Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: "Ne mans dzimums"

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. "Apkures cenas - Latvijas aina"

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: "Ne mans dzimums"

Nenormālas ciešanas, ļoti liela vientulība. Mammas stāsts par sava bērna identitātes sarežģīto apzināšanos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Viņš piedzima kā zēns, bet jau piektajā klasē sapratis, ka grib būt meitene. Pusaudžu gados nācies iet cauri daudzu depresiju posmam, bijis daudz ciešanu un vientulības sajūtas, līdz 18 gadu vecumā paziņoja, ka ir meitene. Par pieredzēto LTV raidījumam "Aizliegtais paņēmiens" pastāstīja jaunietes mamma.

"Pirmā reize, kad vispār par šo viņš runāja, bija 5. klasē. Viņš atnāca mājās no skolas un tā ļoti rūgti raudāja. Gaitenī sēdēja. Jautāju, kas par lietu. Viņš teica, ka viņš grib būt meitene," atceras mamma.

Ar to sākušies gari un mokoši seši gadi. Gājuši pie psihologa, meklējuši cēloņus. Varbūt tāpēc, ka meitenēm sabiedrībā dod priekšroku? Bet varbūt tāpēc, ka viņa māsa vairāk lutināta no tēva puses un grib līdzināties? Bet varbūt ne.

"Viņš jau kopš bērnības principā bija tāds kā neraksturīgs zēniem. Neinteresē nekas, kas interesē zēnus parasti. Man tā kā tāds ļoti liels pārsteigums nebija, bet es, protams, zināmā mērā varu teikt, ka cerēju, ka tas būs vienkāršāks variants, ka viņš varbūt ir homoseksuāls," stāstīja mamma.

Tomēr problemātiska izrādījās tieši dzimuma identitāte. "Bija ļoti, ļoti daudz lielu depresiju, stundām ilga raudāšana vannasistabā. Es, protams, centos runāt, un sarunās man visu laiku bija skaidrs, ka viņš jutās ļoti vientuļš.

Nenormālas ciešanas, ļoti liela vientulība. Viņš pats stāstīja par sevi, ka jūtas tā, ka būtu neredzams.

Ka visa dzīve aiziet garām un viņu neskar, ka viņš nevar nekam piesaistīties. Pāri sev viņš nedarīja, bet viņš bija ļoti tuvu tam. Bija ļoti, ļoti smagi to visu vērot... Viņš ļoti centās iekļauties. Meklēja, kā kļūt vīrišķīgākam, kā kļūt sportiskākam. Un tas viss vienmēr tā kā neizdevās," pastāstīja mamma.

Tādi bija seši gadi. Līdz šī gada sākumā 18 gadu vecumā paziņoja, ka ir meitene. Pēkšņi visas depresijas izzuda.

"Tas brīdis, kad viņš pateica, ka viņš ir skaidrībā, man bija atvieglojums.

Man tas bija atvieglojums. Protams, paralēli ieslēdzās uzreiz ļoti liela neziņa. Ko tālāk? Kas tas vispār ir? Kā reaģēs sabiedrība? Kā es varu vispār viņu atbalstīt? Pirmā lieta, ko es viņam jautāju: ko es varu darīt, lai palīdzētu? (..) Viņš jau bija arī izdomājis vārdu. To vārdu viņš izveidoja no esošā vārda burtiem. (..) Es mēģināju kaut ko ieteikt, kā man šķiet, kāds vārds varētu būt. Tad sapratu uzreiz, ka to vispār nedrīkst darīt. Tas ir pilnīgi jau paša ziņā. Tagad vairs tā negadās, bet tas, ka man viņš ir jāuzrunā kā viņa un jāvēršas pie viņa kā pie meitenes... Ir tā, ka viņš valkā arī svārkus, zeķubikses, iet uz skolu tāds," pastāstīja mamma.

Mamma ir atbalstoša un saprotoša, arī tēvs. Bet citi?

"Šovasar mēs neaizgājām uz vienu radu pasākumu. Tuvi vecāka gadagājuma radinieki uzskata, ka tā ir iegriba, tāda kā ākstīšanās. Un es sapratu: ja mēs tur iesim, nāksies skaidroties. (..) Mana mamma ir tāda, kura izvēlas šo vairāk noklusēšanas taktiku. Tā kā tas viss ir kā tādā miglā tīts," atzina jaunietes mamma.

Kas tālāk? "Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jāiet pie psihoterapeita, kurš specializējies šajā jomā, lai tiešām to lietu tālāk virzītu. Bet es ar to pārāk neuzbāžos, jo uzskatu, ka tā ir jaunieša paša darīšana. Viņam ir jāizlemj, ko tālāk darīt. Pašlaik viņš ir it kā atradis terapeitu, bet vēl nav sācis iet. Tas ir karstais jautājums, ko pārāk bieži cenšos neuzdot. Viņš nelieto hormonus. Vai vēlas lietot hormonus, es nezinu. (..) Mēs parasti tradicionāli skatāmies uz saviem bērniem – dēls precēsies, būs bērni, man būs mazbērni. Esmu sapratusi, ka tas nenotiks, ka viņš nav mans dēls tādā izpratnē. Viņš man ir vairāk kā cilvēks, kurš ir ļoti sarežģītam procesam gājis cauri, kuru es ļoti cienu par to, kā viņš to ir izdarījis, kāds viņš ir, cik viņš ir atvērts, labestīgs," pastāstīja mamma.

Jāpiebilst, ka mamma, runājot par jaunieti, saka "viņš". Jā, nav viegli pierast.

Bet skolā pedagogiem tas nav pateikts, un viņi turpina saukt zēna vārdā. Taču tuvie draugi gan sauc meitenes vārdā, zināja stāstīt mamma.

Nekādi incidenti, par kuriem mamma zinātu, līdz šim nav bijuši. Taču viņu uztrauc sabiedrības negatīvā attieksme: "Galvenais cienīt otru cilvēku, lai ko viņš būtu izvēlējies. Cienīt tik daudz kā publiski nekomentēt, neaizskart, bet vienkārši izturēties ar cieņu. Protams, ir bažas kādā brīdī, kad redzu, ka viņš ir apģērbies, uzkrītoši grims uzlikts. Viņš var vienkārši fiziski ciest kaut kādā brīdī no kaut kādiem… Var trāpīties, kur viņam var uzbrukt. Vienreiz gājām ar viņu kopā uz veikalu. Viņš bija ar svārkiem. Tur bija divi puiši, kas lietoja alkoholu, alu dzēra. Viņi vienkārši apstājās, ļoti izsmējīgi skatījās un komentēja. Manam dēlam tajā brīdī bija austiņas uz ausīm. Iespējams, to nedzirdēja, bet man bija ļoti nepatīkami."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti