No konserviem līdz kāzu kleitām – latvieši ārzemēs veiksmīgi uzsāk savu biznesu

Kad vietējie apstākļi iepazīti, daudzi ārvalstīs dzīvojošie latvieši mītnes zemēs uzsāk savu biznesu. Reizēm tas pat notiek pilnīgi nejauši, reizēm vaļasprieks pāraug pilna laika darbā. Latvieši Eiropā veic visdažādākā veida uzņēmējdarbību – vada kafejnīcas, cep kūkas, atver skaistumkopšanas salonus, veikalus, ražotnes, remontē un labo, būvē un konsultē.

Šonedēļ, 21. janvārī, lai dalītos pieredzē un idejās un atbalstītu viens otru, notiks pirmais Eiropas latviešu uzņēmēju un uzņēmīgo cilvēku virtuālais saiets, kurā aicināts piedalīties ikviens, kurš uz sevi attiecina minētos apzīmējumus.

Pirmā virtuālā tikšanās paredzēta kā iepazīšanās un diasporas uzņēmējiem aktuālo tēmu apzināšana, jo interesējošo tēmu amplitūda ir liela, teic organizatores, diasporas uzņēmēju kopienas #esiLV pārstāves. Akcenti tiks likti uz sadarbības tīklu veidošanu, savstarpēju atbalstu, pieredzes apmaiņu, kā arī uz dalīšanos ar uzņēmējiem noderīgu informāciju. Pirmajā tīklošanās pasākumā par to rūpēsies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis. Ja būs interese, šogad plānoti vēl vairāki šādi “saslēgšanās” pasākumi.

Paši Latvijas izcelsmes uzņēmēji ārzemēs priecājas par šādu pasākumu un visvairāk gaida iespēju uzzināt par citu pieredzi un iegūt jaunus kontaktus. Jāteic, latvieši arī ārvalstīs mīl klusi un nemanāmi rušināties katrs savā lauciņā, tāpēc nereti tikai nejauši un ar pārsteigumu var uzzināt, ka, piemēram, kvartālu tālāk kādam tautietim ir firma, kas sniedz noderīgus pakalpojumus. Arī uzņēmēji paši smejoties to atzīst, un saka – tieši tāpēc šāda tikšanās visas Eiropas (iekļaujot Latviju) mērogā būs ļoti vērtīga.

Alternatīva ceļa gājēja Turcijā

Skaidrītei Dzenei jau skolas laikā ļoti interesēja ķīmija, bet visvairāk viņai patika pētīt pārtikas sastāvu un saprast, “kas lācītim vēderā”. Likumsakarīgas bija studijas pārtikas tehnoloģijas jomā, bet vēlāk tika iegūts arī doktora grāds agrārajā ekonomikā, disertācijai izvēloties tēmu par ilgtspējīga pārtikas patēriņa perspektīvām Latvijā. Dzīves un mīlestības ceļš Skaidrīti aizveda uz Turciju, kur viņa jau vairāk nekā desmit gadu garumā pavada dzīves lielāko daļu un kopā ar vīru Ozanu, turku ārstu, audzina četrus brašus dēlus.

Skaidrīte Dzene ar kosmētikas izstrādājumiem

Skaidrīte teic – viņu apbūris servisa līmenis Turcijā, bet pirms 11 gadiem tur nopirkt ekoloģiskus ķermeņa kopšanas līdzekļus bijis praktiski neiespējami. Zaļā domāšana un dzīvesveids Skaidrītei ir gluži dabisks un organisks, arī zināšanas pamatīgas, tāpēc kopā ar līdzīgi domājošiem draugiem tika radīts savs dabīgās kosmētikas zīmols “Anne Nature” (“anne” turku valodā nozīmē “māte”, “nature” angliski – daba), kas ir saņēmis arī “Ecocert” sertifikātu, proti – produkcija starptautiskā līmenī tiek atzīta par tīru, ekoloģisku, drošu.

Produkti tiek ražoti Latvijā, to pēc Skaidrītes receptūrām veic atbilstoša profila uzņēmumi. Tos var nopirkt arī dažos Latvijas veikalos vai iegādāties internetā, bet lielākā daļa tiek tirgota Turcijas ekoveikaliņos un Turcijas vietējās interneta platformās. Šobrīd uzņēmums darbojas jau piecus pilnus gadus. Skaidrīte atceras: “2015. gada oktobrī Stambulā bija pirmā izstāde, kurā prezentējām savu produkciju. Šobrīd ir jau nofiksējies klientu loks, tas paplašinās, arī pieredze, protams, nākusi klāt. Nu jau ir sajūta, ka mūsu produkti tiek lietoti un cilvēkiem ir vajadzīgi. Tagad ir atkal jauns pārstrukturizācijas posms, domāju par dizaina un koncepcijas maiņu, vēlos pāriet uz ekoloģisku iesaiņojumu un beziepakojuma produktiem. Apstāties nedrīkst, ir jāstrādā un jāattīstās!”

Runājot par Turcijas tirgu un klientūru, tur ir savas īpatnības, piemēram, vairums uzskata, ka jākopj un jāuzskaistina ir tikai tas, ko redz citi – tas attiecas gan uz dzīvesvietu, gan ķermeni, tāpēc daudziem ķermeņa kopšana beidzas ar sejas un kakla zonu. Ja Latvijā viens no pirktākajiem Skaidrītes zīmola produktiem ir ķermeņa pieniņš, tad turku sievietes pēc tā nejūt lielu vajadzību.  

Pircēju skatu plauktos piesaista tas, kas ir lētāks un spožāks. Ekoveikaliņu tīkls attīstās, un nu jau Skaidrīte zina un sadarbojas ar vairākiem desmitiem šādu veikalu, tomēr vairums ļaužu uzsvaru joprojām liek uz lēto un nereti ne pārāk kvalitatīvo masu produkciju: “Tā ir tāda smalka lieta… Kad iesāku, tik daudz ekoproduktu nebija pieejami. Izstādēs satikos ar citiem ekoproduktu ražotājiem, daudz runājām, atbalstījām viens otru, jo, lai arī it kā esam konkurenti, tomēr mūsu visu interesēs ir izglītot klientus. Nebija jau tā, ka bijām pirmie, jau pirms tam tirgū sāka ienākt, piemēram, lielie vācu ekozīmoli. Bet te izpaužas arī turku konservatīvā daba – ja ko lieto desmit gadus un patīk, tad grūti pierunāt pamēģināt ko jaunu. Tāpēc mans uzdevums nebija pārvilināt klientus, bet radīt jaunus klientus – savējos. Jo cilvēku jau te ir daudz!”

Skaidrīte smejoties atceras, ka sākumā nošāvusi greizi – domājot par iepakojumu, pielāgojusies vietējo gaumei, tomēr ekozīmola gadījumā tas nestrādājis: “Zināju, ka vietējiem patīk zelts, spīduļi, tāpēc manām pudelītēm, piemēram, bija zeltīti korķīši. Tomēr izrādījās, ka tas strādā uz masu produkcijas pircējiem. Ekoveikalu apmeklētāji vēlas, lai arī iepakojums ja ne ir, tad vismaz lai izskatās dabisks un askētisks. Es ar saviem zelta korķīšiem tajos plauktos lāgā neiederējos, nācās mainīt dizainu. Arī ekoveikalu īpašnieki, kas pārsvarā ir vīrieši, ļoti atšķiras no vidusmēra vīriešiem, kas ir sapucējušies, sasmaržojušies, ar želeju saziestiem matiem.”

Skaidrīte savā paspārnē nu tirgo arī pāris citu zināmu un ekoloģiski sertificētu zīmolu produkciju, allaž raugās pēc jauniem produktiem un idejām gan Latvijā, gan ārvalstīs, tāpēc ar nepacietību gaida iespēju virtuāli iepazīties ar tautiešiem no visas Eiropas: “Iepazīties un apmainīties idejām man šķiet vissvarīgākais. Varbūt kādam ir veikaliņš, kurā var piedāvāt manu produkciju, bet es varu piedāvāt ienākt Turcijas tirgū. Jo man ir svarīgi zināt preces izcelsmi, ražotāju, pirmavotu, lai ar pārliecību to piedāvātu klientam. Ļoti ceru, ka mani uzrunās kāds stāsts vai arī mans stāsts uzrunās kādu citu.”

Skaistumkopšanas salons automašīnām Skotijā

Artūrs Gūtmanis dzīvo Livingstonā, Skotijā, un jau septiņus gadus darbojas savā uzņēmumā “ProShades” – tonē auto un ēku logus, kā arī veic auto aplīmēšanu ar īpašas plēves pārklājumu. “Var teikt, ka nodarbojos ar mašīnu skaistumkopšanu,” Artūrs smejas, jo tehniskas lietas neveic. Toties zem viena jumta ar viņu ir sadarbības partneris, ķīniešu izcelsmes Skotijā dzimis puisis, kas nodarbojas ar automašīnu pulēšanu.

Artūrs Gūtmanis - auto plēvju meistars

Artūrs ir no tiem, kam bizness aizsācies gluži netīšām: “Gribēju savai mašīnai notonēt logus, bet tas maksāja diezgan dārgi. Mēģināju pats – nekas man nesanāca! Bet kaut kāda spītība uznāca, gribēju iemācīties, pirku metriem plēves un trenējos, kamēr iemanījos. Sāka draugi un paziņas jautāt, vai nevaru arī viņiem to paveikt, un, tā kā toreiz mums ģimenē pieteicās bērniņš, nebija par lieku kādi papildu ienākumi. Ilgāku laiku joprojām turpināju strādāt savā pamatdarbā, noliktavā par menedžeri, un tad, kad bizness uzņēma jau kārtīgus apgriezienus, pievērsos tikai tam.”

Latviešu klientu esot maz, jo negribot izdot naudu, turklāt tieši latvieši, lietuvieši, poļi esot visgrūtākie klienti – pārbaudot katru punktiņu, katru centimetru. Skoti savukārt paļaujoties uz meistaru, samaksājot, saņemot auto, iekāpjot un aizbraucot. Tas, protams, esot labi, bet tonusam un lai turētu augstu latiņu, tomēr pa laikam vajadzīgi arī īpaši prasīgi klienti.

Sākums bijis grūts – telts pie mājas kopā ar draugiem mehāniķiem, viss eļļains, klienti tā šķībi skatījušies, turklāt kā jau pret iebraucēju nav bijis īstas uzticības, arī valoda un pašpārliecinātība vēl klibojusi. Tagad Artūrs strādā glaunā studijā un ieguvis visas apkaimes cieņu kā lielisks meistars. Lai gan konkurence esot liela, darba netrūkstot. Šis gads esot bijis īpaši labs – daudzi saņēmuši krietnus pabalstus no valsts un vēlējušies ieguldīt savas mašīnas uzskaistināšanā.

Darba bijis vairāk nekā iepriekšējos gados! Artūrs nesen paplašinājis darbību, atverot atverot vēl vienu firmu „AG Interior Wraps”, kas piedāvā ar līmplēves palīdzību atjaunot mēbeļu izskatu: “Ir daudzi, kas izīrē telpas, dzīvokļus. Kad īrnieks izvācas, vajag atsvaidzināt, piemēram, virtuvi. Tas cilvēkiem patīk – ka nav jāizgāž desmitiem tūkstošu mārciņu, bet, jau sākot no tūkstoša, var dabūt visu kā jaunu, turklāt plēve kalpo vairākus gadus.

Tomēr arvien var atrast vēl jaunas idejas, kā un kādā virzienā attīstīties, un tieši to Artūrs sagaida 21. janvārī: “Būs interesanti paskatīties, kā citi rosās! Tās vadlīnijas biznesam jau lielā ziņā ir līdzīgas, ceru uzzināt kādus noderīgus knifus.”

 “Tūrista brokastis” Šveices kalnos

Savukārt cits uzņēmīgs latviešu puisis vēl tikai meklē savu ceļu uzņēmējdarbībā. Endijs Vīnerts divus gadus dzīvo Šveicē un strādā par šefpavāru, arī Latvijā savā jomā bija diezgan pazīstams.

Šefpavārs Endijs Vīnerts

“Sāk gribēties kaut ko citu, kaut ko ārpus virtuves, bet, protams, saistībā ar ēdieniem, uzturu, jo šo jomu pārzinu,” saka Endijs. Šveicē nonācis nejauši – gribējies apskatīties, kas pasaulē notiek, devies uz Franciju, bet piedāvājuši pastrādāt Šveicē, un tā arī tur palicis. Redzot, kas notiek šajā valstī pārtikas produktu jomā, radusies interese piedāvāt šveiciešiem ko citu. “Man tā liekas, vēl īsti viņi nezina, kas ir patiesi labs ēdiens! Bet ir jau ceļā uz to, skatās, kādas vēsmas citur Eiropā. Šveices tradicionālā virtuve ir samērā vienkārša – šniceles, desas, fondī un rakletes. Vasarā eļļā fritē zivis, bet arī tās ir no audzētavām vai ārvalstīm. Dabīgā te ir maz. Meži pilni ogu, bet viņi tās neēd, jo uzskata, ka taču netīras, tārpi tur un visādi kukaiņi… Pat baravikas veikalos tikai pirms pāris gadiem esot parādījušās. Gribu ieiet tagad tajā vilnī, kad viņi sāk pievērsties labam, dabiskam ēdienam,” Endijs stāsta.

Viņam pašam tuva ir meža tēma (Latvijā piedalījies kā pavārs, piemēram, pasākumā “Vakariņas koku galotnēs”) un aktīvā atpūta, tāpēc šobrīd testē šveiciešu garšas kārpiņas ar medījuma gaļas izstrādājumiem, ko Latvijā ražo viņa sadarbības partneris: “Šobrīd izstrādājam produktus testa versijās, skatāmies, kas cilvēkiem varētu patikt, garšot, ar ko varētu iet ne tikai Šveices, bet arī citu valstu tirgos. Tās ir pastētes, konservi, desas, viss, kas ilgāk glabājas un ko var arī ņemt līdzi pārgājienos vai kāpjot kalnos. Fokusējamies uz konkrētu auditoriju – tūristiem, kalnu tūristiem, aktīvās atpūtas cienītājiem.

Var teikt, ka vēlamies piedāvāt “Tūrista brokastu” modernās versijas! Gribas jau tā, lai pašiem patīk un arī citiem garšo, un nav nepatīkamu pārsteigumu, kad cilvēks nezina, kas īsti viņu sagaida tajā konservu kārbā, ko viņš pēc dienas kāpiena kalna galā attaisīs. Un lai ēdiens arī dotu spēkus, būtu pilnvērtīgs. Ja vairākas dienas kāp kalnos, tur apkārt nekā nav, un līdzi jāņem ēdiens, ar kuru var uzņemt visas vajadzīgās uzturvielas, turklāt iepakojumam jābūt ērtam, vieglam, kas nesaspiežas. Nākas nedaudz palauzīt galvu!”

Endijs min arī kādu īpatnību – izrādās, vietējie uz konserviem skatās visai šķībi, jo uzskata, ka konservus ēd tikai suņi un kaķi. Arī brieža gaļa vietējos restorānos lielākoties netiek pienācīgi pagatavota, tāpēc daudziem tā negaršo un arī uz medījumu gaļu skatās ar aizdomām. Tad nu latviešu šefpavāram jāpārvar uzreiz divi stipri aizspriedumi, tomēr viņš saka – visi, kas Latvijā ražotos produktus garšojuši, par tiem ir sajūsmā. Nu viņš vēlas uzzināt, kādas formalitātes jākārto un kas jāievēro, lai atvērtu firmu Šveicē, un ir cerību pilns virtuāli satikt vēl kādu latviešu uzņēmēju no šīs valsts, kas varētu sniegt noderīgus padomus. Tā kā ražotne būtu Latvijā un tas ir eksporta produkts, Endijs interesējas arī par Latvijas puses iespējamo atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai.

Neparastas kāzu kleitas Luksemburgā

Tikmēr Luksemburgā māsas Linna un Līva Kārkliņas ieved pavisam citā pasaulē, kur valda skaistums, ziedi un mīlestība. Nedaudz vairāk kā pirms gada viņas atvēra savu kāzu salonu “Biancaneve Bridal Boutique”, kurā pārdod kāzu kleitas, aksesuārus un vakarkleitas.

“Mana māsa Līva ir dizainere un jau vairākus gadus darbojas modes biznesā. Viņa strādāja Minhenē, gatavoja kolekcijas citam veikalam, līdz ieteicās, ka mēs varētu veidot ko savu. Atbalstīju māsu, un tā viņa atbrauca uz Luksemburgu. Es pati šeit dzīvoju jau gadus desmit,” stāsta Linna. Veikalā viņas piedāvā gan Līvas veidotās kolekcijas, gan arī citu zīmolu tērpus.

Linnas Kārkliņas kāzu salons

Māsām savus tērpus uztic arī slaveni zīmoli, kas nesadarbojas ar kuru katru, un tieši tas Luksemburgas klientos raisa uzticību: “Pirmo gadu uz mums skatījās tā rezervētāk – vai nebankrotēsim, vai mums var uzticēties. Pamazām pierādījām sevi, turklāt strādājam ar vienu slavenu kāzu kleitu zīmolu “Pronovias”, kas luksemburgiešiem ļoti patīk. Un viņi zina, ka ne visiem ļauj šo zīmolu tirgot. Turklāt māsa ir parādījusi –  kāzu kleita var būt arī citādāka nekā tradicionāli ierasts, un arī tas daudziem patīk, jo ir kas svaigs, neparasts.

Pērnais gads, protams, nebija viegls, bet arī to esam pārdzīvojuši,” saka Linna. Un tas arī bijis grūtākais, jo atvērt savu uzņēmumu neesot bijis pārlieku sarežģīti. Vienīgi vietējā birokrātijas sistēma gan ir tāda, ka jāiet un par sevi uzstājīgi jāatgādina, lai papīri neiesprūstu kādā atvilktnē – ja to nedarot, tad tā arī varot vajadzīgās atļaujas nesagaidīt. Pārsteigumu radījusi uzņēmuma konta atvēršanas procedūra, kas bijusi ilga un visai nopietna – ar biznesa plānu, pārbaudēm.

Citādi viss ejot labi, turklāt paveicies ar labu juristu un labu grāmatvedi, bet svarīgākais esot jau sākumā visu pareizi saorganizēt, pieskatīt, un tad jau nekā traka neesot. Arī nodokļu sistēma ir vienkāršāka nekā Latvijā. Bijuši dažādi pārsteigumi ar remontstrādniekiem, bet arī tas laimīgi ir garām.

Salona piedāvājums ir ļoti demokrātisks – sākot no mazbudžeta līdz pat ekskluzīviem modeļiem. Klientu gaume ir ļoti dažāda, jo Luksemburga ir izteikti multikulturāla: “Gaume atkarīga no tautības un tai atbilstošām tradīcijām un mentalitātes – portugālietēm patīk princešu kleitas, luksemburgietes dod priekšroku kam vienkāršākam, askētiskam, francūzietes izvēlas ko ekstravagantu. Ir interesanti vērot šīs atšķirības. Pie mums pirkušas kāzu kleitas arī lietuvietes un igauniete, latvietes pagaidām vēl ne, bet ir iegādājušās vakarkleitas.”

Linna teic – projektā investēts laiks, prieks un enerģija, un tas noteikti tiks turpināts un paplašināts. Nākamais solis, ko māsas vēlas realizēt – pašu veidotās kolekcijas piedāvāt jau citiem kāzu saloniem pārdošanai. Bet šobrīd viņas labprāt sadarboties ar citiem latviešu uzņēmējiem šajā jomā, piemēram, manikīra saloniem, frizētavām: “Tad varētu veidot veselu sadarbības tīklu, izvietot bukletus, ieteikt klientiem, pareklamēt savos sociālo tīklu profilos citam citu. Visiem būtu labi! Sadarbībā un savstarpējā atbalstā ir spēks.”

Tīklošanos 21. janvārī organizē "Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai" (#esiLV), kas veidota kā ārvalstīs darbojošos Latvijas izcelsmes uzņēmēju un nozares profesionāļu un organizāciju kopiena pieredzes apmaiņai un biznesa partnerību veidošanai. Pasākums tiek rīkots ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras finansiālu atbalstu

Sīkāka informācija ŠEIT

Pieteikties pasākumam (tas ir bezmaksas) ikviens Latvijas un Latvijas izcelsmes Eiropā mītošs esošais vai topošais uzņēmējs var ŠEIT, nepieciešams aizpildīt arī nelielu anketu, ko var izdarīt ŠEIT

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt