“Deviņdesmito gadu sākumā bija izvēle, vai nākt uz trīs mēnešiem strādāt institūtā, jo nebija garāks periods, par ko samaksāt, vai arī iet kaut kur naudu pelnīt – zāģēt kokus vai taksēt mežus, vai kaut ko darīt līdzīgu,” atcerējās Jansons.
Toreiz nolēmis pievērsties darbam institūtā, kas tajos laikos nebija labāk atalgotā profesija: “Kādus četrus gadus bridu pa mežu. Mērīju kokus. Tēma bija izprast meža atjaunošanās procesu.”
Jansons braukājis pa visu Latviju. “Divu līdz desmit gadu vecās lapu koku audzēs pētījām, kāda ir atjaunošanās, kāds ir sugu sastāvs, ko mēs varam darīt, lai koku augšanu uzlabotu ar kopšanas cirtēm un cita veida paņēmieniem,” viņš stāstīja.
Tagad Jansons ir institūta direktors, pārvaldot iestādi, kas nodarbojas sākot ar dažādiem praktiskiem pētījumiem mežā un beidzot ar koku ģenētikas jautājumiem.
“Mūsu direktors mēdz būt skarbs, bet, ja viņš kaut ko ir apsolījis, viņš to izdarīs. Jurģa kā direktora pienesums ir, ka viņš ir veicinājis sadarbību ar nozari. Lai zināšanas, prasmes un atklāsmes, ko mēs gūstam no pētniecības, lai tās tiktu pārnestas praksē uz ražošanu,” par Jansonu stāstīja “Silava” vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa.
Arī “Silava” vadošais pētnieks Andis Lazdiņš pauda, ka, viņaprāt, Jansons ir prasīgs gan pret sevi, gan pārējiem: “Attiecīgi arī pret pārējiem cilvēkiem rēķinās, ka viņi darīs tāpat kā viņš. Varbūt dažkārt ir smagi, dažkārt tas palīdz.”
“Silava” zinātniskās padomes priekšsēdētājs Tālis Gaitnieks atklāja, ka direktors vēlas, lai institūtā visi viens otru uzrunātu uz “tu”. “Katrs institūta darbinieks jebkurā brīdī var direktoram piezvanīt, ieiet pie viņa kabinetā,” pastāstīja Gaitnieks.
Lai gan Jansona ikdiena pārsvarā paiet nodarbojoties ar administratīvām lietām, pētījumus viņš nav pametis novārtā. Viņa zinātniskajā pārraudzībā ir nacionālais meža monitorings. Ik pēc pieciem gadiem 16 000 parauglaukumos tiek mērīts katrs koks, ievācot datus, kas šo gadu lakā ir mainījies.
“Tas viss veidot izpratni par to, kāda ir mežu dinamika Latvijā, cik mums vispār ir mežu daudz, cik ir koksnes kubikmetri, cik pieaug, cik atmirst. Nākamais solis ir spēt prognozēt, kādi meži būs pēc 20, 50 vai 100 gadiem,” skaidroja Jansons.
Savā darbā Jansonam visvairāk patīk, ka viņam nav priekšnieka un viņš pats ir atbildīgs par savu rīcību un pieņemtajiem lēmumiem.
