No "bosika" par direktoru
“Es skolā biju baigais "bosiks". Nu, atzīmes man bija labas, bet skolotāji mani zināja,” tagad smejas Laurenču sākumskolas direktors. Kristaps Zaļais par direktoru kļuva 26 gadu vecumā.
Oficiāli jaunākais skolas direktors visā valstī.
Nu jau trīs gadus bijušais rīdzinieks ir deklarēts Siguldā un pamazām kļūst par savējo. Taču sākums tāds nebija.
Laurenču skolai, kas gan pati ir pietiekami jauna, jau bija savas tradīcijas. Bet Kristaps atnāca un deklarēja, ka jāizvirza arī vērtības, kam visi sekos. Un tas bija milzu darbs, kas tagad redzams katrā gaitenī un katrā klasē.
“Ziniet, cik laika mēs pavadījām, lai tiktu līdz šiem četriem vārdiem? Mēs aptaujājām katru skolēnu, skolotājus un vecākus. Darba grupā bija arī pārstāvji no pašvaldības. Jo mēs esam pašvaldības skola un mums ir svarīgi, ka mums ir vienādas vērtības," stāsta Zaļais.
Cilvēks. Daba. Izaugsme. Kopiena. Uz šīm četrām vērtībām balstās visa skolas vērtību sistēma. Sākot ar valodas tīrību, paša izaugsmi un vēlmi mācīties, neaizmirstot, ka ikviens esam dabas daļa un saudzēt vidi ir tikpat pašsaprotami kā elpot. Un beidzot ar to, ka katrs cilvēks vienkārši ir jāpasveicina.
Simtiem “labrītu”
Direktors nešaubās, ka katram ir jāsāk tieši ar savu piemēru. “Mēs gribam, lai mums skolā ir šī kultūra un cieņa. Mēs sveicinām savējos un svešos,” uzsver Kristaps, “neviens jau baigi tevi nesagatavo būt par direktoru, tad es lasīju grāmatas un vienā bija teikts - tev jābūt pieejamam!“
Katru rītu no plkst. 7.30 direktors stāv pie skolas durvīm un saka "labrīt" katram, kurš ienāk pa durvīm.
To, ka viņš te būs, zina gan skolēni, gan pedagogi. Viens mazais atstiepj Harija Potera grāmatu un grib noskaidrot, kā tas nākas, ka bibliotēkā nav pieejama nākamā daļa. Pienāk skolotāja, kuras dators atkal sācis neklausīt. “Man pašam liekas, ka rīta cēliens no pusastoņiem līdz pusdeviņiem man ir dienas aktīvākā daļa,” Kristaps rezumē.
Tālāk seko stundas. To, ka tās sākas, pamana pēc klusuma. Zvana skolā nav. Principā. “No vienas puses, tas ir stāsts par plūstošu dienas ritmu bērnam. Man kā pieaugušajam arī tagad griež ausī, ja es ieeju skolā, kurā ir zvans. Mani tas satrauc. Mūsējiem skolēniem nav šī satraukuma. Nu, nav tās sajūtas, ka viss! - noskanēja zvans, man viss žigli jāpabeidz. Vai otra galējība, ka skolotāja vēl runā, bet noskan zvans un neviens vairs neklausās. Mums ir iespēja plūstoši veidot stundu. Tā var būt 37 minūtes, bet var būt 42. Mēs bieži runājam par patstāvīgumu. Kā bērniem to iemācīt: parādot ar zvanu? Bet varbūt pašiem jāseko līdzi? Protams, arī mūsu bērni kavē, nav jau te idille, bet tas ir instruments, ko varam izmantot. Un runāt par to! “
Kāpēc pedagogi joprojām kliedz?
Ja viss būtu gājis tā, kā Kristaps sapņoja jaunībā, viņš būtu profesionāls futbolists. “Tā man tāda trauma! Vēl tagad ir “Dienas” raksts saglabāts, kurā mēs četri redzami. Nu, divi no mums tagad spēlē Latvijas izlasē. Bet tie, kas tur netiek, tie kļūst par treneriem. Tā man bija pirmā saskare ar jauniešiem. Un es sapratu, cik forši viņi ir un cik daudz ko no viņiem var gūt!"
Kristaps nenāk no pedagogu ģimenes un pat tādas klasiskas pedagoģiskās izglītības viņam nav. “Es esmu “Iespējamās misijas” skolotājs. Mans maģistrs un bakalaurs ir citā nozarē.” Iespējams, tāpēc viņam ir arī pietiekami pragmatisks viedoklis par to, kas šobrīd notiek izglītībā: “Es, protams, riskēju saņemt mugurā simt nažus, bet arī atalgojums nav tik slikts, kā stāsta. Un vēl – ja ir maza skola un uz 15 skolēniem ir 20 skolotāji, nu viņiem nevar būt lielas algas! Tas beidzot ir jāsaprot!" Kristaps beidzis darba attiecības ar tiem pedagogiem, ar kuriem nav saskanējusi vērtību sistēma. “Atlaidis? Vairāk nekā vienu. Diemžēl. Mēs esam godīgi runājuši par lietām, kas mums ir pieņemamas un kas nav. Un, ja mums nesaskan vērtības, tad diemžēl mums nav pa ceļam.”
Lai dabūtu darbu Kristapa vadītajā skolā, ir tikai viens priekšnoteikums:
“Galvenais, lai deg acis! Tikai lūdzu, lai deg acis! Visu pārējo var apgūt un iemācīties.
Un tam, vai acis deg par šo darbu, nav nekāda sakara ar skolotāja vecumu vai dzimumu. Es ļoti ceru, ka ģimene arī maniem pedagogiem ir numur viens, bet mēs novērtējam arī savu darbu. Ja es nebūtu priecīgs kā direktors, es te nestrādātu!"
Protams, maksāt lielākas algas gribētu arī viņš. Iespējams, tas ļautu pedagoga profesijā iesaistīt vairāk vīriešu. “Cik man ir nācies runāt ar vīriešiem, tad atalgojums ir ļoti svarīgs. Lai var uzturēt ģimeni. Arī man ir svarīgs mans atalgojums. Bet es arī saku, ka to nevar panākt, neko nemainot. Un, godīgi sakot, arī tagad ir nācies satikt skolotājus, par kuriem man ir brīnums... kāpēc viņi ir šajā profesijā."
Tāpat viņš uzskata, ka skolotājam pašam ir jāpilnveidojas un jāmācās. Izglītības reforma nav ideāla, bet arī skolu tīkls ir jāsakārto, dodot iespēju ikvienam bērnam jebkurā Latvijas vietā iegūt labu izglītību. “Mēs tikai pieprasām, aizmirstot dot pretī. Dzird tikai: man, man, man. Tāds vārds kā "mēs” vispār ir aizmirsts."
Mobilais skapītī
Otra lieta, kas Laurenčus atšķir no citām skolām, ir izaugsmes žurnāls. Katrs skolēns pats gada sākumā izvirza trīs mērķus, ko vēlas sasniegt. Katru mēnesi viņš par tiem runā ar savu skolotāju, bet gada beigās tiekas neliela darba grupa, kurā ir arī tētis vai mamma un kāds no administrācijas. Skolēns izstāsta, kāds viņam bijis šis gads. Kas izdevies, kas nav. Tas ļaujot bērniem pašiem uzņemties atbildību un domāt dažus gājienus uz priekšu.
Vēl katrā klasē ir īpaši skapīši, kurus skolēni īpaši necieš. “Ja būtu kāda lieta, ko viņi uzreiz gribētu mainīt, tad tas ir šis," smejas Kristaps, "tas esot pret visām cilvēktiesībām.” Skapīšos tiek ieslēgti mobilie tālruņi, kas skolā ir aizliegti. Skolēni savus telefonus atgūst, vien dodoties uz mājām.
“Taču atkal – mēs dodam pretī. Ir dažādas spēles, grāmatas, galda spēles. Tā nedrīkst – vienkārši atņemt un neko nedot pretī. Un vēl esam novērojuši, ka tagad bērni aprunājas, viņi runā savā starpā, viņi izmācās.”
Tāpat klasēm ir stikla durvis. “Mums nekas nav slēpjams! Un atkal – ja ir šī atvērtība, tad ir jāsāk ar sevi.” Bieži uz skolu brauc ciemos pedagogi no citām skolām. Viņi aizbrauc iedvesmoti. Nu, kaut vai tik vienkārša lieta kā kāpnes. Laurenčos visas kāpnes ir aplīmētas. Ne tikai ar reizrēķinu vai pareizu pieturzīmju lietošanu teikumos, bet arī ar planētu izvietojumu attālumā pret sauli un informātikas pamatiem.
Gadoties sastapt skolēnu, kurš stundas laikā staigā pa kāpnēm, jo tur esot apgūstamā viela.
Zaļās drēbes
Atmosfēra skolā ir jautra. Viņi joko gan ar vārdiem, gan darbiem. Nevar nepamanīt, ka skolotājām mugurā zaļas drēbes. Izrādās, tas ir sācies kā joks - neliela atsauce uz direktora uzvārdu. Taču šogad 1.septembrī jau lielākā daļa pedagogu ieradās darbā zaļās kleitās.
Tikmēr Kristapam šodien kājās košas zeķes ar sniegavīriņu. Iespējams, kāds bērns viņu tā arī uzzīmēs. Jo, noskatījies šo ideju no Amerikas, Kristaps skolā ieviesis pastkasti direktoram. “Es izlasu katru vēstuli un atbildu uz katru vēstuli. Iedodu personīgi rokās. Un man jau ir pat vēstuļu draudziņi. Mazākie sūta zīmējumus. Kā viņi mani redz."
Obligātā pastaiga
Tāpat skolā mācību plānā ir iekļauta pastaiga. Jebkuros laika apstākļos. “Man liekas, ka sniegs viņiem patīk vislabāk," smejas Kristaps, rādīdams īpašos skapjus, kuros žāvē apģērbu. Siguldā šādi ātrie drēbju žāvētāji ir visās bērnudārzu grupās un arī sākumskolā.
Tikmēr klases skolotāju pavadībā dodas uz mežu, kas ir tieši pie skolas. Direktors uzvelk cepuri un pievienojas. Ārā ir arī lielas kastes. Katrai klasei sava un katram skolēnam – iezīmēts laukumiņš, kurā drīkst stādīt jebko. Bērni dauzās pa Laurēnu ''tarzānu'' – nelielu šķēršļu joslu, kas iekārta kokos. Divi puikas ceļ štābiņu. Direktors Kristaps grib zināt, cik augsts tas būs. Puikas vēl nezina. Bet esot jāsāk ar karoga pacelšanu. Tam lieliski kalpo mežā atrasts priedes zars.
Tikmēr tālumā redzami divi citi mazie, kuri ar izcili svarīgu sejas izteiksmi sev vien zināmā virzienā stiepj kaut kur atrastu un pilnībā nobirušu Ziemassvētku eglītes “asaku”. “Tu prasīji, kas ir laurēns? Tas radies no skolas nosaukuma. Tāda vārdu spēle. Laurenči un laurēns! Mēs sakām – tas ir laurēns. Īsts laurēns. Nu, šitie abi nešaubīgi ir visīstākie laurēni!” smej Kristaps.
Kā šī brīvība, dienas sadalījums bez zvana, obligātā grāmatu lasīšana katru piektdienu vienu stundu un dzīve bez mobilā telefona ietekmē skolēnus? Valsts pārbaudes darbos viņu iegūtās atzīmes ir krietni virs vidējās valstī. Un skolēni nebaidās arī vaicāt. Skolā ieviestā sekmju sistēma, ka pašam ātri jālabo nesekmīgā atzīme, lai parāds nevilktos līdzi, ieinteresējusi pat vietējo ģimnāziju. Bet Kristaps Zaļais atzīts par absolūtu līderi izglītībā. Gana spēcīgi, var teikt. Kā pie laurēniem.
