No bērnunama uz 17 gadiem pansionātos. Kā Genādijs uzmeklēja radus un devās «brīvībā»

Genādijs visu savu dzīvi pavadījis ārpus ģimenes – dzīvoja bērnunamā, mācījās internātskolā, dzīvoja pansionātos, pabija arī psihoneiroloģiskajā klīnikā. Šis Latvijā nav unikāls stāsts. Arī tad, kad jau spēj par sevi parūpēties, cilvēki, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi, turpina dzīvot institūcijās. Gadiem Genādija mērķis bija atrast radiniekus. Un viņam izdevās. Tas arī viņu izvilka “brīvībā”.

Šis ir dokumentāls stāsts, tomēr daļa stāsta varoņu ir miruši, un ir notikumi vai atmiņas, kuras nebija iespējams pārbaudīt.

ĪSUMĀ:

  • Genādijam ir 39 gadi. Viņš dzīvojis bērnunamā un vēl 17 gadus pansionātos.
  • Ar māsu nonāca vienā vienā bērnunamā, taču tika šķirti. Māsa nonāca ģimenē.
  • Būdams pusaudzis, Genādijs atrada māsu Svetlanu. Atrada arī tēvu, kurš drīz pēc tam mira.
  • Tēva bērēs satika radinieci, kura piedāvāja pārcelties pie viņas uz māju.
  • Taču pie radinieces jutās kontrolēts, un radiniece paņēma viņa bankas karti.
  • Radiniece skaidro – Genādijs nepratis rīkoties ar naudu. Gribēja noformēt aizgādību.
  • Taču viņu ceļi drīz šķīrās; Genādijs vairs negrib atgriezties institūcijās.
  • Viņš arī negrib dzīvot piedāvātajā grupu dzīvoklī, jo negrib pansionātam līdzīgus noteikumus un kontroli. 

Genādijs ir ne pārāk liela auguma, kalsns, rūtainā kreklā. Viņam ir 39 gadi. 17 no tiem viņš pavadīja pansionātos, kur viņš dzīvoja kopā ar vecākiem cilvēkiem. Ārpus pansionāta iet drīkstēja, bet tas bija rakstiski jāsaskaņo ar vadību. Pastrādāja dārzā. Dzina vīriem bārdu.

Katrā institūcijā ir sava kārtība, to Genādijs saprata jau internātskolā. Viņš stāsta, ka bērnībā daudz slimojis. Viņu aizsūtīja uz speciālo internātskolu bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tā bija krievu skola. Mācījās ilgāk, grūtāk padevās lasīt un rakstīt. 9. klasi pabeidza 21 gada vecumā.

Internātskolā mācījās arī tie, kam bija ģimene. Mājas bērni ar bērnunama bērniem ne pārāk draudzējās. Genādijam radu nebija. "Tā arī skaudība var rasties."

Genādijs auga, kad sabruka Padomju Savienība. Latvija tikko atguva neatkarību, un tie bija grūti laiki. Pilnībā mainījās ekonomiskā sistēma. Daudzi dzīvoja nabadzībā, plauka noziedzība. Demokrātiskās institūcijas tika veidotas no jauna. Pansionātos un bērnunamos gan vēl ilgi saglabājās padomju laika mantojums – cilvēkus izolēja no pārējās sabiedrības.

Genādija stāstu video formātā skaties šeit: 

Meklēt un atrast māsu

Genādijs nezināja, ka viņa vecākiem bija citi bērni un viņi ir dzīvi. Kādā brīdī viņu sāka meklēt māsa Svetlana.

Svetlanas audžumamma uzrakstīja bērnunama direktoram. Tomēr Genādijs neatsaucās. Varbūt viņam par māsas meklējumiem uzreiz nepastāstīja. Svetlana stāsta, ka brāli meklēja ilgi, no 90. gadu sākuma. Vēlāk arī viņas vīrs – policists – mēģināja palīdzēt. Bet nekā. 

Nav skaidrs, kad un kā Genādijs uzzināja, ka māsa cenšas viņu atrast: “Ja tev ir pavediens, ir aiz kā aizķerties, kaut vai salmiņš, tu aiz tā aizķeries. Un viss. Un atrodi.”

Genādijs sāka mērķtiecīgi ceļot no viena pansionāta uz otru, lai nonāktu tuvāk Rīgai, kur tolaik dzīvoja viņa māsa. Tā vienkārši sakravāt mantas un aizbraukt uz citu pansionātu nevar. Iestādi var mainīt, ja cilvēks zina, ko vēlas, ir gatavs runāt un rakstīt iesniegumus. Jāgaida, kamēr otrā pansionātā kāds gribēs samainīties, pametīs pansionātu vai nomirs.

Teorētiski pašvaldībai pēc iznākšanas no bērnunama Genādijam bija jāpiešķir dzīvesvieta vai pabalsts mājokļa īrei. Kāpēc tajos gados tā nenotika, nav skaidrs. Iespējams, tolaik pašvaldība to izdarīt nevarēja, un vieglākais risinājums Genādija invaliditātes dēļ bija nosūtīt viņu uz pansionātu. 

Kad noskaidroja māsas adresi, Genādijs devās pie viņas, piezvanījis pie māsas dzīvokļa durvīm un uzdevās par gāzes meistaru. “Jo šokēt cilvēku uzreiz nevar,” Genādijs skaidro, kāpēc uzreiz neteica Svetlanai, ka ir viņas brālis.

Svetlana satikšanos atceras citādi: sākumā viņi sazvanījās, iedeva Genādijam savu adresi. Kad viņš ieradās, māsa gaidīja, ka viņi vismaz apskausies. Bet nē – Genādijs pabīdijis māsu malā un aizgājis pie viņas meitas gultiņas. Vēlāk gan norunājuši veselu nakti, un tad jau bija arī emocijas.

Genādijs domā, ka Svetlana viņa ''gāznieka'' priekšnesumu vienkārši aizmirsusi: “Neatceras, tas bija ļoti ātri. Viņa šokā, un es šokā.”

Bērnībā šķīrās

Brālis un māsa nonāca vienā bērnunamā. Svetlana dokumentos lasījusi, ka bērni mājās bijuši vieni paši, Svetlana staigājusi apkārt un prasījusi ēst.

Taču tad viņi tika šķirti. Svetlanu drīz pieņēma bērnunama audzinātāja, bet Genādiju atstāja.

Jau tolaik – 80.gados – vienas ģimenes bērnus negribēja šķirt, bet Svetlanas audžumamma esot cīnījusies, lai paņemtu tikai Svetlanu un slimīgo Genādiju atstātu bērnunamā.

Toreiz gan brāļus un māsas šķirt bija vienkāršāk nekā šodien. Pēc Labklājības ministrijas skaidrotā, tagad nav iespējama situācija, ka brāli un māsu šķir un viņi pat nezina viens par otru.

To, ka viņa ir adoptēta, Svetlana uzzināja 13 gadu vecumā. Tēvs pateica. “Man uzreiz bija histērija. Un es uz divām dienām aizbēgu no mājām. Aizbēgu pie draudzenes. Izraudājos. Atnācu uz mājām pēc tam, pēc divām dienām. Mamma sadusmojās, ka es uzzināju. Un pēc tam jau visa dzīve mainījās. Absolūti [attiecības mainījās].”

Kad Svetlana audžumammai prasīja palīdzēt atrast brāli, viņa teikusi, ka Genādijs nebija dzīvotājs. Diezin vai izdosies. 

Viņš ne vien izdzīvoja, bet arī atrada visus pārējos.

Kad Svetlana un Genādijs satikās 90. gadu otrajā pusē, brālis sāka māsu apciemot. Brauca Ziemassvētkos, Jaunajā gadā, svinēja dzimšanas dienas. Svetlanai bija mazi bērni, un viņa ciemos uz pansionātu nebrauca. Kopš 2010. gada Svetlana vairs nedzīvo Latvijā – aizbrauca prom ekonomiskās krīzes laikā. 

Atrod un pazaudē tēvu

Genādija mērķis bija atrast arī māti, tēvu un vecākos brāļus.

Agrāk lielie ar mazajiem bērnunamā varēja nesatikties, jo grupas dalīja pēc vecuma. Arī tas bija padomju laika mantojums. Labklājības ministrijā saka – tagad vairs Latvijā tā nedara. 

Genādijs satika vienu brāli. Uzzināja, ka otrs miris jauns, uzzināja par citiem pusbrāļiem, pusmāsām. Noskaidroja, ka māte jau mirusi.

Ar savu tēvu gan iepazinās – paskatījās viens uz otru, aprunājās. Tēvs viņam atvainojās. “Mēs parunājām normāli. Viņš atvainojās. Es uz viņu ļaunu prātu neturēju. Nu, paskatījos uz tēvu, kāds viņš, un viss,” saka Genādijs.

Svetlana atceras, ka tēvs viņai prasījis, kur viņai dzimumzīmīte. Viņa pārbaudi izturēja. Svetlanai bijis daudz jautājumu, kurus tēvam uzdot. Viņš paskaidroja, ka ar māti ilgi kopā nedzīvoja – viņam bija cita ģimene. Tēvs arī pastāstījis, ka māte nogalināta.

Drīz Svetlanas un Genādija jaunatrastā ģimene kļuva mazāka. “Es viņam solīju atbraukt pirms Līgo. Un te tāds notikums. Viņa vairs nebija. Un viss.” Genādijs uzzināja, ka tēvs nošauts.

Svetlana tēvu pat nepaguva satikt. Arī uz bērēm no Vācijas atbraukt nevarēja. “Mēs pat tā īsti neuzspējām parunāt.”

Pārceļas pie radinieces

Taču tieši tēva bērēs Genādijs satika radinieci, kuras piedāvājums pilnībā izmainīs viņa līdzšinējo dzīvi. Viņš iznāca no pansionāta un aizbrauca dzīvot pie viņas. Radiniece solījusi, ka dabūs dzīvokli, kas viņam savulaik pēc iziešanas no bērnunama pienācās no pašvaldības.  "Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā," tagad saka Genādijs.

Genādija radinieces vārds šajā stāstā ir mainīts. Sauksim viņu par Alīnu. Genādijs pārcēlās pie Alīnas.

Sākumā viss ir labi. Tikai tā nepierasti – dzīvot īstā ģimenē ārpus sistēmas. “Cilvēks iziet no iestādes, un viņš nonāk pie cilvēkiem. Tu tur nodzīvoji daudz gadu, maz komunicēji ar cilvēkiem. Tu arī esi kā mežonīgs cilvēks. Vajag pierast pie laika, cikos celties, ko darīt,” stāsta Genādijs.

Pamazām viņam sāka šķist, ka kaut kas nav kārtībā. Aizdomas radās arī Svetlanai, viņa par notiekošo uzzināja telefona sarunās ar brāli: “Viņa no Genādija savāca kredītkarti, kur viņam pārskaitīja invaliditātes pensiju. Viņš man piezvanīja. Es pateicu, lai aiziet uz banku un vienkārši aizbloķē karti, lai viņa nevarētu noņemt naudu.”

Sazvanījusies ar Alīnu, māsa nesaņēma skaidru radinieces atbildi par bankas karti, vien atrunas, ka Genādijs pats vēlējies pie viņiem dzīvot. Bija arī brīdis, kad Svetlana bažījās, ka radiniece brāli ievietos psihoneiroloģiskajā klīnikā.

Ko saka Alīna?

Latvijas Radio devās pie Alīnas uz lauku māju. Kopts pagalms, neliela divstāvu māja, tai uzlikts jauns jumts. Pagalmā divi suņi, staigā vistas.

Alīna stāsta, ka Genādijs iekarojis viņas uzticību. Tēva bērēs kļuvis viņa žēl un piedāvājusi pārcelties pie viņas. Alīna prasījusi pašvaldībai piešķirt Genādijam dzīvokli. Genādijs palīdzēja saimniecībā un piehaltūrēja citur. Tas Alīnai patika. Braucis ciemos pie citiem radiem, un Alīna viņam ciemakukulī devusi konfektes un mazu Baltkrievijas degvīna pudeli. 

Alīna atceras, ka Genādijam īsti nebija apavu, no Baltkrievijas viņam atvedusi zābakus. Lietoto apģērbu veikalā par Genādija naudu nopirkuši viņam drēbes.

Tāpat kā citi cilvēki ar invaliditāti arī Genādijs saņem invaliditātes pensiju. Bez papildu ienākumiem Latvijā ar to izdzīvot grūti. Ja invaliditāte ir kopš bērnības, pensija var būt līdz 170 eiro. Ja oficiāli strādāts, būs lielāka. Salīdzinājumam: minimālā alga šogad ir 430 eiro.

Pie Alīnas bijis it kā labi, taču Genādijam radās sajūta, ka viņu kontrolē un skaita katru viņa apēsto maizes kumosu. Šķita, ka viņš ir apmānīts. Ēdienu piemin arī Alīna, viņai prātā atgadījums ar pankūkām. Visi kārtīgi paēduši, bet pēc kāda brīža Alīna skatās, ka Genādijs atver ledusskapi un turpina ēst. “Kāpēc tu zodz un klusībā te ēd?” prasījusi radiniece.

Alīnu satrauca, ka Genādijs dažkārt kļūst ļoti dusmīgs. Pamazām viņa arī secināja, ka Genādijs neprot rīkoties ar savu naudu. Piemēram, nopērk dārgus riekstiņus pa sešiem eiro. Pāris dienās iztērēja 40 eiro par telefona priekšapmaksas karti.

Alīna nospriedusi, ka viņai kaut kas jādara, un paņēma Genādija bankas karti.

Viņa arī stāsta, ka devās izņemt pensiju ar Genādija bankas karti, bet tā bija bloķēta.

Kādā brīdī Alīna sāka domāt par aizgādnības noformēšanu. Tāpēc sūtīja Genādiju pie psihiatra, lai saņemtu atzinumu, ka viņam vajadzīgs aizgādnis. Psihiatrs savukārt nosūtīja uz izmeklēšanu psihoneiroloģiskajā klīnikā. Genādijs tur pavadīja vairākas dienas.

Rīcībspēju Latvijā jau ilgāku laiku nevar cilvēkam pilnībā atņemt. Piemēram, nevar atņemt tiesības strādāt. Rīcībspēju var ierobežot ar tiesas lēmumu. Tādā gadījumā aizgādnim būtu iespēja rīkoties ar cilvēka pensiju. Tikai viņa interesēs, protams, piemēram, maksāt par mācībām vai nopirkt apģērbu. 

Klīnikā secināja, ka Genādijam nav jāuzturas slimnīcā. “Es aizgāju pie ārsta. Viņš saka: viņš [Genādijs] ir normāls,” stāsta Alīna.

Taču Genādiju šis notikums pamatīgi satrauca, viņš pie Alīnas vairs nejutās droši: “Viņa aizmuguriski, neapspriežoties vēlas veidot aizgādnību, atņemt rīcībspēju. Kā to saprast? Lai valdītu pār cilvēku. Kaut ko pateiksi pretī, uzreiz slimnīcā. Nedaudz balsi pacelsi – psihenē.”

Genādijs nolēma, ka viņam ir jātiek no Alīnas prom. Šķiršanās bija asa.

“Es vēl saku: Genka, apdomājies! Ja tu tā dari, es tevi atpakaļ neņemšu!” atceras radiniece. Genādijs pie Alīnas nemaz negrasījās atgriezties un izdzēsa viņas telefona numuru un nomainīja savu. Šķiet, Alīna jūtas aizvainota aizvien.

Institūcijā vairs neatgriežas

Ja tas viss būtu noticis šodien, Genādijs institūcijā nedzīvotu. Tā vismaz saka Labklājības ministrijā. Latvijā ir mērķis panākt, lai institūcijās ir mazāk cilvēku, un tie, kas vēlas tās pamest, to arī darītu. Par Eiropas Savienības fondu naudu mēģina radīt atbalsta mehānismu dzīvei ārpusē.

Genādija piedzīvotais parāda, cik grūti ir, ja esi izaudzis un gadiem dzīvojis sistēmā, kas necenšas sagatavot cilvēkus patstāvīgai dzīvei.

Māsa Svetlana joprojām Genādiju lamā, ka viņš pansionātu pametis. Tur viņam bijis viss, tā viņa domā. Bet Genādijs atpakaļ uz pansionātu doties negribētu: “Nenožēloju, ka esmu brīvībā. (..) Iestādē nedaudz sanāk, ka tu esi savažots.”

"Brīvībā" cilvēks citādi skatās uz pasauli un nākotni, vērtē Genādijs. Iestādē jutās nepārtraukti kontrolēts. Vajag celties, gultu klāt. Vai paēdi, vai nomazgājies, cikos gulēt aizgāji? Kontrolēja visu, saka Genādijs.

Tagad Genādiju lēmumu pieņemšanā stiprina nevalstiskās organizācijas “Zelda” atbalsta persona. Pēc tās un Tiesībsarga biroja iesaistes pašvaldība Genādijam piedāvāja grupu dzīvokli. Tajos cilvēkus atbalsta speciālisti un viņi apgūst patstāvīgai dzīvei vajadzīgās prasmes. Genādijs no šīs iespējas gan atteicās. Viņam tas atgādina mazo pansionātu, arī ar saviem noteikumiem un kontroli.

Viņš tagad īrē pašvaldības dzīvokli, mācās latviešu valodas eksāmenam un meklē darbu. Genādijs gan uzsver, ka negrib būt uzbāzīgs. Pēc darba intervijām ilgi gatavs gaidīt zvanu un jaunus piedāvājumus tajā laikā īsti nemeklē. Viņam pagaidām nepārzvana.

Ļaunu prātu netur arī uz Alīnu un uzskata, ka viņam Alīnai nav jāpiedod. Vienlaikus nosauc viņu par tukšu cilvēku. Jau ilgi nav ar radinieci sazinājies. Tagad domā – pat velti meklējis. 

Ar citiem atrastajiem radiniekiem Genādijs joprojām sazinās un ir priecīgs, ka izdevās satikt tēvu. Viņš neredz iemeslu vecākus vainot. Dzīvē tā notika. Māti neredzēja. Ieraudzīja tēvu. Parunāja, viens otram piedeva. “Ko tur vainot? Dzīve. Liktenis. Tu taču nezini. Tu taču nesēdi viņu ādā vai viņu galvā. Nevari smadzenēs ielīst un pateikt, kas tur darās.”

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti