Lauma runā ar vieglu angļu valodas akcentu. Sieviete smejas, tas viņai ātri pielipis. Pat briti mēdza nenojaust, ka viņa nav vietējā. Runājot ar tiem, kuri kādu laiku dzīvojuši ārzemēs, pirmais jautājums parasti ir – kāpēc? Lauma intervijā LSM.lv saka, viņas pārcelšanās sākumā nebija plānota. Pabeigusi vidusskolu, iestājusies Vidzemes Augstskolā, gribējusi studēt informācijas tehnoloģijas. Taču jau pirmajā kursā sapratusi, ka tā nav viņas nozare. Anglijā dzīvojis Laumas brālis. Viņa nolēma aizbraukt ciemos, izvēdināt galvu. „Man bija tikai viens koferis līdzi, man nebija plāna, ka es tur ilgi uzturēšos,” saka Lauma, kura nu jau gadu dzīvo Latvijā, bet Angliju par savām mājām sauca septiņus ar pusi gadus.
Pēc kāda laika brālis atgriezās Latvijā, bet Lauma viņam nesekoja. „Un kaut kādā veidā mēs apmainījāmies vietām,” viņa nosmaida.
No auklītes līdz masierei
Sākumā Lauma strādāja par auklīti kādā angļu ģimenē. Meitene saka, viņai jau aizbraucot bija labas angļu valodas zināšanas, tas palīdzējis atrast darbu. Paralēli sāka strādāt kafejnīcā. „Dažādus darbiņus padarīju, bet sapratu, ka gribas kaut ko apgūt, pamācīties.” Tā Lauma iestājās koledžā un izmācījās par holistisko terapeiti. Lauma skaidro, ka tā ir kā masāža - refleksoloģija, kaut kas līdzīgs akupunktūrai.
Studijas viņai pavēra jaunas darba iespējas. Strādājusi prestižā salonā pie [riteņbraucēja] Lensa Ārmstronga masieres. Sākusi kā administratore, bet vēlāk strādājusi arī kā masiere. Tā esot bijusi vērtīga pieredze. Taču britu zemē pavadītos pēdējos gadus Lauma bija grima māksliniece. Strādājusi pazīstamā zīmola MAC veikalā, viņa saka, tas bijis lielākais Anglijā.
Tagad, atskatoties uz dzīvi Anglijā, Lauma saka, aizbraukusi tur vēl gluži bērns. Viņa saka, daudzi tolaik teikuši, tā ir liela bezbailība - 18 gados aizbraukt uz svešu valsti un sākt tur savu dzīvi. „Tā ir lieta, ko 18, 19 gadus vecs anglis nekad nedarītu,” Lauma smejas, ka latvieši ir patstāvīgāki un pieaug ātrāk. „Es daudz nedomāju, gāju un darīju,” par saviem lēmumiem saka sieviete. Viņa spriež, ka latvieši ir cītīgāki, ja nosprauž sev kādu mērķi, tad strādā, lai to sasniegtu.
Ar britu akcentu
Sēžot Rīgā, kafejnīcā, viņa saka - septiņi gadi svešumā tomēr ir ilgs laiks. „Ja es tagad atskatos atpakaļ, es domāju, kāpēc es tur tik ilgi biju; es jau varēju ātrāk atgriezties, bet kāpēc es baidījos atgriezties ātrāk?”. Lauma neslēpj, to, ka neatgriezās mājās ātrāk, nedaudz nožēlo. „Bet viss notiek tā, kā tam jānotiek, viss notiek savā laikā.”
Kas tik ilgi britu zemē noturēja? Lauma saka – draugi.
Vairāk nekā četrus gadus viņai bija attiecības ar britu čali. Tas ļoti turējis Anglijā. Bet vēlāk, pēc izšķiršanās, bija citi draugi, kas arī piesēja svešajai valstij. Arī angļu kultūra, sevišķi mūzika.
Lai gan Lielbritānijā ir viena no lielākajām latviešu diasporām, Laumai draugi lielākoties bija briti. Latvieši – tikai daži. Viena no labākajām draudzenēm, latviete, Laumai vēl tur esot, atgriezās Latvijā un apprecējās. „Tiešām laimīga!”
Diaspora Laumai Anglijā nebija tik svarīga, viņa saka, latviešu rīkotos pasākumus nav apmeklējusi. Viņas darba un draugu vide bija angliska, latviski runājusi ar mājiniekiem un tajās reizēs, kad izdzirdēja – veikalā ienākusi latviešu meitene nopirkt lūpukrāsu. Dzirdot latviešu valodu, Lauma gājusi parunāties.
Viņu – iebraucēju, briti uzņēmuši labi. Lauma saka - tas, kā tevi uzņem, ir atkarīgs no katra paša. „Tu vari arī aizbraukt tur, un tu vari čīkstēt un teikt, ka viss ir slikti,” bet, ja pieņem jaunos apstākļus, iemācās pielāgoties un iejusties, tad nav problēmu. „Man nebija sajūtas, ka esmu iebraucēja, mani labi un ātri pieņēma,” Lauma smejas un atzīst, ka viegls britu akcents pielipis ātri.
Vai Laumai ir versija, kāpēc cilvēki dodas uz citām valstīm? Viņa saka, galvenais dzinulis tomēr ir nauda. „Te [Latvijā] nevar tik ērti dzīvot, cik gribētos. Izdzīvot jau noteikti var, tikai negribas no algas līdz algai skaitīt ar bailēm, vai visam sanāks,” tas pēc viņas domām ir galvenais iemesls. Esot Lielbritānijā, Lauma arī varējusi vairāk atļauties, tur algu līmenis ir cits. Taču arī pašreizējā darbā Latvijā alga ir konkurētspējīga ar britu zemē maksāto.
Vai algu kāpums mudinātu cilvēkus atgriezties? Lauma domā, ka jā.
Viņa ir arī dzirdējusi par valsts rīkotajām akcijām, kuru mērķis ir atgriezt aizbraucējus. Pašu gan tas nav stimulējis atgriezties. Atbraukusi mājās bez sarunāta darba.
Negribēja būt tante no Anglijas
Kas mudināja atgriezties? Lauma saka – ģimene. Viņa saka, to ir grūti izstāstīt: Anglijā dzīvojot, no vienas puses, iedzīvojies svešumā, no otras – tu līdz galam nekad nebūsi vietējais. Lauma domā, ka tādas sajūtas ir visiem aizbraukušajiem, it kā savējais, bet tomēr svešais. Ļoti pietrūcis ģimenes atbalsta.
„Forši, ka tu divreiz gadā aizbrauc uz Latviju, saraksties, sazvanies „WhatsApp”, bet tas nav tas fiziskais kontakts, kad var samīļot viens otru.” Laumai vislielāko lomu nospēlēja brāļa kāzas un bērna piedzimšana brāļa ģimenē. „Tajā brīdī sapratu, ka es nebūšu viņa [brāļa bērna] dzīvē un tas bija pats sāpīgākais, apzināties to, ka es nebūšu ne viņa dzimšanas dienās, ne kādos citos nozīmīgos notikumos”. Viņa saka, negribēja tuviniekus redzēt tikai bildēs sociālajos tīklos, negribēja būt „tā tante, kas dzīvo Anglijā”. Lauma nopūšas un saka: ”Es gribu būt mājās pie viņiem, un tieši tā piederības sajūta, ģimene, daba, gaiss, viss pārējais vienkārši nostrādāja [kā mudinājums par] to lielo, izšķirošo soli - atgriezies mājās.”
Latvijā Laumai darba pieredzes nebija. Viņa saka, bijis bail atgriezties un sākt Latvijā meklēt darbu. Galvenokārt tāpēc, ka viņai nav krievu valodas zināšanu. „Tas, man liekas, ir pilnīgi visiem jauniešiem, baiļu sajūta, kā es atradīšu darbu, sevišķi, ja tu dzīvotu, piemēram, Rīgā, jo Rīgā ir vajadzīga tā otrā valoda, tā krievu valoda.”
Vēl Anglijā esot, brālis viņai sūtījis darba piedāvājumus, no kuriem viens bijis "Draugiem grupas" uzņēmumā. Tur krievu valodu neprasīja. Lauma domājusi - atbrauks mājās, atpūtīsies, adaptēsies un tad sāks meklēt. Bet, atbraucot mājās, kaut kādā brīnumainā kārtā atkal sociālajos tīklos pamanījusi brāļa sūtīto vakanci. „Atkal tas "Printful" parādījās,” Lauma smejas, ka darba atrašana bijusi likteņa pirksts. Viņas pienākumos ir sazināties ar klientiem no visas pasaules, palīdzēt noformēt pasūtījumus. „Klientu atbalsta speciāliste,” viņa paskaidro.
Tomēr sākums Latvijā bijis grūts. „Man bija 27 gadi, un man viss jāsāk no jauna.” Atgriezusies vecāku mājās Smiltenē. Lauma atceras tā sajūtas – mašīnas nav, līdz tuvākajai pilsētai 10 kilometri. Licies, ko es te daru! „Tolaik, kad atbraucu, es domāju, vai esmu pareizi rīkojusies!” Tagad Lauma dzīvo Cēsīs, jo viņas darba vietai tur ir birojs. Cēsīs Laumai patīk, viņa saka, tā ir pilsēta jauniešiem, ar labu auru. Arī darbā ir elastīgi, var strādāt no mājām vai iet uz biroju.
Runājot par kultūršoku atgriežoties, Lauma saka, visvairāk acīs kritis tas, ka cilvēki ir mazāk laipni. „Bija pierasts pie angļu laipnības, tur svešinieks ar svešinieku laipni sarunāsies,” Lauma saka; britu zemē ir normāli uzsmaidīt svešiniekam, Latvijā neviens neatsmaida. „Te man arī ir tā, ka gribu uz ielas kādam pasmaidīt, kāpēc ne, tas ir jauks žests!” Viņa atminas pieredzi pie ārsta. Aizgājusi, bet pretī nopietns, pieri saraucis mediķis, saruna risinājusies bez smaida. Viņai tās pieklājības un smaidu pietrūkst. Kāpēc latvieši ir tik nopietni? Lauma spriež, tas tāpēc, ka nav redzējuši citas zemes, to, kā cilvēki dzīvo citur. Tomēr arī te nav tik traki, viņa beigās piebilst. Sevišķi saziņā ar jauniem cilvēkiem.
Angļu miers
Vai ir jāmudina cilvēki braukt atpakaļ uz Latviju? Lauma domā, ka tas ir lēmums, kurš jāpieņem katram pašam. Viņa saka, ir dzirdējusi par cilvēkiem, kuri atgriežas, pāris mēnešus padzīvo, saka, ka Latvijā ir slikti, un aizbrauc atkal prom. Tādiem cilvēkiem, pēc Laumas domām, nekur nebūs labi. Viņa saka, tie var nebraukt mājās. Viņai darbs nebija galvenais atgriešanās iemesls, tā bija ģimene. Darba vieta gan viņai palīdzējusi pieņemt lēmumu palikt šeit un nepazaudēt savu iegūto pieredzi Anglijā.
Jau gadu Lauma dzīvo Latvijā, viņa saka, tas bija krāsains gads! Vai Lauma ir Latvijā uz palikšanu? Viņa pamāj ar galvu.
Nekāda nauda nedzītu atpakaļ! „Latvija ir manas mājas, es negribu dzīvot nekur citur!”
Ko Lauma atvedusi uz mājām no Anglijas? „Es atvedu angļu mieru!” Lauma smaida un saka, ir maz lietu, kuras viņu spēj satraukt. Sīkumi noteikti nē! Vai tas, ko citi par viņu padomās. Angļu miers Laumai ir pielipis uz palikšanu.
