Bērnībā viņam pietrūka vecāku mīlestības, jo mamma visu laika strādāja, bet tēvam bija alkohola problēmas. Bet mīlestību kompensēja brīvība darbos un nedarbos.
"Ķērāmies ar draugiem pie vilciena, braukājām par zaķi ar vilcienu un darījām visādas citas blēņas."
Aptuveni līdz 30 gadu vecumam viņš meklēja sevi un savu vietu šajā dzīvē. Atgriežoties no darba Šveicē pagājušā gada novembrī, Helmuts nolēma Latvijā uztaisīt pēdējo ceļojumu ar narkotiskajām vielām. Šīs ceļojums savā ziņā atvēra prātu.
"Rodas tie jautājumi – kas tu vispār esi, ko tu šeit dari un kas ir tas, ko tu gribi darīt."
Kā palīdzība nāca nejauši ieraudzīta bijušās klasesbiedrenes publikācija sociālajos medijos, kurā bija motivācijas video. Bija iespēja iegādāties speciālu programmu, jo bijusī klasesbiedrene ir koučs, kura palīdz cilvēkiem sevī rast atbildes. Tas nenotika uzreiz – iegādātā programma bija atlikta malā, un ballītes turpinājās. Savu lomu nospēlēja tas, ka pērnā gada ziemā bija spēcīgs grūdiens un Helmuts palika viens ar savām domām un problēmām. Tad arī saprata, ka tālāk tā dzīvot nevar. Atcerējās par klasesbiedrenes programmu. Ar tās palīdzību Helmuts sāka šķetināt sevi, jautāt – "kas ir nepareizi un kas ir tas, ko es tiešām vēlos."
Šobrīd Helmuts jūtas brīvs un laimīgs. Pirms dažiem mēnešiem atrada sevī aicinājumu palīdzēt citiem un pieteicās par īpašo bērnu asistentu.
"Es nepieeju ar žēlsirdību. Viņš ir pilnīgi normāls bērniņš, un viņš grib priecāties par pasauli, un es gribu priecāties kopā ar viņu. Asaras bieži birst, jo tas ļoti silda."
Helmuts atzīst, ka viņš jūtas tā, it kā viņam būtu spārni un apkārtējiem varētu iedot pa spalvai, un tas nemazinās viņa spēku. Palīdzēt citiem, tas ir abpusēji, it sevišķi ja tu strādā ar bērniem. Viņiem ir tīra enerģija. "Bērni ir tie, kas tev nedarīs pāri," secina Helmuts.
