Atzīmējot Lāčplēša dienu 11. novembrī, atceramies to, cik stipra bija Latvijas armija, kas pirms 101 gada cīnījās par valsts pastāvēšanu. Arī šodien starp mums ir stipri mūsu zemes sargi, tādēļ šonedēļ Latvijas Radio iepazīstina ar pieciem karavīru stāstiem. Viens no tiem ir par militāro policisti Annu Berkmani.
“Vecākais militārais policists pamatā strādā dažādos objektos, nodrošina kārtību, bet mani pienākumi ir mazliet atšķirīgi: es pamatā strādāju lietvedības jomā, ar dažādiem dokumentiem un to plūsmām,” sava darba specifiku skaidro Anna.
Par nokļūšanu NBS viņa prātojusi jau vairākus gadus, bet gala lēmums tika pieņemts pēc ieintriģējošas sarunas ar draudzeni, kura strādā dienestā: “Tas bija kā pēdējais piliens, kas mani motivēja stāties iekšā un izmēģināt arī savus spēkus.”
Iepriekš Anna darbojās skautos un gaidās. Visas tur gūtās iemaņas āra dzīvē un nometņošanā devušas papildu stimulu. “Zināju, ka esmu to jau kādreiz darījusi, un tas, ko sagaidīšu dienesta laikā, varētu nebūt tik izaicinoši,” stāsta Anna.
Taču vislielākā motivācija būt dienestā ir iespēja palīdzēt savai valstij ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem.
Varētu teikt, ka šobrīd man gandarījumu šajā darbā sniedz pilnīgi viss, jo esmu pašā ceļa sākumā.
Lielākais gandarījums ir par to, ka ir kopības sajūta. Visi kolēģi ir “uz viena viļņa”, ir vienots mērķis un vienota motivācija. Atmiņā vislabāk paliek brīži, kad izdodas sevi pārvarēt un nonākt jaunā attīstības līmenī,” atzīst policiste.
Anna ir izgājusi karavīru pamatapmācību – trīs mēnešus garu sagatavošanas posmu Kājnieku skolā Alūksnē. Tur bijis ļoti daudz brīžu, kad nācās sevi pārvarēt gan fiziski, gan emocionāli: “Ja pat tajā brīdī šķita: viss, es vairs nevaru, tomēr motivācija bija spēcīgāka par nevarēšanu, un bija jātiek līdz galam”.
Pirms dienesta Anna strādāju pirmsskolas izglītības iestādē par mūzikas pedagogu, vēl pirms tam – vispārējā mūzikas skolā par sitaminstrumentu spēles speciālisti, mācot bērniem spēlēt bungas, marimbu. “Bērnībā mācījos pianistos, bet mūzikas vidusskolā sapratu, ka laikam klavieres nebūs mans īstais aicinājums. Pārgāju uz sitaminstrumentu spēles nodaļu. Spēlēju arī Jelgavas bigbendā,” stāsta Anna.
Apsverot domu stāties dienestā jau pēc vidusskolas 2015. gadā, Annai bijis konkrēts mērķis – atrast vakanci Apvienotā štāba orķestrī, taču tolaik tur neviens sitaminstrumentu spēles speciālists netika meklēts. “Tad nu es paņēmu pauzi, piedzima divi dēli, iestājos universitātē. Un tagad, kad es iestājos dienestā šā gada maijā, rudenī pēkšņi uzradās vakance štāba orķestrī. Bet tagad man tas galīgi vairs nav aktuāli, man patīk šajā dienesta vietā, kur esmu pašlaik. Grūti pateikt, bet šajā darbā ir ļoti interesantas sīkas nianses, jābūt ļoti uzmanīgam.”
“Lai gan esmu dienestā, no iepriekšējās dzīves esmu “krikucīti” paņēmusi līdzi un trīs vakarus nedēļā dodos pie bērniem uz savu iepriekšējo darbavietu, pasniedzu viņiem džambas un klavieru stundas,” stāsta policiste.
11. novembris Annai nozīmē ļoti daudz ne tikai kā karavīram, bet arī kā cilvēkam. “Desmit gadus darbojos Latvijas skautu kustībā, un 11. novembrī mēs dodamies īpašā lāpu gājienā Brāļu kapos. Sākumā tur devos tikai ar savu skautu vienību, bet tagad jau ejam visa ģimene – arī mans vīrs un abi bērni, lai šo īpašo sajūtu nodotu tālāk. Šī diena man vienlaikus nozīmē divas lietas: tā ir gan kā pateicība cilvēkiem, kas tur guļ, gan kā solījums, ka tas vairs nekad nedrīkst atkārtoties. Tas arī ir iemesls, kādēļ esmu dienestā. Jo ar to, ko mēs darām, mēs varam palīdzēt Latvijas valstij būt un pastāvēt,” uzsver Anna.
