- Dagnis veido bistro, kurā varēs strādāt bijušie ieslodzītie, un cer uz klientu atsaucību.
- Dagnis: Cietums padara infantilu. Bet svarīgākais ir ģimene un draugi, kas nenovēršas.
- Dagnis no cietuma iznāca vasarā, bet viņam aizvien ir elektroniskā uzraudzība.
Top bistro
Dagnis izvadā LTV pa telpām. Ķieģeļu sienas liekas tik dekoratīvas, ka tur neprasās ne špaktele, ne krāsa. Tālāk gan prasās pēc remonta. Te sanestas atjaunotas kumodes, seno laiku krēsli un citas mēbeles. Blakus jau darbojas mēbeļu cehs. Arī tajā strādā bijušie ieslodzītie.
Tāds pat sociāls projekts būs šis bistro. “Šeit bija sieviešu nakts patversme. Šis ir sociālais uzņēmums, dibināts sadarbībā ar Rīga domi, šīs telpas ar viņu labvēlību mums ir piešķirtas nomā,“ stāsta Dagnis.
Viņš kā kārtīgs gids visu izrāda: “Šis stūrītis tiks jaukts nost. Šeit būs kopdarbu telpa. Katrs varēs atnākt, piemēram, ar savu datoru un strādāt. Kāpēc ne? Ļoti laba ideja, man šķiet. Un šeit būs otra kopdarbu telpa, vietas ir pietiekoši. Nu, kas attiecas uz bistro, te jau sākas telpas, kur būs bistro. Šo es redzu kā telpu karstajiem ēdieniem, skatīsimies, kā var iekārtot. Un tur būs aukstais cehs.”
Dagnis berzē rokas. Gribas, lai te ātrāk varētu cept un vārīt. Un griezt salātus.
“Kaut tik būtu pilns, kas attiecas uz ēdināšanu! Kaut tik nāktu! Un cienātos.” Dagnim gatavot ļoti patīk. Izcepis divu veidu kēksiņus: vienu saldo, otru ar sieru.
Un kas tad uz bistro nāks ēst? Apsnigušajai pļavai otrā galā redzams lielais “Depo”. Blakus Bārdziņu ielas ēkai ir milzīgs būvlaukums. Tur top ofisu ēkas. “Mēs jau domājam, ka nāks. It kā nomale, bet tepat pāri ielai būvē ofisa telpas, tie cilvēki, te ir veikali, uzņēmumi, nāks. Gan jau arī studenti ar savu datoru, darbinieki, kam pusdienas laiks,” saka Dagnis. Plānots, ka bistro durvis vērs maijā.
Cietums padara infantilu
“Reāli jau darbs būs trim cilvēkiem, es domāju, ne vairāk. Telpas un tehnika, iekārtas. Galvenais, lai mērķa grupai būtu vēlme strādāt. Esmu saskāries ar tiem cilvēkiem. Nevaru teikt, ka visus esmu iepazinis. Bet nu ir, kam ir vēlme, protams!” saka Dagnis.
Viņš secina, ka ieslodzījums zināmā veidā cilvēku padara infantilu: “Nav jādomā par jumtu virs galvas, par ēšanu. Reizi nedēļā maina gultas veļu. Duša ir, un daudzus tas apmierina.
Kādam tur ir mājas, kādam tā ir pat atpūtas vieta. Bet tā ir nopietna vieta, kur izvērtēt to, kas ir svarīgs un kas nav.
Man tā bija… Sākumā liekas, ka esi pasaules centrs un viss ap tevi grozās. Bet daudziem tā ir vieta, kur pārvērtēt prioritātes. Man tā noteikti bija. Ieslodzījums tev atņem pašu dārgāko – ģimeni un mīļos. Tas ir sāpīgi. Tu vairs nevari ar viņiem sazināties. Lai gan man bija tikšanās, un es pat biju viens no tiem laimīgajiem, kas tika atvaļinājumā.”
Atvaļinājums no cietuma? Un ko tādā dara? “Mana mamma ir invalīde un daudz ko pati nespēj. Es tās trīs dienas pavadīju, kārtojot visas lietas un palīdzot viņai. Tas bija ļoti vērtīgi,” stāsta Dagnis.
Viņš uzsver, ka vissvarīgākais viņam bija tas, ka draugi un ģimene nenovērsās pēc ieslodzījuma: “Izejot ārā ir daudz problēmu – rēķini, kā nopirkt ēdienu. Tā vide daudziem ir tik saprotama. Ja pietiek smēķiem un tējai, ir kādi, kam viss apmierina. Otrs – no tevis novēršas radi un draugi. Ar tādu mērķi Svētā Lūkas biedrība izveidota – lai palīdzētu.
Man ir veicies! Radi, draugi, neviens no tiem, kas pazina mani agrāk, nav aizgriezies.
Viegli ticis esmu cauri! Grūti būtu pateikt, kā būtu bijis, ja es nebūtu bijis pie Dieva! Pateicoties ticībai, esmu šeit. Daudzi teiks – laimes krekliņā. Jā, varbūt. Dievs mani nolika tur, tagad – šeit.”
Ārā no cietuma, bet ar uzraudzību
Pērn 2. jūlijā Dagnis iznāca brīvībā. Ar obligātu, melnu sprādzi ap kāju. Elektroniskā uzraudzība. “Tur ir prasības. Tu esi probācijas dienesta klients. Tas nav viegli. Galvenais aparāts ir mājās un strādā ar radiosignālu. Kad tu esi pietiekami nosēdējis, ir iespēja ikvienam. Bet ir jābūt sadzīves apstākļiem un, protams, lai visi piekristu tam. Man mammas atļauja bija vajadzīga. No probācijas dienesta brauca pie viņas. Skatījās, kā mēs dzīvojam, vai ir elektrība, jo aparāts pie elektrības 24 stundas ir pieslēgts.”
Lai saņemtu elektronisko uzraudzību, kas aizstāj ieslodzījumu, noteikumi ir stingri: “Jābūt dzīvesvietai, pat visiem rēķiniem jābūt nomaksātiem. Daudzi cietumā paklausās par to un iet pat no šīs tikšanās laukā. Vienkārši nevar. Nav cilvēkiem tādi apstākļi.”
Otra lieta, kas pēc iznākšanas nav, ir darbs. Atrast darbu ir grūti. Dagnis ir priecīgs, ka jau ieslodzījumā iepazinās ar Mārtiņu Krūkli un Svētā Lūkas atbalsta biedrību.
“Resocializācija un integrācija sabiedrībā,” Dagnis to izrunā vienā elpas vilcienā, “palīdzēt bijušajiem ieslodzītajiem atgriezties. Arī psiholoģiska palīdzība, kursi un profesionāla apmācība. Kā viens no tiem, kur varēs strādāt un mācīties, būs šis bistro. Es pats mācīšu, kā bistro strādāt. Saldos pašmācības ceļā esmu iemācījies gatavot. Bet vispār man ir astoņas profesijas un visās diplomi!“ Viņš lepojas. “Pašam ļoti garšo kūkas, un es pašmācības ceļā konditoreju esmu visu izgājis cauri.”
Un kā tad Dagnim pašam ar prioritātēm? “Man pirmajā vietā ir Dievs. Jā, lai man mamma piedod, bet viņa sapratīs! Tad ir mamma un viss pārējais. Man ir veicies.
Man nav jāmelo darba devējiem, maniem kolēģiem. Par ko jāmelo? Ka uz probācijas dienestu jāiet.
Kas jādara, jādara. Esmu saticis bijušos ieslodzītos, kas, tiklīdz darba intervijās pasaka, ka probācijas uzraudzībā – ā, tev problēmas ar likumu, skaidrs… piezvanīsim. Un pat nepiezvana. Bet man nav jāmelo!”
