42 kilometrus garo skrējienu -15 grādu aukstumā viņa veica četrās stundās sešās minūtēs, par veselām 14 minūtēm pārspējot līdzšinējo rekordu sieviešu kategorijā. “Antarktīda ir visgrūtāk sasniedzamais kontinents, un tieši tāpēc man tas šķita interesanti – kāpēc nedoties uz turieni?” saka Evija.
Kā jau iespējams iztēloties, Antarktīdas maratons notiek, dalībniekiem skrienot pa sniegu un ledu. “Apkārt ir tikai sniegi un balti kalni,” stāsta Evija. Kāds no viņas maratona kolēģiem, būdams sajūsmā par iespēju skriet Antarktīdā, pēc finiša esot noskrējis vēl vienu apli – kopumā 53 kilometrus.
Ceļš uz maratonu Antarktīdā
Pati Evija atzīst – piedalīties Antarktīdas maratonā viņu mudinājusi nevis vēlme sacensties, bet gan prieks, ko sniedz pati skriešana. “Skriešana nozīmē būšanu ārā, atrašanos svaigā gaisā. Dalība Antarktīdas maratonā nozīmēja satikt citus dalībniekus, citus skrējējus. Tas ir galvenais,” atzīmē Evija.
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
Pirmais sporta veids, ar ko savulaik aizrāvusies Evija, bija peldēšana, taču tagad Evija skrien katru dienu. “Pat ja tas nav treniņš, bet eju no punkta A uz punktu B, gājiens ir pusskrējienā. Man šķiet, ka nemāku iet normālā cilvēka solī,” smejas Evija. Viņa atzīst, ka atšķirība starp nodarbošanos ar sportu iekštelpās un ārtelpās ir ļoti liela. “Es esmu vairākkārt mēģinājusi sportot iekštelpās, iet uz sporta zāli. Manuprāt, divi mēneši ir bijis maksimums, ko esmu izspiedusi no sevis. Tagad esmu sapratusi – es nevaru sportot iekštelpās, man ir vajadzīgs atrasties ārā. Tur ir plašums, svaigs gaiss, tu neesi ierobežots telpā. Tās ir divas dažādas lietas,” atzīst Evija.
Lai arī ikdienā skriešana pa laukiem vai pilsētu ir viens no maciņam draudzīgākajiem veidiem, kā uzturēt fizisko formu, profesionāla maratonu skriešana prasa arī finansiālus ieguldījumus. Īpaši, ja iecerēts noskriet Antarktīdas ledus maratonu, kas, kā atzīst Evija, ir pasaulē dārgākais šāda veida pasākums – dalības maksa vien tajā ir 18 900 dolāri jeb apmēram 16 500 eiro. Lai to paveiktu, Evija pat pārcēlusies uz dzīvi Norvēģijā, kur divus gadus strādājusi un cītīgi krājusi naudu. Turklāt Norvēģija bijusi arī ļoti pateicīga vieta, kur sagatavoties maratonam. “Es dzīvoju pilsētā, bet man bija sajūta, ka ar vienu kāju dzīvoju pilsētā, bet ar otru – laukos. Apkārt ir kalni, ezeri, fjordi. Visu laiku ir iespēja būt svaigā gaisā, dabā un gatavoties,” stāsta Evija.
Kā vispār sagatavoties noskriet maratonu cilvēkam nedraudzīgākajā pasaules kontinentā? “Pirmkārt, tas ir jāgrib. Bez gribēšanas nekas nenotiks,” uzsver Evija. Viņa stāsta, ka gatavojusies dažādos veidos – ne tikai skrienot, bet arī peldot, kāpjot kalnos, ejot pārgājienos. “Dzīvoju Norvēģijas pilsētā Stavangerā. Domāju, ka esmu apskrējusi visu pilsētu un vēl skrējusi uz blakus pilsētām,” viņa stāsta.
Viss ir galvā
Kā norāda Evija, skriešana pilnveidojusi arī viņas personību un devusi dzīvei noderīgas iemaņas. “Tā kā skrienu garās distances, skriešana man devusi neatlaidību. Tu nevari maratonu pabeigt pusstundā vai stundā, tam nepieciešams ilgs laiks, un katrā skrējienā ir arī lūzuma punkts. Tāpat kā dzīvē – ir lūzuma punkts, kad ir ļoti grūti, bet mēs to pārvaram, un ejam tālāk,” pārliecināta ir Evija. Viņa uzskata, ka sparu, rūdījumu un apņēmību devusi dzīve laukos, kur Evija pavadījusi 19 savus mūža gadus, savukārt par dalību Antarktīdas ledus maratonā Evija sapņojusi veselus 11 gadus. “Kad laidos lejā ar lidmašīnu un redzēju, ka esmu Antarktīdā, apkārt viss ir balts un nekā nav, sajūta bija sirreāla,” atceras Evija.
Droši vien daudziem zināma sajūta, kad labi iecerētā apņemšanās sportot pazūd jau pēc dažiem treniņiem. Ko par apņēmība un tās pārejamību var pastāstīt Evija, kura spējusi maratonam mērķtiecīgi gatavoties 11 gadus? Viņa atzīst – krīzes jāpieņem kā normāla procesa sastāvdaļa.
“Ir viegli apņemties vienu nedēļu, pēc tam kaut kā tikt galā ar otru, bet kādā brīdī motivācija mēdz pazust. Manuprāt, dzīvē viss ir balansā. Mums nevar būt tikai saulainās dienas, jābūt arī lietainajām, pelēkajām dienām. Jāsaprot, ka tā ir daļa no procesa. Tu visu laiku nevari iet uz augšu, kādā brīdī tev jāpaliek uz vietas vai pat jāpakāpjas atpakaļ, lai tiktu uz priekšu. Tas, kas motivē darboties tālāk, ir pirmie rezultāti. Ja tu agrāk nevarēji uzkāpt piektajā stāvā, bet tagad vari, tas jau ir rezultāts. Tas darbojās arī uz mani. Tagad esmu lielā mērā pārgājusi uz vingrošanu un stiprinu visus muskuļus – jūtu, kā ķermenis mainās, un tas dod papildu motivāciju turpināt un nepadoties. Viennozīmīgi, tas nav viegli, jo labās lietas nekad nenāk viegli, par tām ir jācīnās,” smaidot saka Evija.
Evija arī uzsver: pirms sākt nodarboties ar sportu, ļoti svarīgi saprast, ko tieši tu gribi panākt. “Ir daudz vieglāk iet uz mērķi, ja tu zini, ko tu gala rezultātā gribi, un tad tu izdomā, kā uz to tikt. Bet pats svarīgākais ir gribēt,” pārliecināta ir Evija. Maratoniste pati uzskata, ka skriešana padarījusi viņu līdzsvarotāku.
“Tu saproti, ka procesā būs augšas un lejas. Savu pirmo maratonu skrēju pirms 12 gadiem, bet to gaidīju vēl deviņus gadus. Par maratonu man izstāstīja 3. klasē, toreiz man nebija ne jausmas, cik tas ir garš un ko prasa, bet atceros, ka, pārnākot mājās, vecākiem teicu, ka skriešu maratonu. 3. klasē, deviņu gadu vecumā,” smejoties atceras Evija, kura pirmo maratonu noskrējusi 18 gados – vecumā, kad tas ir legāli atļauts. Viņa atceras: kaut arī 10 gadus šim notikumam gatavojusies garīgi, fiziskās sagatavošanās procesa pirms tam nav bijis. “Līdz tam biju peldējusi, kaut ko skrējusi, bet ne nopietni gatavojusies. Martā biju noskrējusi 20 kilometrus – vienkārši skrēju apļus stadionā, izmēģinot, kā tas vispār ir. Iespējams, toreiz būtu noskrējusi vairāk, bet zvanīja mamma un teica, ka jānāk pusdienās.
Aprīlī noskrēju vēl 10, bet maijā jau skrēju maratonu. Pēc tam divas nedēļas arī staigāju kā pingvīns – no vienas puses uz otru. Atceros, ka pēc tam mana sporta skolotāja teica: “Fiziski tu nevarēji noskriet maratonu, tu to noskrēji ar galvu,” stāsta Evija.
Skriešana iedvesmo
Lai arī ikdienā Evija strādā skaistumkopšanā, viņa atzīst – sports ir būtiskākā viņas dzīves sastāvdaļa un iegūts arī maģistra grāds sporta zinātnē. “Man ir draugi, kuriem skriešana pat riebjas, bet viņi tik un tā pavada mani uz startiem un sagaida pēc finiša. Viņi neuzdod jautājumus un neko nepārmet, viņi zina – tā ir Evija un viņa skries,” smejas maratoniste.
Evija atceras – Norvēģijā, kur viņa divus gadus dzīvoja un krāja naudu maratonam, cilvēki brīnījušies un devuši padomus, kā labāk iztērēt iekrātos līdzekļus: mašīnā, ceļojumos, pirmajai iemaksai mājoklim. “Tas bija diezgan interesanti. Viņi bija izdomājuši visu kaut ko, ko es varētu darīt ar šo naudu, tikai ne braukt skriet. To viņi īsti nesaprata – kāpēc man jāmaksā tāda nauda, lai aizbrauktu uz Antarktīdu,” atceras Evija. Tai pašā laikā viņa stāsta, ka bijušie kolēģi joprojām raksta par to, kā Evija viņus iedvesmojusi: “Man raksta: “Es šodien atnācu ar kājām uz darbu, jo atcerējos – tu uz darbu skrēji vai nāci kājām arī tad, kad lija, sniga vai bija vētra.” Tas ir ļoti patīkami – ja tu vari, tad arī viņi var!” priecājas Evita.
