Karjera uzņēma apgriezienus
Ar Mauricio nejauši iepazīstos komandējuma laikā Eiropas Parlamentā Strasbūrā. Smaidīgs viņš iet pa gaiteņiem ar baltu spieķi, reizēm kādam kolēģim zem elkoņa. Liels ir mans pārsteigums, kad uzzinu, ka viņš pilda dinamisko preses sekretāra amatu – viņa kolēģi pa parlamentu skrien kā skudriņas, jo plenārsesiju dienas ir tiešām saspringtas. Arī Mauricio telefons zvana teju bez mitas.
Mauricio savu viedtelefonu pārvalda kā virtuozs vijolnieks – neko neredzot, viņš nekļūdīgi zina katras aplikācijas un katra burta vietu, pārējo palīdz izdarīt telefona balss pavadonis.
„Manā „iPhone” ir ekrāna lasīšanas aplikācija, ko sauc „Voiceover”. Ar tā palīdzību, vienreiz nospiežot uz aplikācijas, man pasaka priekšā, kas tā ir. Nospiežot divreiz, varu to atvērt. Un, ja es gribu uzrakstīt īsziņu, balss gids man pasaka priekšā, uz kura burta esmu uzspiedis. Tā kā es pārzinu datora klaviatūru, tad tas nav grūti."
Atzīstos Mauricio, ka šī man ir viena no spontānākajām intervijām, jo par viņa stāstu esmu uzzinājusi tikai tikko, un mana „izpēte” aprobežojas vien ar viņa istabu izdošanas portāla „Couchsurfing” profilu internetā, kur Mauricio par sevi raksta: manas labākās īpašības ir atvērtība un zinātkāre.
Saku, ka tas ir īstais žurnālista komplekts. Bet kā viņš nolēma par tādu kļūt? „Universitātē es studēju mutisko un rakstisko tulkošanu, bet, kad pabeidzu studijas, sapratu, ka negribu būt pilna laika konferenču tulks.
Sāku strādāt žurnālā, pēc tam avīzē, tad radio… Iestājos Žurnālistikas skolā, atbraucu uz Briseli, un mana karjera uzņēma apgriezienus.
Strādāju žurnālistikā desmit gadus, ja neskaita pāris gadus, kad biju preses sekretārs kādā Eiropas nevalstisko organizāciju tīklā. Esmu strādājis BBC un citos starptautiskos un itāļu ziņu izdevumos. Bet pagājušogad es „pārgāju otrā pusē”, ja tā var teikt, un sāku strādāt par Eiropas Parlamenta preses sekretāru Romā,” stāsta Mauricio.
Vieniem norma, citiem - citplanētietis
Vai tas, ka esat neredzīgs, Jums kādreiz ir sagādājis grūtības žurnālistikā?
Jā, tai ziņā, ka mēdzu saskarties ar neizpratni. Cilvēkiem, īpaši Itālijā, ir grūti to pieņemt. Esmu strādājis ar itāļu un britu medijiem, un attieksme ļoti atšķiras. Lielbritānijā ir diezgan daudz neredzīgu žurnālistu, un viņi pie tā ir pieraduši. Tā ir norma – dot cilvēkiem ar invaliditāti iespējas, kādas viņi ir pelnījuši.
Viņi netiek pieņemti darbā tāpēc, ka ir akli, bet gan tāpēc, ka vienkārši ir labi žurnālisti. Un ar to, ka viņi ir akli vai ar redzes grūtībām, vienkārši kaut kā ir jātiek galā.
Un ja grib, tad tam gluži labi var pielāgoties un šīs grūtības apiet. Taču Itālijā, ja tu esi neredzīgs un gribi būt žurnālists, uz tevi skatās kā uz citplanētieti. Tā kā jā, ir bijušas grūtības. Kaut vai, lai iestātos Žurnālistikas skolā.
Kāds, kurš nav saticis neredzīgu žurnālistu, varētu jautāt – bet kā gan Jūs to varat darīt? Tur taču jāspēj rakstīt, lasīt…
Jā, es lasu un rakstu katru dienu. Protams, Braila sistēma pastāv jau pāris gadsimtu, bet šodien man palīdz lasīt un rakstīt arī tehnoloģijas. Datori, viedtelefoni, ekrāna lasītāji… Viss ir iespējams!
Varbūt pašā sākumā jaunā darbā vajag pāris nedēļu, lai uzņemtu tempu, bet pēc tam var strādāt tieši tikpat ātri kā pārējie.
Arī es šeit, Eiropas Parlamentā, daru tieši to pašu darbu, ko mani kolēģi. Varbūt reizēm man vajag mazliet palīdzēt pārvietošanās ziņā, bet saturiski man nav nekādu grūtību tikt līdzi.
Kā nonācāt Briselē?
Žurnālistikas skolas noslēgumā biju praksē Itālijas lielākajā ziņu aģentūrā, pēc tam atradu darbu Briselē un tā arī tur paliku.
Valodu pārzinātājs un piedzīvojumu fans
Kas Jūs saista vienotās Eiropas idejā, ja reiz tik ilgi jau savu darbu saistāt ar Eiropas institūcijām?
Protams, es esmu itālis un lepojos ar to, īpaši, kad runa ir par futbolu. Bet ārpus sporta es teiktu, ka jūtos vairāk kā eiropietis, nevis kā itālis. Tā ir tikai viena daļa no manas identitātes. Bet tas, ka jūs varat komunicēt ar 500 miljoniem eiropiešu, ir vienkārši lieliski! Mums ir kopīgas vērtības, un pat laikā, kad Eiropa ir dziļā krīzē, ir vairāk lietu, kas mūs vieno, nekā atšķir.
Tu iekāp Briseles metro un dzirdi dažādas valodas, satiec cilvēkus no visas pasaules… Man šķiet, ka tāpēc, dzīvojot Briselē, ir grūti būt eiroskeptiskam.
Bet diemžēl visas Eiropas pilsētas nav tādas.
Runājot par dažādu tautību cilvēku satikšanu, Jūsu sieva ir no Latvijas – kā jūs iepazināties?
Mēs satikāmies Briselē. 2013.gadā biju Omskā, lai mācītos krievu valodu. Gribēju iemācīties arī portugāļu valodu, jo Briselē reizēm strādāju arī kā tulks. Tāpēc internetā ievietoju sludinājumu, ka meklēju kādu, kurš runātu gan krieviski, gan portugāliski. Viņa pieteicās, jo iepriekš 14 gadus bija dzīvojusi Portugālē. Mēs satikāmies, sākām runāt un pamazām tas kļuva par ko vairāk. Esam kļuvuši arī par vecākiem, tā kā dēls arī runās vairākās valodās. Bet šobrīd viņam vēl ir tikai gadiņš, tāpēc pašlaik aktuālāka viņam ir spēlēšanās un mācīšanās staigāt.
Cik valodās Jūs pats runājat?
Angļu, franču, spāņu, vācu un itāļu. Daļēji arī krievu un nīderlandiešu valodā. Tā kā puslīdz varu saprasties arī ar sievasmāti, kura ir igauniete un runā tikai igauņu un krievu valodā, vai sievastēvu, kurš runā tikai latviski un krieviski. Es gan neesmu viens no tiem valodu fanātiķiem, kuri mācās jaunas valodas tikai azarta pēc. Man patīk valodas, jo tās ļauj man sazināties. Es pārāk neaizraujos ar gramatiku, mācos vairāk instinktīvi.
Dzirdēju, ka Jums ir arī citi interesanti hobiji, nupat lidojāt ar paraplānu. Esat piedzīvojumu fans?
Jā, man patīk tādas lietas. Esmu lēcis ar gumiju un izpletni, lidojis ar paraplānu, daudz braucis ar ūdensslēpēm. 15 gadus trenējos sportā, peldēju, braucu ar tandēma divriteni. Es vispār daudz nodarbojos ar sportu, pirms piedzima puika. Tagad tam atliek daudz mazāk laika. Briselē mēdzu iet skriet kopā ar skriešanas partneri. Divreiz noskrējām 20 kilometru distanci sacensībās. Sports bija liela manas dzīves daļa, un nešaubos, ka kaut kad tam atkal atradīšu laiku.
Nobeigumā, atgriežoties pie Jūsu „Couchsurfing” profila – rakstāt, ka Jūsu mērķis ir „dzīvot kā divdesmitgadniekam, cik ilgi vien iespējams”. Kāpēc tā?
Līdz kādiem 35 gadiem man tas izdevās. Tagad ir mazliet citādāk, jo man ir ģimene, bet gados jaunu garu vajag saglabāt jebkurā vecumā. Man liekas, ka man tāds joprojām ir. Ceru, ka arī tie, kas tagad klausās šo sarunu, saglabās jaunu garu arī savos 60 un 70 gados.
Ir svarīgi vienmēr būt atvērtam jaunām lietām un redzēt labo. Kā saka mana kolēģe Signe – dzīve ir skaista!
