Sadaļas Sadaļas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Rosinājumi diasporas jauniešiem iegūt profesionālo un augstāko izglītību Latvijā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Diasporas līdzdalība pašvaldību vēlēšanās: politiskais ieguvums vai neiespējamā misija

Gads pandēmijas zīmē: uzklausām latviešu pieredzi pasaulē

No pamatīga mājsēdes noguruma līdz atvērtiem veikaliem. Kā pandēmija skar latviešus pasaulē?

Pēdējā gadā, kopš pasaules norisēs savas korekcijas ieviesusi pandēmija, pārmaiņas piedzīvojis ikviens. Raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” virtuāli satikās Īrijā mītošā Inguna Mieze un Ieviņa Reinsone no Lielbritānijas, kuras pārcietušas vīrusu, kā arī Maija Balodis-Karlsson Zviedrijā un Andis Graudiņš "Covid normālajā" Austrālijā, lai pārrunātu, ar kādām sajūtām norit ikdiena dažādās pasaules malās.

ĪSUMĀ:

Pamatīgs nogurums 

Lai arī Zviedrijā bijis salīdzinoši maz ierobežojumu, tur mītošie ir noguruši no vīrusa radītajām pārmaiņām, stāstīja skolotāja-speciālpedagoģe Maija Balodis-Karlsson.

Pandēmijas sākuma periodā zviedru sabiedrība bija sadalījusies divās daļās, īpaši runājot par bērnu mācību procesa organizēšanu. Zviedru vecāki turpināja savus bērnus sūtīt uz skolu, kā to ieteica Zviedrijas valdība, tikmēr iebraucēji, kuriem zviedru valoda nav pirmā valoda, savus bērnus sargājot, nelaida tos uz skolu, jo mazāk ieklausījās Zviedrijas valdības sacītajā, vairāk – savu draugu un paziņu padomos. Tā kā Zviedrijā izglītības process ir obligāts, tad tas radīja pamatīgu apgrūtinājumu organizēt mācību procesu un to nodrošināt visiem bērniem.

Inguna Mieze, platformas “baltic-ireland.ie” žurnāliste, kura mīt Īrijā un pārcietusi vīrusa slimību, atklāja, ka tautiešu kopējais noskaņojums arī šajā valstī pēc platformas “baltic-ireland.ie” veiktās aptaujas liecina par pamatīgu nogurumu.

Paliatīvās aprūpes medmāsa Ieviņa Reinsone no Lielbritānijas stāstīja, ka, pašai izslimojot Covid-19 un redzot, kā vīruss pasteidzina viņas aprūpējamo aiziešanu viņsaulē, saglabāt emocionālo labsajūtu palīdzot gan darba devēja rūpes, gan arī prasme un spēja pašai padomāt pašai par sevi.

Ieviņa atklāja, ka lielisks atbalsts ir kaut vai iespēja lēkāt batutā kopā ar savu jaunāko meitiņu.

Tikmēr Inguna Mieze jau iepriekš strādājusi no mājām, tāpēc vīrusa dēļ ieviestie stingrie ierobežojumi viņas ikdienu pārāk nav ietekmējuši. Ja nu vienīgi Inguna Īrijā mazliet apskaužot Ieviņu Lielbritānijā, kura, lai arī, izpildot virkni striktu ierobežojumu, vismaz tika pie friziera. Lielbritānijā gan esot jānorāda tieši, ko vēlēsies pie friziera darīt, lai viņš varētu aprēķināt klientam atvēlēto laiku līdz pat minūtes precizitātei. 

Austrālijā dienas rit "normālības" zīmē

Jūtams, ka Eiropā šobrīd gaida pavasari, cerībā, ka tas nāks ar pārmaiņām. Austrālijā gan sācies rudens, bet tur tas šobrīd rit Covid-19 "normālības" zīmē.

Profesors no Monaša Universitātes Melburnā, klīniskais toksikologs Andis Graudiņš stāstīja, ka Covid-19 sākumposmu izdzīvojis Latvijā, te pavadot visu pagājušo pavasari, un Austrālijā, Melburnā, atgriezies pērn jūnija beigās, kad Latvijā viss kļuvis krietni labāk.

“Mēs atbraucām atpakaļ uz Austrāliju, un mums ar sievu bija divas nedēļas jānosēž karantīnā, un pa to laiku Melburnā izplatījās Covid-19. Mēs pēc divām nedēļām iznācām no karantīnas un uzreiz "iegājām" mājsēdē uz četriem mēnešiem. Vīrusa izplatība bija ļoti strauja, un Melburnu izolēja no visas Austrālijas. Cilvēkiem visu laiku bija “jāsēž mājās”, braukt drīkstēja piecu kilometru attālumā no mājām, slēgti bija visi veikali, izņemot pārtikas veikalus, aptiekas un bankas,” atcerējās Andis Graudiņš.

Oktobra beigās Covid-19 padzīts no Melburnas, tāpēc bijuši arī normāli Ziemassvētki, vasara arī pagājusi normāli.

Šobrīd Austrālijā visi veikali ir vaļā, skolas darbojas klātienē, notiek koncerti, teātri un sporta pasākumi, tiesa, ar ierobežotu cilvēku skaitu.

Bet Anda lietotajam vārdam "normāli" ir jaušama pavisam cita pieskaņa, pavisam cita nozīme: “Nevar teikt, ka ir "normāli". Ir "Covid normāli", jo mēs dzīvojam ar šo vīrusa saslimšanu prātā. Covid-19 atstājis milzīgas sekas [..]. Tas nav tas pats "normāli", kas bija pirms tam.”

Andis norādīja, ka apziņu nepamet doma, ka jebkurā brīdī atkal var rasties jauns vīrusa perēklis, un atkal viss var sākties no jauna. Viņš norādīja, ka Austrālijā Covid-19 laiks paiet citādi nekā Eiropā vai citviet pasaulē. Piemēram, šobrīd nevar ceļot, jo nav zināms, vai varēs tikt atpakaļ uz Austrāliju, turklāt nepilsoņiem šobrīd iebraukšana kontinentā ir liegta. Tomēr arī liela daļa austrāliešu daudzviet pasaulē gaida iespēju atgriezties dzimtenē. 

Vakcinācija Austrālijā arī nerit tik raiti kā sabiedrība to vēlētos. Aptaujas Austrālijā liecina, ka aptuveni 23% austrāliešu gaida informāciju par vakcīnu drošumu, tāpēc valdība Austrālijā plāno izglītojošas kampaņas. 

Lielbritānijā īpaši domā par bērnu emocionālo stāvokli

Karīna Beinarte, bērnu un pusaudžu psihiatrijas rezidente Londonā, Modslija hospitālī norādīja, ka, gan ņemot vērā personīgo pieredzi, gan skatoties uz lielu aptauju rezultātiem, ir skaidrs, ka Covid-19 laiks atstās lielu iespaidu uz mūsu bērniem un pusaudžiem.

Lielbritānijā jau pirms pandēmijas skolām bija pieejams psiholoģiskais atbalsts, sacīja Beinarte. 2017. gadā valdība nolēma sākt piešķirt arvien vairāk naudas tieši psiholoģiskā pakalpojuma pieejamībai skolās. Tolaik nolēma arī apmācīt arvien vairāk darba spēka, lai būtu atbalsta sniedzēji, konsultanti skolās.

Tomēr 2020. gadā, kad sākās pandēmija, situācija skolās šajā ziņā bija nevienlīdzīga. Viena līmeņa valsts skolā varēja būt pieejams viens vai divi psihologi, bet turpat netālu skolā ar izdarīgāku vadību vai uzņēmīgākiem vecākiem, kuri nodibinājuši vecāku labdarības organizāciju un vāc naudu skolas atbalstam, bija pieejama pat psihologu komanda, kas atviegloja skolēniem psiholoģiskā atbalsta pieejamību.

Runājot par pandēmijas laika ietekmi uz bērniem un pusaudžiem, speciāliste norādīja: "Tās galvenās lietas, ko gan es dzirdu, gan aptaujās lasu, ka jaunieši jūtas vientuļi, trauksmaināki, depresīvāki, ka viņiem ir izjaukts pilnīgi viss ritms un viņi arī ļoti uztraucas par sekmēm, to, ka ir iekavējuši un kā atgūs iekavēto."

Laikā, kad Lielbritānijā visas skolas bija ciet, tās tomēr bija atvērtas tiem bērniem, kuru vecāki ir ārsti, policisti jeb darbinieki, kuri nodrošina valsts darbību un funkcionēšanu.

Papildus skola bija pieejama arī tiem bērniem, kuri ir ciešā sociālo dienestu uzraudzībā, tiem kuriem jau bija emocionālas vai psiholoģiskas problēmas pirms tam, tie, kuriem bija problēmas ar mācībām, kuriem bija mācību traucējumi. Iespēja apmeklēt skolu bijusi arī bērniem, kuru vecāki ir hroniski slimi vai ar invaliditāti un kuriem ir grūtības sniegt atbalstu bērniem mājmācībā.

"Tam bija liela nozīme, un mēs redzējām, ka skolām bija dota liela brīvība izlemt, kuri ir tie bērni, kuriem palīdzība ir nepieciešama," uzsvēra Beinarte, piebilstot, ka nesen valdība piešķīrusi vienu miljardu lielu finansējumu atbalstam skolām, lai palīdzētu skolēniem, kuri ir iekavējuši mācības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt