ĪSUMĀ:
- Irina, Vitālijs un Aņa prom no savām mājām devās līdz ar pirmajām apšaudēm Izjumā. Drošībā viņi nonāca tikai oktobrī.
- Pirmais Izjumu pameta dēls Dmitrijs ar draudzeni – caur apšaudēm un sprādzieniem devās uz Poltavu, vēlāk sasniedza Rīgu, kur dzīvo un strādā par treneri.
- Sākumā Irina, Vitālijs un Aņa slēpās pagrabā Izjumā, tad tuvējā skolā ierīkotā bumbu patvertnē, vēlāk pārcēlās uz Kupjansku, pēcāk – uz mierīgākiem ciemiem.
- Kopš februāra beigām nebija ūdens, elektrības un apkures. Veikali un aptiekas bija izlaupītas. Ēdienu gatavoja uz ugunskura.
- Martā Irinu atlaida no darba, nevarēja saņemt arī valsts atbalstu, jo nebija sakaru.
- Galvenais tilts bija uzspridzināts, krievi draudēja nojaukt arī tiltu caur ciemiem. Irina izlūdzās, lai ļauj aizbraukt.
- Doneckā beidzās degviela un nauda. Vitālijs strādāja, lai ģimene var turpināt bēgt.
- Ģimene tika līdz Rīgai, bet nebija, kur palikt. Tagad dzīvo Izvaltā, Krāslavas novadā.
Viss kā TV filmās
Irina un Vitālijs Šeludjko kādreiz dzīvoja Izjumā. Irina bija Ukrainas pasta nodaļas vadītāja, bet Vitālijs strādāja gāzes apgādes dienestā, meita Aņa mācījās skolā, dēls Dmitrijs studēja. Arī Irinas mamma dzīvoja privātmājā pavisam netālu, tur viņiem bija iekopts mazdārziņš. Šķita, ka viņu dzīve ir sakārtota. Bet vienā naktī viss mainījās un ģimenei bija jāglābj savas dzīvības.
"Es uzreiz sapratu, ka tas ir karš. Mēs aizgājām no sava dzīvokļa pie manas mammas. Mēs domājām, ka viņas pagrabs mūs paglābs," stāstīja Irina.
Irinas un Vitālija dēls Dmitrijs līdz pēdējam neticēja, ka 21. gadsimtā viņu dzīves var izmainīt kas tāds. Sākoties apšaudēm, viņš bija pirmais no ģimenes, kas kopā ar draudzeni atstāja Izjumu un devās meklēt patvērumu Poltavā Ukrainas ziemeļos. Nonācis Poltavā, dēls sazvanījās ar ģimeni. Irina stāstīja, ka joprojām atceras, cik grūti bijis saprast, ko Dmitrijs saka, jo pēc pārdzīvotā Harkivā viņš raustīja valodu.
"Kad dēls nonāca Poltavā, viņš zvanīja un, raustīdams valodu, stāstīja mums, kā viņi skrēja pa metro, kā viņiem nācās iziet ārā zem lidmašīnu apšaudēm, šķembas burtiski lidoja mugurā. Tieši viņš mūs pārliecināja, ka ir jāpamet vecmāmiņas māja. Mēs, nesaprazdami tās briesmas, kas mums draud, slēpāmies vienkārši aiz sienas. Mēs domājām, ka mūs tas pasargās," teica Irina.
3. martā ģimene devās uz tuvējo skolu, kur bija ierīkota pagaidu patvertne. Irina stāstīja, ka tovakar viss vēl bijis mierīgi, taču naktī Izjumā sākās intensīvas apšaudes.
"No rīta, kad mēs izlīdām no turienes ārā, es zaudēju valodu un man "atteicās" kājas. Viss bija kā filmā par karu, ko skatījāmies pa televīziju. Viss skolas stadions bija vienās bedrēs no bumbām, elektrības vadi bija aprauti, visi milzīgie betona stabi, kas turēja šos vadus – sagrauti un izmētāti, koki nolauzti. Viena māja deg, viena – jau pilnībā nodegusi, cita – pussabrukusi," atmiņās kavējās ukrainiete.
Viņas mammas mājai no triecieniem bija izbiruši logi, bet mājas sienā, aiz kuras viņi iepriekš slēpās, bija milzīgs caurums. Pilsēta nedēļas laikā bija ļoti cietusi. Irina stāstīja, ka pēc pāris dienām bija jāatstāj arī bumbu patvertne.
Padzen no bumbu patvertnes
"6. martā mūsu pilsētas daļā ienāca krievi. Tā kā skolai no visām pusēm bija maisi un Molotova kokteiļi, viņi domāja, ka te mitinās karavīri. Mēs, sievietes, uzgājām augšā un teicām, ka te ir tikai veci cilvēki un bērni – mierīgie cilvēki, bet armijnieku nav. Viņi mūs neaiztika, bet teica, lai pametam ēku. Mēs, kā nu kurais, kurš gumijas čībās, paķērām bērnus, paķērām mantas un ātri pa sniegu prom. Pat nedomājām – slidens, auksti – un skrējām," teica Irina.
Vitālijs un Irina stāstīja, ka kopš februāra beigām Izjumā nebija ne elektrības, ne gāzes, ne ūdens. Drīz pēc tam pazuda arī mobilie sakari. Visgrūtākais esot bijis marts, bada mēnesis, jo bija izzagti visi veikali un aptiekas.
"Atrodoties patvertnē, es nekad nebūtu domājusi, ka redzēšu tādus skatus, kad mamma, kas baro savu bērnu un ēd konservētu kukurūzu [Irina raud] garāmejot jautā, vai mums ir ko apēst," turpināja Irina.
Irina atzinās, ka ģimene nav ļoti cietusi badu, jo bijuši nelieli pārtikas krājumi, taču bijis jāmācās arī dalīties.
"Ja iepriekš kāds bija ārsts, direktors vai sētnieks, tad pēc 24. februāra, izejot no pagrabiem, visi cilvēki bija pilnīgi vienādi – netīri, badā, vīrieši neskuvušies. Visi bija netīri, jo ēdienu nācās gatavot uz ugunskura. Ļoti šausmīgi! Nekad nebūtu domājusi, ka mums 21. gadsimtā kaut kas tāds būs jāpārdzīvo," sacīja bēgle no Ukrainas.
Izjumā ģimene pavadīja aptuveni mēnesi. Esot jau apraduši ar apšaudēm un spējuši atšķirt, kura puse šauj un kā reaģēt. Irina stāstīja, ka, iespējams, viņi būtu palikuši arī ilgāk, bet sākās uzbrukumi ar kasešu bumbām.
"Kad lidoja "kasete", mēs bijām tikko ienākuši no āra. Skaņa bija – kā vienlaicīgi sasistu šīferi un stiklus. Tas troksnis mūs visus pirmoreiz "nogāza" pie zemes. Mēs visi bijām pieplakuši pie zemes. Tas ilga varbūt minūti, un tad bija klusums.
Tad mēs no ielas dzirdējām, ka viens kliedza, ka burtiski dažas mājas tālāk ievainots vīrietis. Mēs ļoti baidījāmies par sava bērna dzīvību un izlēmām, ka brauksim prom [no Izjumas]," teica Irina.
Okupanti tomēr ļauj izbraukt, bet beidzas degviela
Irina un Vitālijs Šeludjko stāstīja, ka tolaik varēja izbraukt tikai uz okupēto Kupjansku Harkivas apgabalā. Pilsēta bija neskarta un uz turieni devās ļoti daudzi cilvēki, jo tur bēgļus izmitināja un pabaroja. Ukraiņi stāstīja, ka varēts doties arī uz Krieviju, bet viņi to negribēja, jo vispirms jau tam bija vajadzīgi līdzekļi. Esot Kupjanskā, viņi domājuši, ka karš tūlīt beigsies. Ukraiņi stāsta, ka pāris reizes vēl aizbraukuši uz Izjumu apskatīt savu māju. Taču karš nebeidzās, un Irina, Vitālijs un Aņa devās uz netālo ciemu, kur bija drošāk.
"Mēs jau bijām nolēmuši ziemu pārlaist Dvorečnajā, jo tur mums iedeva dzīvokli, kur bija ūdens, elektrība un apkure – visi dzīvei nepieciešamie apstākļi. Bet diemžēl bija jābēg arī no turienes," stāstīja Irina.
Irina un Vitālijs sacīja, ka tālāk doties bija vēl briesmīgāk nekā Izjumā. Galvenais tilts jau bija uzspridzināts un palicis mazs tilts cauri ciemiem. Ģimene atkal sakrāmēja mantas savā "septītajā žigulī" un devās ceļā, taču okupanti viņus tālāk nelaida, jo bija gatavi tiltu spridzināt. "Un mēs saprotam, ka atkal paliekam šajā "katlā"," sacīja Irina.
Irina mēģināja sarunāt, izlūdzās atļauju un krievi viņus tomēr palaida Doneckas-Luhanskas virzienā. Taču atkal bija jāapstājas Doneckā, jo mašīnai bija beigusies degviela.
"No marta es vairs nesaņēmu algu, jo kara dēļ līgumu ar mums lauza. Arī citus maksājumus mēs nevarējām noformēt, jo nebija sakaru. Mēs bijām okupētajā teritorijā. Palīdzības maksājumus, ko veica Ukraina, mēs nevarējām saņemt. Naudas nebija.
Vīrs nopelnīja nedaudz naudas, jo bija jādodas tālāk. Mēs sapratām – ja mēs gribam nokļūt "mājās", mums jāizbrauc uz Eiropu. Palikt tur mēs negribējām," skaidroja ukraiņi.
Ar savu "septīto žiguli" tiek līdz Rīgai
Ar savu "septīto žiguli" Šeludjko ģimene veiksmīgi turpināja ceļu. Kad viņi ieradās Rīgā, pat policijas darbinieki viņus apturēja un izbrīnīti jautāja, kā ar tādu mašīnu viņi vispār varēja tik tālu tikt.
"Sākumā gribējām palikt tur [Rīgā], bet bija problemātiski atrast dzīvesvietu, un naudas mums vairs nebija, tāpēc mums piedāvāja Izvaltu. Mēs atbraucām, un mums ļoti iepatikās vieta, daba un cilvēku attieksme.
Esam ļoti pateicīgi organizācijai [SOS bērnu ciemati Latgalē], kas pati mūs atrada, par dāvanām bērnam, – viņa nopirka to, ko pati gribēja," atzinās Šeludjko.
Irina un Vitālijs jau atraduši darbu un laimīgi dzīvo Krāslavas novada Izvaltā. Viņi sacīja – cilvēki mums ir tik daudz palīdzējuši, nevaram sēdēt un gaidīt vēl – jāiet un jādara pašiem! Lai gan ļoti gribētos atgriezties dzimtenē, Irina sacīja, ka Latgalē viņa jūtas kā pasakā – it kā nekas ar viņiem nav noticis. Par notikušo atgādina vien ziņas medijos.
"Tikai tagad tu sāc saprast un novērtēt to dzīvi, kuru mēs dzīvojām. Izrādās, ka cilvēka laimei nepieciešamas tikai dažas lietas – miers, veseli tuvie cilvēki blakus un mierīga dzīve!" prātoja Irina.
