Ar skaņu operatoru Renāru Šteimani Ziņu dienesta kolēģi strādā kopā teju ik dienu, bet vaigā viņi nav tikušies jau pusgadu. Arī šī saruna notiek attālināti, jo jau kopš marta vidus Renāra “birojs” ir viņa Cēsu dzīvoklī.
“Sanāca tā, ka es biju pirmais, kas sāka strādāt no mājām, jo tā sakrita dežūras. Tad nu sākām “čamdīt”, ko tas nozīmēs – operatoriem strādāt no mājām,” stāsta Šteimanis.
Sākumā tas licies teju neiespējami, jo ātrajā ziņu tempā izšķirīgas var būt ne vien minūtes, bet pat sekundes. Tagad durvju virināšanu nomainījuši zvani un “Whatsapp” džinkstoņa. Arī šo sarunu uz brīdi pārtrauc kolēģes zvans darba lietā, jo Renāram šodien ir dežūra. Nereti tas nozīmē 12 stundu darba dienu.
“Tagad, pēc vieniem, ir pauzīte. Divpadsmitos ir ziņu izlaidums ar ļoti daudziem jauniem ierakstiem, jo daudz kas notiek jau no rīta. Korespondenti visi ir noslogoti, katrs vēl tagad kaut kur pa savām mājām, un tad pēdējā brīdī sūta savus ierakstus, citātus, visu laiku sazināmies ar producentu, kas ir gatavs un kas nav,” darba specifiku apraksta operators.
Ar skaņu Šteimanis esot aizrāvies jau skolas laikā Jelgavā, kuras laiks sakrīt tieši ar grāmatu “Jelgava '94”: “Tikai Joņeva romānā to mūsu mūzikas klubu nepieminēja, jo vidusskolā, kurā viņš mācījās, kaut kādu baumu dēļ bija aizliegts to apmeklēt.”
Vēlāk kā students Rīgas Tehniskajā koledžā Šteimanis iepazinies ar dažiem radio ļaudīm un tā plijies virsū, lai aizved kaut ekskursijā, ka beigās saņēmis darba piedāvājumu: “Nu, es ar lielāko prieku. Bet sākums, protams, bija grūts – visu to lenšu pasauli un pultis apgūt, tik daudz tās tehnikas! Tagad katram ir dators mājās, var pamēģināt pamontēt audio un saprast – patiks vai nepatiks.”
Radio ziņās datori darbu uz lentām pamazām nomainīja gadsimtu mijā, un kopš tā laika pamatīgi audzis arī ierakstu apjoms, ko dzirdam ēterā, jo montāžu datorā ātruma ziņā nevar salīdzināt ar lenšu griešanu un līmēšanu.
“Atceros, kā likām kopā pirmo gada notikumu apskatu uz datora, daudzceļu skaņas montāžas programmā, kur var redzēt visu “bildīti” – kur ir teksts, kur mūzika, visu var sabīdīt kopā. Toreizējais ziņu vadītājs skatījās ar atvērtu muti – nu, kā tik vienkārši to visu var pakustināt, pabīdīt, paklausīties?! Lentā bija vienkārši – nesanāk, raksti visu pa jaunam,” stāsta Šteimanis.
Taču līdz ar vieglumu un tempu darbā vieglāk iezagties arī neuzmanībai.
Gadās, ka ieraksta laikā aizkadrā žurnālists pajoko vai ko nejauši izsper, zinot, ka operators lieko izgriezīs, bet retu reizi ēterā izsprūk arī kas tāds, kam tur nevajadzētu būt:
“Un tad ir liela skaidrošanās. Viss tiek analizēts – vai tas tika darīts speciāli vai nespeciāli, kā tas notika... Nepatīkami.”
Divdesmit piecos darba gados radio Renāram Šteimanim pa retam nācies arī pašam sēsties pie mikrofona, lai izlīdzētu kolēģiem ar kādu tulkojumu citātiem svešvalodā, bet to viņš darot sakostiem zobiem: “Tu droši jūties režijā, kur visu pārvaldi, bet studijā... Redzot, kā to dara profesionāļi, cik labi viņiem tas sanāk, tu sabīsties. Es vienmēr no tā esmu baidījies.”
Toties kolēģi zina, ka Renārs nekad nepacels balsi un nekritīs panikā pat tad, ja sižets jāmontē minūti pirms ētera vai pēkšņi visā radio pazūd iekštīkls. Ar radošiem risinājumiem viņš izglābis pat šādas ļoti retas situācijas. Un to, ka kāds ziņu izlaidums bijis trauksmainākais visu kolēģu karjerā, klausītājs var nojaust varbūt tikai pēc vienas nelielas frāzes ēterā.
Vaicāts, vai viņš ir radio fanāts, Šteimanis atbild nepārprotami apstiprinoši: “To jau pierāda kaut vai tas, ka man pašam joprojām šis darbs nav apnicis, es neceļos uz darbu kā pie zobārsta. Jā, ir tehniski garlaicīgāki darbiņi, ir tehniski interesantāki, bet tas viss joprojām ir aizraujoši.”
