Nespējam domāt par nākotni. Ukraiņu ģimenei par pagaidu mājām kļuvusi viesnīca Rīgā

Jau divas nedēļas vienā no Rīgas četru zvaigžņu viesnīcām dzīvo no Ukrainas atbraukušie Ivans un Tetjana ar bērniem. Tā ir daudzbērnu ģimene, tādēļ Ukrainu pamest ļauts arī Ivanam. Viņi pastāstīja, ka domas ik dienu aizvien ir par Ukrainu, nevis savas turpmākās dzīves iekārtošanu Latvijā.

Ukraiņiem Ivanam un Tetjanai ar bērniem par pagaidu mājām kļuvusi viesnīca Rīgā
00:00 / 04:43
Lejuplādēt

Kopš kara sākuma Ukrainā līdz 29. martam:

 

  • 8968 Ukrainas civiliedzīvotājiem izsniegti uzturēšanās dokumenti ar tiesībām uz nodarbinātību Latvijā (humānās vīzas un termiņuzturēšanās atļaujas).
  • Latvijas pašvaldībās izmitinātas 6293 personas.

 

Avots: Iekšlietu ministrija

Pēc Iekšlietu ministrijas datiem, kopš kara sākuma Ukrainā vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku no Ukrainas izmitināti Latvijas pašvaldībās un gandrīz deviņiem tūkstošiem izsniegti uzturēšanās dokumenti ar tiesībām uz nodarbinātību.

Daļa paliek pie radiem un paziņām, bet ir ģimenes, kas apmetas viesnīcās. Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija jau dienu pēc kara sākuma piedāvāja izmitināt ukraiņu bēgļus. Valsts atbalsta viesnīcas ar 20 eiro dienā par vienu personu, arī pašvaldības piesakās palīdzēt.

Viesnīcā “Riga Islande Hotel” Latvijas Radio tikās ar Tetjanu un Ivanu Jakovenko. Tobrīd viesnīcā ir 270 ukraiņu ģimenes, lielākoties – sievietes ar bērniem. Viesnīca plāno uzņemt vēl citas ģimenes no Ukrainas.

“Katru dienu iesākot šeit, ir ļoti patīkami, ka jau ir gatavas brokastis, pēc tam mēs kārtojam dokumentus Rīgas Kongresu namā. Bērniem šobrīd mācību stundas notiek tiešsaistē, mācās, kamēr tas ir iespējams. Mēs šobrīd dzīvojam šeit un ceram, ka tas viss drīz vien beigsies. Līdz karam mums bija daudz plānu, bet tagad rokas neceļas ko iesākt, atrodamies šoka stāvoklī. Šķiet, ka tas ir sapnis, mūs tūlīt pamodinās un nonāksim realitātē, joprojām nevaram noticēt, ka tas patiešām notiek. Ik dienu skatāmies ziņas, sazināmies ar tuviniekiem Ukrainā, un principā tāda šobrīd ir mūsu dzīve,” pastāstīja Ivans.

No kreisās - Miroslava, Viktorija, Valērija

Vienā viesnīcas numurā ir Tetjana ar Ivanu, otrā viņu trīs bērni. Viesnīca piedāvājot visu iespējamo palīdzību. Informē, kur doties pēc palīdzības, lai sakārtotu dokumentus, saņemtu apģērbu, medikamentus vai citas lietas. Iesaka, kur meklēt dzīvesvietu, darbu, arī viesnīcā piedāvā vakances. Personāls palīdz arī emocionāli – organizē koncertus, izbraucienus, izklaidē bērnus, piemēram, piedāvā spēlēt spēles, skatīties multfilmas.

Tetjana: Bērni katru dienu saka: gribam mājās, gribam mājās.
Ivans: Es domāju, ka viņi pilnībā nesaprot, ka tas ir karš un kas tas vispār ir. Mēs arī nesaprotam, jo neesam to nekad piedzīvojuši. Grūti viņiem to ir pārdzīvot.
Tetjana: Viņi katru dienu pastāvīgi lasa ziņas.

Tetjana un Ivans viesnīcā Rīgā.

Abiem sirds joprojām esot Ukrainā. Šobrīd nespēj domāt par darba, dzīvesvietas meklēšanu Latvijā vai citiem nākotnes plāniem. Katru dienu domā, kā palīdzēt Ukrainā palikušajiem, mēģina nogādāt medikamentus, lai cilvēki varētu izdzīvot.

“Un Ivans pastāvīgi ir telefonā, viņam zvana draugi no Ukrainas un lūdz palīdzēt ar medikamentiem,” pastāstīja Tetjana.

Ivans un Tetjana dzīvoja Kijivas apgabala Staviščes pilsētā, aptuveni 100 kilometrus no Kijivas. Agrā rītā kādus 15–20 kilometrus no viņu dzīvesvietas nokrita viena no pirmajā raķetēm.

“Tā ir diena, kad manam tēvam ir dzimšanas diena – 24. februāris. Tēvam ir nopietnas problēmas ar sirdi, viņš man zvanīja 6 no rīta, mēs ar sievu gulējām, un es jau biju gatavs, ka ir noticis kas slikts. Patiesi notika, tikai ne tas, ko gaidīju. Viņš zvanīja un teica: mūs bombardē, mums ir karš,” atceras Ivans.

“Ziniet, kā jau panikā – paķērām dokumentus… Bērniem vajadzēja no rīta iet uz skolu, mēs viņus pamodinājām, bērni vispār nesaprata, kas notiek. Centāmies izskaidrot, kāpēc šodien uz skolu viņi neies,” pastāstīja Tetjana.

Pēc draugu ieteikumiem ģimene devās uz Ukrainas rietumiem tuvāk robežai. Tur aptuveni nedēļu palika paziņu mājoklī, cerot, ka situācija uzlabosies, jo līdz pat pēdējam brīdim nespēja noticēt, ka ir sācies karš.

“Iedevu bērniem koferus un teicu: ņemiet tikai pašu siltāko apģērbu, jo mēs nezinājām, kur un kad brauksim. Mēs arī to, kas bija pa rokai, paķērām, beigās šķiet, ka tā arī neko prātīgu nepaņēmām,” sacīja Tetjana.

No kreisās – Viktorija, Tetjana, Valērija

Ivanam un Tetjanai ir četri bērni. Prom no Ukrainas devies 10 gadus vecais Matvejs, 13 gadus vecā Miroslava un septiņpadsmitgadīgā Viktorija. Bet 19 gadus vecā Valērija gaida bērnu un palika Ukrainā, jo nevēlējās atstāt savu vīru, kurš mobilizācijas dēļ nevar pamest valsti.

“Viņa negrib bez vīra braukt,” paskaidroja Tetjana. Un Ivans piebilda: „Pārdzīvojam, lūdzamies par viņu.”

Meita Valērija ar vīru un gaidāmā mazuļa foto, abi palikuši Ukrainā

“Rīgā mums ir draugi, mēs arī iepriekš šeit esam bijuši, tāpēc nolēmām, ka vismaz pagaidām dosimies uz Rīgu. Atbraucot pāris dienas palikām pie draugiem, pēc tam bijām Rīgas Kongresu namā, kur mēs uzrakstījām pieteikumu, ka meklējam patvērumu un bēgam no kara, un tā mēs nonācām viesnīcā,” pastāstīja Ivans.

Ģimene ir ļoti ticīga un priecājas, ka viesnīcā ir citas līdzīgas ģimenes. Katru vakaru viņi satiekas, lai aprunātos un arī aizlūgtu par Ukrainu.

“Ir ļoti patīkami, ka Latvija tā atvēra savu sirdi mums, ukraiņiem. Un pavisam noteikti mēs šobrīd redzam, kurš ir brālis un kurš ir ienaidnieks. Mums šeit ir patīkami atrasties,” sacīja Ivans.

Ivans un Tetjana ir pārliecināti, ka vēl tiksies ar Latvijas Radio, kad karš būs beidzies un Ukraina būs brīva.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt