"Vieni ir, kas iestāda, viņi domā, ka tur augs pats, tie, protams, ir neapmierināti, ar upenēm nopelnīt neko nevar. Ir otri- tie, kas kopj, tie vāc tonnu tonnas, nomā zemes, pērk vēl zemes klāt. No 30 hektāriem var normāli dzīvot visa ģimene visu gadu," stāstīja Andris.
Ilgus gadus Andris strādāja Rīgā IT nozarē, un pats ar ģimeni bija nolēmis, ka uz laukiem nekad nedosies, taču ar laiku domas mainījušās.
"Tas nāk laikam ar gadiem, kad tu sāc saprast, ka nav tikai karjera un bizness, gribas arī foršu vidi, kurā dzīvot, gribas mieru, nevis visu laiku tikai skriet pēc kaut kādiem mērķiem," Andris dalījās pieredzē.
"Kādu 30 gadu vecumā mēs sākām lēnām lūkoties ārā no Rīgas. 12 gadus atpakaļ mēs iesākām ar dekoratīvo stādu audzēšanu pie maniem vecākiem, tepat pāri pār ceļu. Audzējām tūjas, dekoratīvās eglītes, ziedošos krūmus."
Tagad uzņēmējs uzskata, ka laukos ir ļoti daudz neizmantotu iespēju, un tas, ka laukos nav darba vai iespēju, ir tikai stereotips. "Ja man būtu vairāk spēka, te ir tik daudz iespēju apkārt ko darīt, ne tikai lauksaimniecība. Es gribu teikt, ka tie cilvēki, kuri šobrīd dzīvo pilsētā, sevišķi jauni cilvēki, kuriem ir ģimenes, bērni, kuri gribētu labāk skriet basām kājām pa pļavu un peldēties dīķī, nevis sēdēt Rīgas asfaltā un betonā- visas iespējas," viņš uzsvēra.
Vienā brīdī uzņēmējs rēķinot saprata, ka dekoratīvie stādi patērē daudz laika un tēriņu, taču ienākumus vairāk nes tieši upenes- stādi un ogas. "Sākām audzēt tos upeņu stādus. No sākuma audzējām nelielos daudzumus, 5000 izaudzējām, jau likās vājprātīgs daudzums," viņš stāstīja.
Veiksmīgs bizness gan nav aizsācies uzreiz, Andris skaidroja:
"Pirmie divi gadi bija ļoti grūti, divi gadi bija ieguldīšana. Braucu uz Rīgu uz darbu, to naudu, ko nopelnīju strādājot Rīgā, mēs sadalījām šeit uz trīs darbiniekiem, lai viņiem būtu alga.
Trešais gads bija pa nullēm, ceturtajā bija galva virs ūdens un sapratām, ka paliek pāri, mēs varam domāt par attīstību."
Šobrīd bioloģisko upeņu ražošanā Andris nodarbina 10 darbiniekus patstāvīgā darbā, bet sezonas laikā tie varot būt pat 40 sezonas laukstrādnieki. Lielākā daļa darba gan ir mehanizēta, taču roku darbs nepieciešams pie jauno stādu audzēšanas.
Runājot par nākotnes plāniem, uzņēmējs norāda, ka labprāt izmēģinātu ērkšķogu vai jāņogu audzēšanu. "Tā ir tieši tāda pati tehnoloģija- stādīšana, kopšana, vākšana, pat ar tiem pašiem kombainiem, arī pēc tam- sasaldēšana, attīrīšana, viss ir tas pats. Kāpēc mēs vēl to nedarām? Tāpēc, ka nav stādi pieejami forši. Polijas stādi ir pilni ar kukaiņiem un slimībām, un tos mēs ievazāt galīgi negribam," Andris stāstīja vienlaikus norādot, ka šobrīd ir labi tā, kā ir.