"Vilkupurvs" ir viena no projekta "Sēlijas salas" saimniecībām – zāļu un pirts sala. Par projekta līdzekļiem saimniecībā iegādāts pirts kubls un divas pirtis – pārvietojamā un stacionārā. Ligita ir ne tikai pirtniece, bet arī mājražotāja – gatavo augu sīrupus, skrubjus, tinktūras un ziedes, lasa lekcijas un rīko meistarklases.
Ceļš līdz pirtnieces un zāļu zinātājas amatam Ligitai nav bijis vienkāršs, taču pret vārdiem "zāļu sieva" viņa joprojām izturas pazemīgi, norādot, ka vēl daudz ko iespējams mācīties.
Bērnību Ligita pavadīja, dzīvojot pie vecmammas, kur, kā pati saka, iepazina darbu, dārzu un baznīcu. Papildus darbiem vienmēr atrada laiku arī lasīt. Viņas lielais sapnis bijis kļūt par ārsti.
"Kaut kur tas varbūt sasaucas ar vēlmi dziedināt. Tagad es esmu šeit, pirtī, ar slotām un augiem, un arī cenšos palīdzēt cilvēkiem," viņa piebilda.
Pirtniece piedzīvojusi dažādus dzīves pagriezienus, – gan pratusi uzaudzināt astoņus bērnus, tostarp dvīņus un trīnīšus, gan sākusi visu no sākuma pēc tam, kad nodegusi māja. Ilgu laiku galvenais ienākumu avots bija pašai savs intīmpreču veikalu bizness. Pēc šķiršanās no otrā vīra Ligita divu gadu garumā pievērsās darbam ar sevi.
"Viss, ko esmu ieguvusi, tā ir mana pieredze, milzīgs darbs ar sevi, ko mūsdienās ļoti grūti padodas cilvēkiem darīt.
Pārsvarā to uztic kaut kam no malas vai kaut kādiem retrītiem, meditācijām, psihiatriem – atdod to savu dzīvi kārtot kādam. Es tā nekad neesmu darījusi, es vienmēr pati mēģinu visādus ceļus, lasu, eksperimentēju, kamēr atrodu to savu, kas man palīdz. Tas nemaz nav viegli," viņa stāstīja.
Laiks sevis izzināšanai licis novērtēt dzīves liktos pārbaudījumus, uzsvēra Ligita: "Tā bija mana skola, kas mani veidoja par to, kas es tagad esmu. Varbūt tādām lietām, uz kurām agrāk dusmojos, tagad esmu pateicīga. Pateicoties tām sāpēm, es esmu tas, kas esmu tagad. Ja tā nebūtu bijis, es nebūtu tik laimīga, cik es tagad esmu laimīga."
Ar sludinājumu palīdzību iepazinusies ar savu trešo vīru, pirms sešiem gadiem Ligita nolēma ar viņu doties uz lauku māju, atjaunot to un dzīvot tuvāk dabai.
"Par mani visi teica, ka esmu pilnīgi traka," viņa atzina.
"Tad, kad man bija savs bizness, es vienkārši vienā dienā aizvēru veikalu. Viņš atbrauca ar busu pie manis uz Daugavpili, mēs visu sakrāvām, un es atbraucu uz nekurieni, uz māju, kurai tecēja jumts, ārā bija tualete, nebija ne dušas, ne siltā ūdens," Ligita stāstīja.
Ar smagu darbu tika atjaunota māja, pabeigta pirts skola un uzsākta jauna nodarbošanās. Ligita norādīja, ka būt par pirtnieci nevarētu, ja tas nebūtu viņas aicinājums: "Pirmkārt tā ir mana sirds un dvēsele, kas strādā. Es mēdzu teikt, ka svarīgi pirms pirts rituāla palūgt dieviņam, lai viņš manas rokas vada tā, kā tam cilvēkam vajag visvairāk, un iedod caur mani tam cilvēkam tieši to, ko vajag visvairāk."
"[Šobrīd] dvēsele pilnīgi gavilē. Esmu kopā ar dabu un daru to, kas man patīk," viņa piebilda.
