Uzaugot Kanādā, Alberts nejutās ne kā latviešu, ne poļu bērns.
“Zināju, ka esmu no imigrantu ģimenes, taču, tāpat kā daudzi citi pirmās paaudzes imigrantu bērni, iemācījos angļu valodu un pat nesapratu savas saknes. Jutu, ka manā vēsturē vēl kaut kas ir, taču bija arī izjūta, ka man nav spēcīgas identitātes,” atzīst Zulps.
Bija simboliski, ka Zulps ieradās Latvijā ar “airBaltic” simtgades lidmašīnu, kuras krāsojums atbilst Latvijas karoga krāsām. Tā bija pirmā norāde, kas tas, ko viņš Latvijā piedzīvos, viņu varētu patīkami pārsteigt.
Pirms Alberts šeit ieradās, viņam bija priekšstats, ka Latvijā būs “diezgan nemīlīgi, pelēkas ēkas, bet izrādījās gluži pretēji”. Nepareizais priekšstats bija radies tāpēc, ka viņš bija dzirdējis kādu Latviju raksturojam kā “ne tik attīstītu” kā pārējās Baltijas valstis.
“Šeit ir mūsdienīgas ēkas, tādas kā jaunā Nacionālā bibliotēka, ir vecie jūgendstila rajoni, ir arī senās ēkas no 17. gadsimta, modernie arhitektūras darbi, kas veidoti ar lielu cieņu pret esošo arhitektūru, ir vēl daudz kas,” viņš vērtē ar profesionāla arhitekta aci.
Alberts regulāri skrien, taču joko, ka skriet Rīgā nav bijis īpaši efektīvi, jo viņam visur jāapstājas, lai aplūkotu arhitektūru.
“Rīgu varētu dēvēt par ziemeļu Parīzi, jo tā ir tik skaista. Pamanīju arī, ka daudziem cilvēkiem, šķiet, ir veselīgs dzīvesveids, viņi brauc ar velosipēdu un daudzi no rītiem skrien. Varbūt Latvijas sauklis varētu būt “Dzīvo ilgi un laimīgi”,” saka Alberts.
Formāli Alberts Savienotajās Valstīs ir imigrants. ASV notiek daudz debašu par to, kurš valstij ir piederīgs un kurš ne. Tas sasaucas ar viņa ģimenes vēsturi.
“Tā tas kļūst ļoti reāli.
Mana meita no manas puses ir pirmās paaudzes amerikāniete. Daudzi amerikāņi uzsver, ka viņu senči dzīvojuši ASV paaudzēm ilgi, vairāk nekā 200 gadu. Atgriežoties Latvijā, jutu, ka daudz vairāk piederu šai civilizācijai”.
Bēgšana no kara un došanās pāri Atlantijas okeānam
Alberta tēvs dzīvoja Rīgā gandrīz līdz Otrā pasaules kara sākumam. Viņš devās prom no Latvijas bēgļu gaitās, taču nevēlējās stāstīt par piedzīvoto.
“Domāju, ka viņu dziļi ietekmēja piedzīvotie Otrā pasaules kara notikumi,” saka Alberts. Pirms padomju okupācijas Miernesis Zulps dzīvoja turīgā ģimenē. “Tad viņš un viņa ģimenes locekļi tika arestēti, un pret viņiem slikti izturējās cietumsargi. Viņa tēvs nebrīvē nomira, bet viņam kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem kaut kā izdevās izbēgt. Viņi dzīvoja nelegāli, bet galu galā viņi aizbēga uz Zviedriju,” stāsta Alberts.
Kā tas tolaik notika ar tūkstošiem citu kara bēgļu, Alberts un viņa ģimenes locekļi dzīvoja pārvietoto personu nometnē Rietumvācijā, kur viņi gaidīja iespēju doties pāri Atlantijas okeānam un sākt jaunu dzīvi, brīvu no kara.
“Zinu, ka mans tēvs tulkoja ASV bruņoto spēku vajadzībām, bet viņš nekad par to nerunāja. Visbeidzot viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Kanādu,” stāsta Alberts.
Kanādā viņa tēvs strādāja “tādus darbus, kādus spēja atrast – par autobusa šoferi, nekustamo īpašumu jomā, visu, ar ko varēja nopelnīt naudu, lai uz Kanādu viens par vienam varētu pārcelties arī ģimenes locekļi”. Kad visa ģimene bija pārcēlusies uz Ontario, Alberta tēvs devās strādāt par zelta meklētāju Jukonā Kanādas ziemeļrietumos.
“Tur viņš iepazinās ar manu māti Mariju, viņa bija skolotāja nelielā zeltraču ciematā Majo. Viņi apprecējās, pārcēlās uz Vankūveru, un tur piedzimu es,” stāsta Alberts. Viņa māte ir dzimusi Polijā, bet emigrēja uz Kanādu tieši pirms Otrā pasaules kara. Viņa uzauga lauksaimnieku ģimenē Saskačevanā.
Arhitektūras skaistums
Pēc vidusskolas Alberts iestājās Kanādas bruņotajos spēkos, un tas deva viņam iespēju ceļot un novērtēt to, cik svarīgi ir censties. Armija “man bija tēva vietā, augstākā autoritāte. Es pieredzēju tādu vadību, kādas man nekad agrāk nebija bijis. Nevēlos neko sliktu teikt par savu tēvu, vienkārši bija tā, ka daudz man viņu neiznāca redzēt. Šī pieredze man ļāva kļūt par vīrieti, ļāva man saprast, kas ir pienākums. Tā ļāva man augt,” atceras Alberts.
Bruņotie spēki viņam arī iemācīja, ko nozīmē kalpot valstij un iepazīt pasauli. “Pirms tam biju visai naivs. Kad augu, neko nezināju par politiku vai pasauli, un tas zināmā mērā ļāva man saskarties ar pasaules kārtību.”
Laiks, ko Alberts pavadīja bruņotajos spēkos, ļāva viņam attīstīt ieradumus, kas palika un deva iespēju izvēlēties tālākās karjeras ceļu. “Dienējot bruņotajos spēkos, bieži nokāpu no kuģa ārzemju ostā, un agri no rītiem, pirms kāds bija pamodies, skrēju. "Pat ja tas bija bīstams rajons, es nebiju nekādās briesmās, jo neviens – ne Dienvidamerikā, ne Austrālijā, ne Jaunzēlandē vai arī lai kur tas nebūtu – negaida, ka kāds skries tik agri no rīta," viņš smejas.
Skrienot agros rītos, Alberts pievērsa uzmanību dažādām ēkām un arhitektūrai. “Piemēram, ostas pilsētā Kaljao pie Peru galvaspilsētas Limas ir daudz graustu rajonu, tur cilvēki uzcēluši mājokļus no tādiem materiāliem, kādus spējuši atrast. Bet, piemēram, Parīzē, es pieredzēju saullēktu virs pilsētas, virs Elizejas laukiem,” viņš pacilāti stāsta.
Sākot karjeru arhitektūrā, Albertam iznāca būt dažādās pasaules vietās. Viņa pirmā prakse bija Japānā, pēc tam – Karību salās. Pēc augstskolas beigšanas viņš dzīvoja daudzās citās pilsētās un valstīs. “Ir viegli pārcelties no vienas vietas uz citu, kad nav savas ģimenes. Mana filozofija dzīvē bija – dodies uz turieni, kur ir darbs, lai arī kur tas nebūtu, nevis mēģini savilkt galus kopā tur, kur ekonomikā iet slikti.”
Tā kā 90.gadu sākumā Kanādas ekonomikai neklājās neko labi, Alberts devās meklēt darbu uz Singapūru. Tad šīs Āzijas valsts tautsaimniecību piemeklēja krīze, un nākamais loģiskais solis, pēc Alberta teiktā, bija pārcelties uz Ņujorku, kur ekonomikas stāvoklis tobrīd bija ļoti labs.
“Pateicoties Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgumam, man tika atļauts pieņemt darba piedāvājumu ASV. Strādāju Ņujorkā vairākus gadus, tad apprecējos, piedzima meita Lola, un visbeidzot kļuvu par ASV pilsoni.”
1998.gadā Alberts apmetās ASV uz pastāvīgu dzīvi.
Būdams “Skanska” līgumdarbinieks, Alberts palīdz arhitektiem īstenot viņu sapņus, bieži vien izmantojot vismodernāko tehnoloģiju un inovatīvas darba metodes. “Pirms reāli uzbūvēt, tas tiek izdarīts virtuāli. Katru dienu redzu, kā projekti tiek būvēti, nevis skicēti uz papīra,” viņš saka.
Baltijas praktikanti
Interesanti, ka “Skanska” profesionālās prakses programmā ar Baltijas-Amerikas Brīvības fonda starpniecību piedalījušies 15 praktikanti no Baltijas valstīm. Alberts ir strādājis ar lielāko daļu no viņiem. Pirmā praktikante bija Mīna Karafina no Igaunijas 2013. gadā.
“Pirmkārt, neviens nespēja noticēt, ka šāda programma pastāv. Mans toreizējais priekšnieks pazina kādu, kas viņam pastāstīja par Baltijas-Amerikas Brīvības fondu, un tad viņa ieradās.”
“Mūsu praktikanti pētīja jaunāko tehnoloģiju iespējas un tad ziņoja mums par secinājumiem,” stāsta Alberts.
Praktikantus no Baltijas valstīm Alberts bieži raksturo ar tādiem vārdiem kā “ģeniāli”, “atjautīgi”, “motivēti”, “uzcītīgi” un “pozitīvi”.
“Nezinu, ko viņi dara no rīta pēc pamošanās, bet nekad neesmu redzējis praktikantu, kurš nesmaida. Viņi nekad nav sadrūvējušies. Tas ir patiešām neticami. Domāju, ka viņi arī ļoti priecājas par to, ka viņiem ir šāda prakses iespēja,” viņš saka.
Ar praktikantu no Latvijas Alberts pirmo reizi strādāja 2017. gadā. “Mani uzreiz pārņēma ziņkāre. Tā bija pirmā reize, kad tikos ar Latvijas latvieti. Uzdevu viņam dažus vispārīgus jautājumus par Latviju, jo manas zināšanas par šo valsti bija ļoti ierobežotas, tā man joprojām šķita ļoti abstrakta. Viss, ko varēju pateikt, bija, ka pēc ģenealoģijas esmu puslatvietis.”
Varbūt tieši šīs saiknes dēļ Alberts joprojām uztur sakarus ar saviem praktikantiem no Baltijas valstīm un, esot Rīgā, tikās ar viņiem. Un viņš arī apmeklēja arhitektūras pieminekli Latvijas Nacionālo bibliotēku, kuru radījis cits Amerikas latviešu arhitekts – Gunārs Birkerts.
