Viņš sapņoja par to, ka tāpat kā “Māris Štrombergs!” olimpisko spēļu komentētāji teiks “Gustavs Pētersīlis, Gustavs Pētersīlis!”.
“Ne skeitparkos trikus taisīt, bet olimpiskais BMX, mums ir olimpiskais čempions, viss bija nopietni, Eiropas čempionāti, nometnes ārzemēs…” atceras Gustavs.
Ziemā no 2012. uz 2013. gadu uzrāviens bija visnopietnākais. Gustavam bija 17 gadi, un viņš saņēma ziņu, ka varētu tikt iekļauts izlasē un reiz tikt uz olimpiskajām spēlēm.
Ziemas treniņu bāzē angārā Kleistos sapnis pārtrūka.
“Obligāti ir ķivere un motokrosa tērps. Likt ceļu sargus, nelikt. Likt muguras bruņas vai nē. Likt kakla sargu vai nē…
Es tieši biju domājis par kakla sargu. Ar kakla sargu nevar kaklu salauzt, bet viņš ļoti ietekmē to kustības brīvību. Uz riteņa daudz vairāk jākustas,” stāsta Gustavs.
Tagad viņš pārvietojas ratos, viņam ir lauzts kakls, nevis mugurkauls, rokas ir skartas, visi rokas muskuļi nestrādā, vēderā muskuļi nestrādā, krūtīs.
“Es varu pastumties pats pa gludām vietām. Es varu pats paēst un rīkoties ar datoru. Es darbojos tagad internetā, ar tirdzniecību. Ir sava niša, kur darbojos,” stāsta bijušais sportists.
“Visi riskē apzināti, es zināju, ka traumas var būt nopietnas, un tas... Bet tā bija lieta, kas patīk, ko tu mīli, tu zini. Un tu to dari. Cenšoties maksimāli izvairīties no riskiem,” saka Gustavs.
Gustavam ir labi draugi, līgava. Būs kāzas. Viss notiek. Tikai citādāk.
