No dzērveņu purva līdz ogu pārstrādes ceham - ciemos pie Sauškinu ģimenes Apes novadā

"Es esmu malēniete, dzimusi Galgauskā - tas ir Gulbenes rajonā. No turienes cēlies arī rakstnieks Alvils Ceplis, un viņš uzskatīja, ka tieši Galgauska, Lejasciems - tā ir Malienas sirds. Malēnietis arī viens otru uzreiz pazīst, jo tie, kas tagad ir Rīgā un nonāk radio vai televīzijā, tā tas akcents uzreiz izlien ārā," tā saka Gundega Sauškina no Gaujienas pagasta.

Sauškinu ģimene pirms 17 gadiem Kalnapurvā sāka audzēt lielogu dzērvenes, kas tagad aizņem 30 hektāru lielu platību. Vēlāk ģimene pievērsās arī krūmmelleņu, aveņu, zemeņu un nedaudz arī rabarberu audzēšanai. Tāpat tapa uzņēmums "Very Berry" izaudzēto ogu pārstrādei.

Nenovērtējamā tēva loma

Nenovērtējama loma Gundegas dzīvē bijusi tēvam - Jānim Fjodorovam, kurš nācis no vecticībnieku dzimtas. Māte gāja bojā autokatastrofā - tas notika, kad meitene bija deviņus gadus veca. Tādējādi daudzi mājas darbi bijuši uz meitenes pleciem.

"Bija tā, ka ēdienu mājās gatavoju es, un, ja paps atbrauca un zupa vēl nebija uz galda, viņš vienkārši klusējot varēja aiziet projām. Vienkārši pagriezās un aizgāja, jo tu neesi bijusi uzdevuma augstumos," stāstīja Gundega, norādot, ka bērni zinājuši - ja tēvs runā čukstus, tad paps ir ļoti dusmīgs.

Tēvs bijis Gulbenes rajona Galgauskas kolhozā "Kopdarbība" priekšsēdētājs un stingrs pēc dabas. Meitene bērnībā nedrīkstēja iet ne uz balli, ne kino, ja nebija izdarīti uzdotie mājas sakopšanas darbi. "Tie darbi bija uzdoti tādi, lai es netiktu uz to kino, un tad es kā pelnrušķīte rāvu un, protams, ka es tiku.

Viņš iemācīja strādāt, viņš iemācīja izturēt. Un tas, ko raksta psihologi par to, ka meitenei ir vajadzīgs spēcīgs tēvs, es pilnībā tam piekrītu," teica uzņēmēja.

Viņa stāstīja, ka tēva laikā uzbūvēta Lēdmane - skola, bērnudārzs un daudzdzīvokļu mājas. Pēc kārtējām domstarpībām ar Komunistiskās partijas vadību tēvu nosūtīja uz Alūksni. Turklāt partijas vadība piekodinājusi  - viņu nekādā gadījumā nedrīkstot likt par kolhoza priekšsēdētāju, jo viņš neesot vadāms.

"Tad, kad mans paps jau bija slims, mēs zinājām, ka viņam vairs nav daudz palicis [dzīvot], man pietika prāta, un to es ieteiktu visiem - būt kopā ar saviem vecākiem un runāties ar viņiem," piebilda uzņēmēja.

Kooperatīvi, poļu preces un dzērvenes

Skolas gados Gundegai padevusies ķīmija un matemātika. Tēva rosināta, viņa sākusi studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tomēr vēlāk apguvusi tirdzniecību Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultātē, kur diezgan daudz pasniedza arī fiziku un matemātiku.

Arī darbs bija saistīts ar tirdzniecību, stāsta Gundega, norādot, ka nonākusi ļoti labā darba vietā - dzelzceļa tirdzniecības bāzē.

"Mēs drīkstējām tirgot pa visu Padomju Savienību, bet tad, kad sākās juku laiki, tad mums arī radās pirmie kooperatīvi, ar kuriem es aktīvi sadarbojos, un pēc tam es pati izveidoju savu pirmo uzņēmumu," stāstīja Gundega.

Uzņēmums pircis saimniecības preces no Polijas un pēc tam tās pārdevis tālāk. Šogad  šo uzņēmumu nācies slēgt maksātnespējas dēļ. Krīzes laiku uzņēmums vēl spējis pārlaist, bet parādu nasta bijusi tik liela, ka "pavilkt vairs nevarēja". Visa manta pārdota un teju visus parādus varēja nosegt, izņemot nodokļu parādu.

Bieži dzirdētais teiciens "Nekad nesaki nekad" attiecināms arī uz Gundegu. Viņa savulaik teikusi, ka nekad neatgriezīsies laukos, bet tēvs piedāvājis aizvien jaunus saimniekošanas variantus - strausu, aitu, arī linu audzēšanu, jo viņa tēvs savulaik bijis lielākais linu audzētājs Balvu rajonā.

Tad tēvs padzirdēja par dzērveņu audzēšanu un sāka pētīt šī biznesa iespējas. Gundegas tēvs smēlās zināšanas par dzērveņu audzēšanas iespējām dažādos avotos, arī no Andra Špata - Latvijā zināma ogu audzētāja, kas saimnieko Limbažu pusē un tolaik popularizēja dzērveņu audzēšanu.

"Viņš bija izpētījis visu, kā nākas. Viņš bija atradis arī šo Kalnapurvu," atklāj Gundega, kura arī sākusi interesēties par dzērveņu audzēšanas iespējām.

Tāpēc devušies pieredzes braucienos ne tikai pa Latviju, bet uz Baltkrieviju un arī uz Ameriku.

Dārgās kļūdas un mehanizētā ogu lasīšana

Drīz vien ģimene Kalnapurvā sāka izvērst dzērveņu audzēšanu. Iegādātas gan laistīšanas sistēmas, gan dzērveņu novākšanas kombaini, kas spēj aizvietot pat 25 ogu lasītājus. Tiesa, dzērveņu audzēšanas sākumposmā pieļauta ne viena vien kļūda, tagad atzīst Gundega.

"Tās kļūdas, ko mēs pielaidām aiz nezināšanas vai arī aiz aklas sekošanas amerikāņu padomiem, tās bija milzīgas.

Un tā nauda, kas šeit ir purvā ielikta, aprakta [..]," klāsta dzērveņu audzētāja, gan neprecizējot to, kādu kļūdu dēļ nauda iztērēta pa tukšo.

Uzņēmēja atzīst, ka tagad 60%-70% Kalnapurva dzērveņu tiek nolasītas ar "mašīnām". Purvā aug dažādu šķirņu lielogu dzērvenes - pamatā "amerikānietes". Turklāt, Kalnapurvs bija viena no Latvijā pirmajām dzērveņu audzēšanas vietām, kur uzstādītas laistīšanas sistēmas. Tās sevi kārtējo reizi attaisnoja šogad - lielogu dzērvenes Latvijā kopumā šogad ienākušās maz 17.jūnija salnas dēļ.

"Laistīšanas sistēma galvenokārt domāta pret salnām. Domāta arī vasarā, kad [ārā] ir virs +30 grādiem - tad notiek dzesēšana, kad stundu laistām," stāsta saimniece, norādot, ka, atšķirībā no dažiem citiem dzērveņu audzētājiem, Kalnapurvā šogad izaugušas varenas lielogu dzērvenes un raža bijusi laba.

No ogām tikai sulas ar putniņa simbolu

2005.gadā Kalnapurva saimnieki uzbūvēja nelielu pārstrādes cehu ar saldētavām. Ogu pārstrādes un uzglabāšanas ideja noskatīta Vācijā, kur ir daudz šādu ražotņu, atzīst Gundega.

"Bet tas iemesls bija tas - mums bija ļoti liela dzērveņu raža, mums nebija, kur to likt. Tanī laikā lielogu dzērveni nepazina un pārstrādātājiem [ogas] bezmaz vai bija jādāvina. Un tad tika pieņemts lēmums, ka pašiem jāpārstrādā," atzīst ogu audzētāja.

Uzņēmuma "Very Berry" simbols ir krāsains putniņš - tas izvēlēts konkursā no vairāku jauno mākslinieku piedāvātajām versijām. Krāsainais putniņš bija viens no variantiem, ko piedāvāja Sandijs Ruļuks - puisis, kurš vēlāk devās strādāt uz ASV Silīcija ieleju.

Savukārt nosaukums "Very Berry" izvēlēts balsojumā internetā. "Tas ļoti patīk ķīniešiem, kas vienmēr izstādēs no mūsu stenda aiziet palēkdamies, [saucot] "very berry", "very berry"," stāstīja uzņēmēja.

Viņa atzīst, ka "Very Berry" no ogām spiež tikai sulas un citādi ogas nepārstrādā. "Mēs ejam savu ceļu. Mēs neražojam ievārījumus. Mums vairāk ir dzērieni, sulas, morsi, sīrupi," teica uzņēmēja,

Lasa ogas un atpūšas vagoniņos

Krūmmellenes, avenes, zemenes un nedaudz arī rabarberus pārstrādei uzņēmumā izaudzē paši, bet no citiem saimniekiem tiek iepirkti smiltsērkšķi, aronijas, upenes, jāņogas un nedaudz arī rabarberi.

Gundega atzīst, ka ar daudzām kultūrām ir grūti strādāt, bet šai problēmai "ir divi gali". "Tu vari veltīt [darbu] tikai vienai kultūrai, izkopt to līdz perfektumam, bet labus, pastāvīgus darbiniekus tad ir ļoti grūti noturēt, jo tā sezona ir ļoti īsa. (..)

Mums tās kultūras iet viena pēc otras, lai nodrošinātu mūsu labās meitenes [ar darbu] vismaz deviņus mēnešus," teica uzņēmēja, norādot, ka daudzās kultūras tiek audzētas gan darbinieku noturēšanas, gan pastāvīgas naudas plūsmas dēļ.

Sauškinu ģimenes uzņēmumā strādā cilvēki no dažādām vietām. Divi cilvēki brauc no Liepnas, kas no Gaujienas ir aptuveni 100 kilometru attālumā. Tāpat ir cilvēki, kuri brauc no Gulbenes, Rīgas. Vasarā saimniecībā strādā daudz bērnu, kas grib sapelnīt naudu. Tāpat ir daudz skolotāju, ka pa vasaru piepelnās ogu lasīšanā.

"Šogad bija ļoti laba ogu raža. Cilvēki lasot [ogas] varēja ļoti labi nopelnīt, bet tas ir pateicoties tam, ka mēs varam šeit nodrošināt dzīvi uz vietas. (..) Mums ir tādi vagoniņi," stāsta saimniece,

norādot - ogas sāk lasīt jau no plkst.5 rītā līdz pusdienas laikam. Pēc tam ogu lasītāji dodas atpūsties un vakarā atkal ir uz lauka.

Gundega piebilst, ka darbinieku trūkuma problēma Latvijā ir liela, un viņa labprāt darbā pieņemtu kādu no bēgļiem, kas visai drīz ieradīsies Latvijā no patvēruma vietām Grieķijā un Itālijā.

"Lauki ir tukši, mūsu galā lauki ir tukši," uzsver Gundega, norādot, ka arī no Latvijas darbā uz Lielbritāniju un Īriju aizbraukušie ir bēgļi, turklāt ekonomiskie bēgļi.

Jautājums ir - vai atgriezt atpakaļ savējos vai pieņemt tos svešos," sprieda uzņēmēja.

Sulas dzer arī Itālijā un ASV

"Very Berry" sulas nonāk ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Spānijas, Francijas, ASV, Zviedrijas, Itālijas veikalu plauktos, stāsta Gundegas vedekla Ilze Sauškina, kura uzņēmumā atbild par mārketingu, pārdošanu un eksportu.

"Lēnā garā, ne pārāk liels apjoms - 15% no visa mums iet uz ārzemēm šobrīd," stāsta uzņēmuma pārstāve, atzīstot, ka tas ir liela darba rezultāts.

Uzņēmuma saimniece uzsver, ka "Very Berry" ir "uzņēmis ceļu uz attīstību" un, cerams, ka gan Valsts ieņēmumu dienests, gan bankas pozitīvi raudzīsies uz iespējami pieļautām kļūdām.

"Mums ir ļoti straujš lēciens un, es ceru, ka tas turpināsies.

Es domāju, ka mums ir arī ļoti pateicīgs laiks tam, ko mēs darām, jo cilvēki ļoti atgriežas pie dabīgajām lietām - pie dabīga ēdiena, pie dabīgiem produktiem. Es domāju, ka tas mums ir ļoti liels pluss," atzīst uzņēmēja.

Grāmatas, slēpošana un puķu kolekcijas

Viņa atklāj, ka aktīvi jāstrādā laikā no aprīļa līdz decembrim, bet atlikušajos mēnešos var vairāk pievērsties saviem vaļaspriekiem. Gundega labprāt slēpo kopā ar divām draudzenēm, tāpat cenšas daudz laika veltīt grāmatu lasīšanai.

"Man ir draudzene Vija Kilbloka [apgāda "Zvaigzne ABC" lielākā īpašniece], kura zina manu gaumi un kura regulāri nosauc obligāti lasāmās literatūras sarakstu, kuru es cītīgi arī izpildu," stāsta Gundega.

Vēl viņa aizraujas ar dažādu puķu kolekcionēšanu. "Daudz man viņu tur ir apkārt. Tad, kad nāk salnas, tad es viņas stiepju iekšā, stiepju ārā. Tas ir traks hobijs," nosaka uzņēmēja.

Vaicāta par nākotnes sapņiem, uzņēmēja sprieda, ka tie "ir ļoti primitīvi"  - lai bērni būtu veseli un laimīgi, lai viņai un vīram ilgi būtu laba veselība.

"Es gribu nodzīvot vismaz līdz 120 [gadiem] ar gaišu prātu. (..) Ja vecvectēvs nodzīvoja līdz 115 gadiem, kas tad tur tagad ar mūsdienu medicīnu. (..) Tā kā es vēl tagad neesmu pusmūžā," smej Gundega, atzīmējot, ka viņas dzimtā ir ne viens vien simtgadnieks.

Savukārt, runājot par sapņiem biznesā, uzņēmēja sacīja, ka viņai ļoti patīk vīra teiktais - tā kā cilvēks lielāko daļu sava laika pavada darbā, tad būtu labi šo laiku pavadīt laimīgā kolektīvā.

"Viņš grib, lai tie cilvēki, kas pie mums strādā, ir laimīgi, lai viņi ir apmierināti ar savu darbu. Protams, jo mēs būsim bagātāki, jo viņi būs bagātāki," noteica uzņēmēja.