Viss te reiz būs
Agris iznāk no savas mājas, attaisa sētas vārtiņus, nosaka: “Paliec!” un dodas prom. Tikai atskanot gaidītajam uzaicinājumam: “Nāciet šurp!” no pagalma burtiski izlido divi spalvu kamoli. Abi dauzoņas izrādās ļoti labi audzināti un apbrīnojami paklausīgi, savulaik no dzīvnieku patversmes paņemti kucēni, kurus Agris pats izskolojis un nu nebeidz vien slavēt.
Dodamies nelielā pastaigā uz palielo piemājas teritoriju, kur, klausoties mājastēva stāstītajā, ar pavisam nelielu piepūli var skaidri iztēloties – kā viss te reiz būs. Lūk, te būs atpūtas vieta pie dīķa, savukārt šeit būs āra kafejnīca, kuras nav vēl pat skicēs, vēl būvprojektā neesošā terases vieta jau iezīmēta ar iestādītiem kociņiem. Vienīgi par benzīntanka līdzi doto mantojumu – apbērtu degvielas tvertni – neesot skaidrības, ko pasākt. Ieminamies, ka šī nu reiz varētu būt ideāla vieta vīna pagrabam, un saimnieks aizdomājas – kāpēc gan ne?
Vadīja veikalu no fūres
Suņa murgi – kāds mūždien ņerkstošs vai īpaši pandēmijas laikā ieskābis rūgumpods noņurdēs – sak, smiekli nāk, norūsējis padomju laika benzīntanks, pamesta degvielas tvertne, un šis te sapņo par omulīgu, vecajai Eiropai vairāk piederīgu ceļmalas atpūtas oāzi. Bet Agris vienmēr ir zinājis, ko un kā grib sasniegt, un apskaužami mērķtiecīgi uz to gājis.
Kādreiz viņa tēvam ir bijis veikals, un Agris jau bērnībā esot teicis, ka izaugšot un noteikti kļūšot par bodnieku.
Taču atšķirībā no daudziem citiem, kas tikai gremdējas sapņos, viņš rīkojās. Un šeit sākās it kā tik daudzkārt dzirdētais un labi zināmais stāsts – “un tad viņš ar visu ģimeni aizbrauca uz britu zemi peļņā”... Tomēr nē, Agris ir pārliecināts, ka skaidra plāna līmenī iecelts sapnis uzliek dzīvei sava veida rāmi un iedod skaidrus attīstības vektorus.
Tā arī viņam skaidri apjaustā savas bodītes vīzija lika astoņus garus gadus nobraukāt par tālbraucēju – sākumā Anglijā, tad jau Dānijā, un arī pēc ģimenes atgriešanās mājās un veikaliņa iegādes turpināt ik pa trim nedēļām uz pusotru mēnesi doties uz Dāniju strādāt fūrmaņa darbu, lai piepelnītu veikala uzsākšanai un preču piegādātājiem nepieciešamos līdzekļus. Spītīgi pelnīt, krāt un ieguldīt, pelnīt, krāt un ieguldīt.
Pastāstu par tālbraucēja šofera gaitām Agrim ir daudz – viens par otru krāšņāki. Kaut vai par viņa pirmo braucienu, kad pēc negulētas nakts ierodoties britu zemē, kur – atļaušos atgādināt – transporta kustība notiek pēc bruņniecības iedibinātiem un lielākajā daļā Eiropas grūti izprotamiem principiem, Agrim uzreiz pa taisno ir jāsēžas pie stūres. Saprotams, ka ilgi nav jāgaida, un pirmais apļveida krustojums tiek izbraukts precīzi otrādi – pret spalvu. Par laimi, ir ļoti agrs rīts, un pilsēta vēl guļ savu maigu miegu...
Vēlākos gados veikala vadīšana no fūres kļūst par ikdienu, nepieciešamības gadījumā piestājot benzīntankā, lai veiktu bankas pārskaitījumu vai izdarītu preču pasūtījumu. Skaidrs, ka šī dzīves skola ir maksājusi bargu naudu un ir neatsverama, bet arī nesusi līdzi striktu viedokli – darīt jebko, lai vairs nekad nebūtu jābrauc prom peļņā no Latvijas.
Veco lietu burvība
Jau no sākta gala Agris zināja, ka viņa bodīte nebūs tipisks veikals, tāpēc likumsakarīgi, ka palēnām tā sākusi izskatīties kā neliela muzeja filiāle – ar veciem, savu mūžu nokalpojušiem sadzīves priekšmetiem, ar kādam reiz vērtīgu nozīmīšu kolekciju, ar veco avīžu eksponēšanu. Agris pats nosmej, ka vecajās avīzēs varot atrast ne vienu vien interesantu kāzusu, piemēram, veco laiku kolhozu un partijas komiteju bosi jaunāku laiku presē atkal ir priekšplānā, tikai jau zem citiem karogiem.
Viņš daudz ir domājis par cilvēka rausēja un patērētāja dabu, kas, iespējams, ir novedusi mūs pie pandēmijas raisītās piespiedu apstāšanās un kādu dzīves vērtību pārskatīšanas. “Kas zina, varbūt mēs šo visu ārprātu patiešām esam godam nopelnījuši – lai beidzot sabremzētos, izbeigtu pirkt visādus draņķus un padomātu par globālākām lietām,” aizdomājas Agris. Piekritīsiet, ka dīvaini, bet tamdēļ jo skaudrāk dzirdēt šādus spriedumus tieši no bodnieka puses.
Kā viš i?
Agris ir labs stāstnieks un izcils gids. Norunājam, ka tikai aizbrauksim līdz otram viņa veikaliņam padsmit kilometrus attālajā Krotē un tad jau atvadīsimies. Kas tev deva. Agris, kā izrādās, ir krotenieks, gājis Krotes skolā, un stāsts atkal apaug ar desmitiem interesantu detaļu, satiktu un iepazītu cilvēku, un skat – mēs jau tajā esam ievilkti līdz matu galiem.
Protams, darbs paliek darbs, un sākumā pabāžam galvu Krotes bodē, kur pārdevējai Mārai un visiem sastaptajiem pircējiem tiek uzdots draudzīgi kurzemnieciskais un ļoti atbruņojošais: “Kā viš i?” Un tad jau caur veco aleju dodamies Kronvalda Ata Krotes pamatskolas virzienā. Agris te nomācījies pirmos piecus skolas gadus, un, tā kā dzīvojis patālu no centra, tad nācies izbaudīt gan agrās celšanās uz autobusu, gan dzīvi skolas internātā.
Kamēr grozāmies skolas priekšā, no pusdienu pauzes atgriežas pedagogu pulciņš. Un, protama lieta, ka atkal atskan jau ierastais “Kā viš i?” Esot labi, priecīgi atsmej skolotājas, starp kurām ir arī Agra skolas biedrenes.
“Bet nu šito skolu tak netaisīs ciet?” bez aplinkiem, kā jau vietējais, gandrīz katrai lauku skolai tik jūtīgo jautājumu šauj ārā Agris.
Tas patiešām neesot vietējās Priekules novada pašvaldības plānos, jo skolā kopā ar pirmskolu ir 115 skolēni, ir izbūvēta sporta halle, jauna bibliotēka, viss notiekot. Bet skolotājas paliek drusku domīgas, kad runas iegriežas ne tik tālajā novadu šķērēšanas un piegriešanas nākotnē, jo gan Liepājas, gan Grobiņas novados Krote būs nomale, un, vai jaunajā veidojumā atradīsies vieta vienai mazai lauku skoliņai, tas ir lielais nezināmais.
Saņemam laipnu uzaicinājumu iemest aci tukšajā skolas ēkā, kur burtiski tiekam apbērti ar dažādiem faktiem un stāstiem. “Lūk, te mūsu lepnums – kura skola vēl var dižoties ar apkopēju, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri?” – ar savu darbinieci steidz iepazīstināt skolas direktore Gita Spiģere. Bet neba nu tikai par skolas spodrināšanu Līgai Strēlei ticis augstais valsts apbalvojums, viņa gadu desmitiem kopj un lolo Priekules novada kultūras dzīvi.
“Jums vienkārši ir jāatbrauc un jāredz viņas izauklētie “Traistēni” – vietējā Krotes folkloras kopa! Un vēl mums ir superīgākie audzēkņi, un vēl mums ir sieviete – galdniece, kas rada skaistus darbus, un vēl...”
Ziniet, ir reizes, kad cilvēku stāsti gurdina, bet krotenieku enerģija un smiekli ir tik lipīgi, ka tā vien kārojas šeit atgriezties. Tā ar darīs’, brauks tik šurp un prasīs: “Kā viš i?”
Ar Agri Budrecki Priekules pusē tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Ēvalds Dukuls, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Andris Limbaitis.
