apguvis. Par studijām viņam nebija jāmaksā, policijas koledžā viss bijis apmaksāts. Ceļu policijā Valdis nostrādājis septiņus gadus un bijis Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļdienesta rotas Satiksmes uzraudzības biroja jaunākais inspektors. Neesot jau nemaz tik garš šis amata nosaukums – Valdis nosaka, gardi smejot.
Sācis strādāt 2010. gadā. Darbs policijā Valdim ļoti paticis. Diezgan interesants un dinamisks bijis, tai pašā laikā bīstams, smags un atbildīgs.
“Pie tāda darba cilvēkam jāsaņem daudz lielāks atalgojums, jo bija pakaļdzīšanās, šaudīšanās, kaušanās, viss kas … līķi redzēti … kas tik nav bijis,” ar rūgtumu stāsta Valdis.
Tomēr daudz par to Valdis negrib runāt, vien drūmā balsī nosaka: “Strādā džeki, tiešām viņi tur dara, ņemas.” Tas viss esot sakrājies arī Valdim. “Tu tur ņemies brīvdienās, aizbrauc, sākas pakaļdzīšanās,” stāsta Valdis. “Izkāpj no mašīnas pieci cilvēki, cenšas aizskart, draud. Bet vai tas man ir vajadzīgs par tiem 540 eiro? Centies, kamēr jauns, pagaidām vēl tev ne sievas, ne bērnu. It kā bija forši no sākuma, bet pēc tam rutīna sāk spiest vairāk, vairāk...” atklāti pauž Valdis. Tādēļ aizgājis prom un sācis meklēt citu darbu.
Valdis gan atzīstas, ka, viņaprāt, neesot bijis tas spēcīgākais jurists, lai turpinātu darbu šajā profesijā. “Neklātiene ir neklātiene,” viņš saka. “Un policijas darbs... apvienojot … nebija man diži daudz laika tajās juridiskajās lietās tik daudz iegrimt, lai jurista profesiju apgūtu spēcīgi.” Labi juristi esot pieprasīti. “Bet tev ir jābūt labam! Es zinu, ka es tāds neesmu,” viņš atklāti atzīst.
Ideja par Īriju - no paziņas
Viens no iemesliem, kas pamudinājis Valdi doties uz Īriju, bijis finanšu stāvoklis, bet otrs – domas par to, ko viņš prot, kas patīk un ko varētu darīt. “Dažs prot to, dažs to, bet es visu dzīvi esmu braucis. Man patika braukt un ar mašīnām ņemties,” saka Valdis.
Darbu Īrijā palīdzējis atrast kāds pazīstamais, kurš tobrīd pats jau esot strādājis vienā no lielākajām Īrijas automašīnu transportēšanas kompānijām. Izstāstījis, kā viss notiekot, taču uz to brīdi šai kompānijā darbinieki nav bijuši vajadzīgi. Tomēr teicis, ka gan jau viss nokārtosies. Tā arī esot bijis.
Neilgi pēc tam Valdis saņēmis telefona zvanu, ka darbs ir. “Nu ko – mēģināts nav zaudēts,” nospriedis Valdis, ticis pie biļetēm un ar vadītāja apliecību kabatā devies uz Īriju.
Saistībā ar Īriju biedējusi braukšana pa ceļa kreiso pusi mašīnā ar stūri labajā pusē un īru akcents. Tā dēļ īrus grūti saprast, lai gan arī angļus saprast neesot viegli. Par to jau no mūsu bāleliņiem, kas visu ko izbraukājuši, Valdis esot pietiekami saklausījies. Bet neko darīt, atbraucis, un tagad viss kārtībā. “Nekas nav nereāli,” mierīgā balsī saka Valdis.
Automašīnu pārvadātājs bez iepriekšējas pieredzes
Kompānija gan esot meklējusi cilvēkus ar pieredzi automašīnu pārvadāšanā. Valdim pieredze bijusi vieglā auto vadīšanā, jo pirms tam strādājis Ceļu policijā Rēzeknē. Apguvis auto ekstrēmo vadīšanu. Savukārt ar motociklu ir ne tikai braucis, bet ekstrēmajā vadīšanā ir arī pieredze. Izejot atbilstošus kursus, Valdis ticis pie CE kategorijas tiesībām. Drīkstējis vadīt jebkuru smago transportu ar vai bez piekabes, izņemot autobusu. Taču pieredzes smagās automašīnas vadīšanā Valdim neesot bijis nemaz.
Jaunajā darbā Valdis ar priekšniekiem bijis godīgs – uzreiz atklāti pateicis, ka viņam esot tikai tiesības, nekādas pieredzes nav. Tas viņus nedaudz samulsinājis, tomēr bijuši pretimnākoši.
Teikuši, ka neliks uzreiz ar smago auto braukt. Sākšot pamazām, vispirms ļaus sajust kreisās puses braukšanu. Tā Valdis sācis ar ko mazāku, bijis šoferis busiņam, kas pārvadā vienu vieglo auto – "One Car Van".
Kādu nedēļu vai drusku vairāk esot nobraucis, pēc tam vadījis lielāku, ar ko var divus auto aizvest. Braucis tikai pa Īrijas teritoriju.
Tad priekšnieks izbraucis kopā ar Valdi, novērtējis un teicis, ka esot labi. Jautājis – vai gatavs vadīt smago automašīnu "DAF", ar kuru var transportēt trīs mašīnas. “Protams!” Valdis neminstinoties atbildējis.
Pagājis pusotrs mēnesis, un tad viņš jau braucis ar tādu auto, ar kuru pārvadā piecas mašīnas. Sekojis brauciens pa Īriju, un šoreiz jau bijusi mašīna, uz kuras var uzkraut līdz pat vienpadsmit vieglos auto. Priekšnieks visu ceļu blakus nosēdējis. Tā Valdis sācis braukt ar katru reizi arvien garākus maršrutus. Šobrīd jau viens pats transportē mašīnas no Anglijas uz Īriju. Nākas arī ceļot ar prāmi.
Iejusties viegli nebija, bet ātri progresējis
Sākums nav bijis vienkāršs. Savu angļu valodu Valdis vērtējis ne kā labu, ne sliktu - uzskatījis, ka var gan saprast, gan atbildēt, ja cilvēks ko jautā. Vieglā sarunu valodā neesot bijis problēmu. Bet Valdis atceras, ka esot bijis arī tā: “Man kaut ko prasa, es vispār neko nesaprotu.” Priekšnieks Brendons runājot vislabāk no visiem, "vistīrākajā" angļu valodā. “Maikijs (loģistikas speciālists).. ar to vispār šausmīgi, viņš ātri runā, [ber] kā pupas no maisa,” stāsta Valdis. “Klientiem arī zvanām, runājam. Klienti visādi – no Indijas, no Pakistānas, katram savas valsts akcents, arī grūti saprast. ķīniešu tautības cilvēki arī [jāuzklausa].”
Valdis apmierināts smejas: “Sāku ar parastu mašīnīti, tagad jau es braucu ar lielo auto vedēju – "Car Transporter", kurš ir garāks nekā parastie smagie auto – puspiekabes. Vēl mēs cīnāmies ar [kravas] augstumu, mums nedrīkst būt augstāk par 4,88 metriem. Vadājam desmit, vienpadsmit mašīnas, kas arī ir māksla – tās dabūt augšā un salikt pareizi. Tāpat es esmu daudz laika pavadījis, palīdzot mehāniķim. Arī tur es esmu ieguvis neizsakāmu lielu praksi un pieredzi tieši tehniskajos jautājumos. Esmu, kā saka, ieņurkojis tajā visā padarīšanā, visā tajā tālbraucēja sistēmā. Ir tādi, kuri par mehāniku vispār neko nezina, viņi tikai brauc un brauc. Bet es izgāju visam cauri praktiski, arī garāžā un citur.”
Valdis pats jutis, ka var strādāt, bet priekšnieki bijuši diezgan piesardzīgi, jo sapratuši, cik tā ir liela atbildība. Neesot viegli un vajadzējis vairāk pieredzes. “Es jau katru dienu gaidu, gaidu, tas laiks arī nedaudz spiež. Liekas, ka jau divi mēneši šeit un vairāk. Un it kā gribētu jau uz to Angliju, bet tomēr tevi nelaiž. Pacietības pietika, un savu es sagaidīju.
Darīju visu, kā vajag, turpināju pa Īriju kustēt, un beidzot pienāca tā diena,” stāsta Valdis.
Braukšana Anglijā atšķiras
Atšķirība esot tāda, ka Valdim pa Angliju patīk braukt angļu braukšanas kultūras dēļ - tā esot tiešām diezgan augstā līmenī. “Vadītāji saprot tevi, ka tu esi liels, ka tev ir vajadzīgs vairāk vietas. Viņi nespiežas tev klāt, viņi tev dod priekšroku, viņi palaiž. Tev tikai jāparāda pagrieziena signāls, un viss - viņš piebremzēs, viņš tev pamirkšķinās, palaidīs. Īrija ir pilnīgs pretstats braukšanas kultūras ziņā. Es esmu braucis ASV, Eiropā, Krievijā, visu Eiropu esmu izbraukājis. Varu teikt, ka sliktākus vadītājus un vadīšanas kultūru kā Īrijā es neesmu sastapis,” sašutis stāsta Valdis.
Salīdzinot ar Latviju, Īrijā ceļu satiksmi tik ļoti nekontrolē. Ceļu policijas patruļas Valdis esot sastapis maz. Garda - Īrijas ceļu policija - braukājot pārsvarā tikai pa lielākajām pilsētām, pa lielākajiem ceļiem. Uz mazajiem ceļiem Valdis neesot redzējis ne reizi. “Vajadzētu, es domāju, viņus te nedaudz padzenāt tā kārtīgāk. Nedod Dies’, es te būtu gardietis – ai, ai, ai ...” Valdis uzjautrinās.
Dažreiz viņš mēdz arī aizsvilties. “Es tikai nesaprotu tos instruktorus, kuri pieņem eksāmenus, - kā viņi var laist uz ceļa tik ļoti sliktus braucējus, nu šausmas!” viņš neslēpj savu sašutumu. “Pie mums tik tiešām autoskola, tā sistēma ir izstrādāta diezgan [labi]. Tev tik tiešām ir jāprot braukt, lai tu saņemtu tiesības. Šeit ir tāda sajūta, ka – jā, tu brauc, viss kārtībā. Bet ir tādi - tu kulies, kā māki, līdz ar to rodas tādas situācijas uz ceļa, ka liekas - viņiem klapes [uz acīm] kā zirgiem, tālāk par sava motora priekšējo pārsegu viņš neredz – brauc, kā grib,” neizpratni pauž Valdis.
Dzīve uz ceļa
Tālbraucējs nevarot būt līdz galam apmierināts vai neapmierināts ar dzīves apstākļiem - viņam esot sava kabīne un viss. Viņš pats veidojot savus apstākļus tur – kabīnē iekšā. Tā arī strādājot. Neapmierināts varot būt tajā gadījumā, ja cilvēks nav gatavs būt tālbraucējs.
Par darba kolēģiem Valdis saka, ka esot draudzīgi un ka attiecības esot labas. Viens otram izlīdzot – latvietis, polis, vai lietuvietis. “Uz lidostu [aizbraukt] pakaļ, ko tur vēl. Piezvana: "Klausies, vari tur mani savākt?"” Vienmēr esot cits citam atsaucīgi: “Jā! Protams! Nav problēmu.” Kolēģu izpalīdzību Valdis novērtē atzinīgi: “Aizbrauc, savāc.” Tāpat arī, ja ko citu vajagot.
Mēneša alga nedēļā
Atalgojums Valdim ir galvenais prombūtnes iemesls. “Un tikai tas!”
Latvijā tālbraucēja alga esot mēnesī 1100 līdz 1200 labākajā gadījumā. Īrijā nepilnu tūkstoti varot saņemt nedēļā.
Valdis neredz iemeslu, kāpēc ''ir jāstrādā par tūkstoti mēnesis, ja es varu viņu nedēļā taisīt? Viss.” Latvijā, tāpat kā Īrijā, tālbraucējs esot visu laiku mašīnā un arī darot praktiski to pašu.
Tālbraucēja profesija esot tāda, ka, arī strādājot Latvijā, viņa nebūtu mājās. Pat ja ir ģimene, tā viņu neredzēšot. Par Latvijas atalgojumu šobrīd Valdis sisties neredz jēgu.
“Mūsu laikos finansiālais [stāvoklis] spiež,” Valdis uzsver. Tieši materiālā stāvokļa dēļ Latvijā cilvēki dažreiz esot tik nikni un sliktā garastāvoklī. “Viņi strādā no rīta līdz vakaram, lai to naudu dabūtu, bojā sev veselību. Citi strādā tikai priekš zālēm, nu …” secina Valdis.
Agrāk gan tā neesot bijis, un, atceroties divtūkstošos gadus, Valdis saka: “Nu nebija tur tas finansiālais [tik svarīgs], viens otram palīdzēja un tā tālāk. Tas bija pirms visām tām krīzēm, bija drusciņ savādāka dzīve. Man vismaz tā ir palicis atmiņā.” Tagad nauda nosakot visu. “Liek cilvēkiem darīt glupības un trakas lietas. Ja agrāk bija cieņa un kaut kāda tur vārda teikšana, tad tagad vispār… Ja tev agrāk bija taisnība, tad tu arī biji [noteicējs], tagad, ja tev pat ir taisnība, nauda dara visu,” sašutis saka Valdis.
Viņš atceras brīžus pirms aiziešanas no darba Latvijā: “No biržas tur tā iekrīt tie 300 – 400 un viss. Tu sēdi, domā, ka nevari neko atļauties. Nu viss... tevi spiež tas. Morāli tas tevi grauj nedaudz.
Tev divdesmit septiņi [gadi], un tev nav nekā. Tu it kā nostrādāji septiņus gadus, bet neko nevari atļauties. Tu redzi, ka tev nav nākotnes.
Vienīgā izeja ir braukt kaut kur [citur] strādāt. Kaut ko darīt par attiecīgu cilvēcisku samaksu, kā tas ir citās valstīs - kā Īrijā un vēl [citur]. Lūdzu, un tad tu vari jau kaut ko sākt domāt nākotnei, sākt veidot savu normālu dzīvi,” skaidro Valdis.
Iespējas Latvijā?
Valdis atzīst, ka arī Latvijā dzīvi uzlabot varējis. “Iet uz to pašu tālbraucēja darbu, pelnīt to tūkstoti,” viņš saka. Tas gan viņam aizņemtu piecpadsmit gadus. Turpretī Īrijā tikai piecus. “Priekš kam man darīt trīs reizes ilgāk to pašu un vēl, ja es varu, kā saka, saņemties un darīt ātrāk?” neizpratnē jautā Valdis.
Pēc Valda teiktā daudzi, kas Īrijā dzīvo, naudu nekrāj. Bet esot daļa, kas tik tiešām grib uzlabot savu dzīvi Latvijā. “Viņam, varbūt, ir tas dzīvoklītis vai vēl kas, bet ar algu tikai var izvilkt – komunālais, ēdiens, viss, vairāk neko nevar. Nevar uztaisīt, piemēram, remontu,” Valdis skaidro. Cits vienkārši īrējot, tā arī nedabūdams savu kaktu. Kā cilvēks vai ģimene varot atļauties paņemt savu kaktiņu, savu dzīvoklīti, ja pa abiem tik vien sanākot – vienam 500, otram 600, Valdis ir nesaprašanā. Tā esot spiesti visu dzīvi īrēt, maksāt komunālos un viss. Bet te, Īrijā, varot kaut ko savā dzīvē uzlabot.
“Pieci seši gadi vien paies, ja ir mērķis varbūt nopirkt dzīvokli,” skaidro Valdis.
Valdis arī novērojis, ka ir daļa aizbraucēju, kas vienkārši Īrijā dzīvo, jo viņiem te patīk. Viņš uzskata, ka tas gan vairāk attiecoties uz jauniešiem. Viņiem nedēļā esot savi septiņi simti [eiro], pabiņš (īru krogs) un dzīvošana istabiņā [kopā] ar vēl trīs čomiem. Valdis pauž viedokli, ka pēc tam viņi sākšot nedaudz apjēgt un to naudu kaut kādos citādākos veidos grozīt. “Katrs mēs varam argumentēt un skatīties no dažādām pusēm. Puses ir tik fantastiski daudzas,” savās pārdomās dalās Valdis.
Valdim pašam Īrijā patīk. “Naudiņu pelnu, dzīve uzlabojas, sāk veidoties plāni uz nākotni,” optimistiski raugās uz priekšu Valdis. Pavisam palikt Īrijā viņš neplāno, tas esot vien pašlaik.
“Es atgriezīšos mājās,” viņš ir pārliecināts.
Tagad darbā priekšnieki esot labi - grafiks ļauj trīs nedēļas strādāt un vienu nedēļu būt mājās. “Tas ir ideāli,” viņš saka. “Es varu nopelnīt naudu, un beidzot man būs dzīvoklis. Tur sev varu pat par māju sākt jau domāt. Strādā, dari sev, skaties.
Esi mājās nedēļu, atpūties, mierīgi sadari visus darbus, kādi ir salasījušies pa trīs nedēļām. Vari pat remontiņu taisīt, vari darīt, ko gribi. Vari pilnīgi nebūt tāds kā diskriminēts, kā no Latvijas aizbraucis, (..)
Perfekti. Kas vēl var būt labāks?” viņš apmierināts saka.
