Latvijas dienasgrāmata

Aktiera Mārtiņa Meiera septiņi vērojumi un septiņas sajūtas

Latvijas dienasgrāmata

Būt maijā! Dienasgrāmatu raksta Kristiāna Lapiņa

Uzņēmēja Jāņa Kreiļa saspringtā ikdiena un gandarījuma sajūta par paveikto

Nedēļa uzņēmēja Jāņa Kreiļa dzīvē: Konkursa «Atspēriena» balsojums un «čoma» kāzas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Jānis Kreilis plašāk pazīstams kā kustības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” dibinātājs, kas pulcē kopā tos, kuri atgriezušies Latvijā. Šobrīd viņš kopā ar domubiedriem ir arī nodibinājis uzņēmumu "YourMove.lv", kas palīdz tiem, kas vēlētos atgriezties. Uzņēmējs Latvijas Radio atklāj, kādas ir viņa vienas nedēļas gaitas.

Par savu šī brīža dzīves ritmu Kreilis bilst, ka pēdējā laikā ir bijuši intensīvi periodi darbā. "Tik ļoti nav garlaicīgi, tik ļoti daudz ko var darīt, ko savā mūžā vēl neesmu pieredzējis, bet ir laba sajūta," atklāj Kreilis.

Jānis Kreilis audzis Purvciemā, vecākais no diviem brāļiem, pirmais savā dzimtā ar universitātes izglītību, mācījies Pensilvānijas un Kolumbijas universitātē. No Latvijas viņš aizbrauca pēc vidusskolas. Pēc mācībām trīs gadus strādāja naftas nozarei veltītā izdevumā, dzīvodams Rietumāfrikā, Tuvajos un Tālajos Austrumos, kā arī Krievijā. 2014.gadā Jānis atgriezās ASV, lai iegūtu maģistra grādu un 2016.gadā – pēc 9 gadu prombūtnes –  beidzot piepildīja savu apņemšanos atgriezties Latvijā.

Pats par sevi bilst – laimīgi precējies. Un viens no iemesliem, kāpēc atgriezies Latvijā, ģimeni gribējis dibināt šeit un dzīvot Latvijā. Vēl Jānis saka, ka viņam ļoti patīk mācīt, strādājis Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, kur mācījis biznesa vadību, bet tūlīt pēc Latvijas Radio raidījuma „Latvijas dienasgrāmata” ieraksta viņš steidzas uz Rīgas ekonomikas augstskolu, kur lasa nelielu kursu Enerģētikas pamati.

Pirmdiena, 14. maijs

Pirmdienas man ir visaizņemtākās dienas, un šodiena nebija izņēmums. Ierados darbā ap 9.30. Vajadzēja nedaudz ilgāk pagulēt, jo svētdien bijām Saulkrastos un priecājāmies par labo laiku, līdz ar to gulēt aizgājām pavēlu.

Kā parasti pirmdienas rītos pieķēros e-pastiem. Esmu vairākas reizes sev teicis, ka būtu jāsāk ar svarīgāko darbu – grafiku zīmēšanu – bet kaut kā vienmēr tas e-pasts pats atveras, un tad jau tikai pamani, ka sāc lasīt un atbildēt uz vēstulēm.

Pirmdienās lielāko daļu laika mentāli pavadu ASV, kur strādāju „EnerKnol”, vienā tehnoloģiju jaunuzņēmumā, kas izveidojis platformu, kurā vieglāk sekot līdzi likumdošanai un normatīvajiem aktiem enerģētikas nozarē. Mēs katru nedēļu izdodam apskatus par kādu tēmu, un es no melnrakstiem veidoju infografikas. Šodien materiāls bija sabiris izcili daudz – kādi seši grafiki, ko pārzīmēt un noformatēt, un vēl lērums ar lappusēm, kuru saturu salikt smukās kastītēs.

Turpināju pēc pusdienām. Uzliku austiņas, ieslēdzu nesen atrasto foršo albumu šprotifajā, kur Londonas Simfoniskais orķestris spēlē datorspēļu mūziku (klasiskā un instrumentālā mūzika ir vienīgais, kas man netraucē strādāt), un

līdz pulksten sešiem rāvos triecientempā. Stundu pastrādā – izloki kājas, uztaisi tēju un tā. Tāds man tas ritms, lai mazliet acis atpūšas, asinis pariņķo, bet spranda nav jāmet miskastē. Pa vidu vēl paspēju sazvanīties ar pāris klientiem.

Un ap sešiem bija pēdējais brīdis doties uz konkursa “Atspēriens” fināla balsošanas atklāšanu „K.Sunī”. Ar „Your Move” kopā ar 10 citām komandām tikām konkursa, ko rīko Rīgas dome kopā ar „Altum”, finālā. Bijām četri no komandas, un kopā ar mani bija arī sieva Evita.

Pasākumā parādīja katra finālista video un sauca uz skatuves, lai pasaka pāris vārdus. Nebiju to gaidījis un atnācu ļoti neformāli ģērbies (šortos un sandalēs). Reinis gan teica, ka būšot ok. Tā nu kāpu uz skatuves. Man patīk ikdienā ģērbties pēc iespējas ērtāk, un pogājamo un biksēs bāžamo kreklu velku tikai tad, ja paredzēta kāda tikšanās, bet šodien gadījās nedaudz ieberzties.

Mājās atmināmies ar riteņiem. Baigi labā sajūta, lai izvēdinātu galvu siltā vasaras vakarā. Pirms gulētiešanas jau sāku prātot, ko darīsim ar balsojumu. Priekšā 10 dienas, un mums noteikti jābūt pirmajiem. Tai pašā laikā negribētos nobombardēt visus savējos tā, lai pēc tam feisītī nepaliktu bez draugiem.

Otrdiena, 15. maijs

Pagājušās nedēļas ceturtdienas pievakarē uzzinājām par jaunumiem, ka Tele2 vadībā tikšot dibināta kustība ar uzņēmumiem, kas aicinās mājās aizbraucējus. Apzinājām savējos, kas iesaistīti, sapratām, kā varēsim sastrādāties, un tad šodien no rīta biju uz atklāšanas pasākumu.

Forši bija satikt daudzus pazīstamos. Arī dati, ko Tele2 prezentēja par darba iespējām Latvijā, ļoti sakrita ar mūsu pašu datiem un novērojumiem – aizbraucēji grib jēdzīgu algu, bet arī pozitīvu, cieņpilnu darba vidi, kurā varētu attīstīties. Tele2 meklē šādus uzņēmumus, kas apņemtos nodarbināt vismaz kādu no atbraucējiem. Mēs savukārt piedāvājam palīdzēt atrast tos, kas vēlas atgriezties. Beigās sanāk ļoti jēdzīga sadarbība.

Pasākums ilga ap divām stundām – divreiz ilgāk, nekā biju rēķinājies – taču bija labi aprunāties ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienā bieži saskaramies jautājumā “diaspora”.

Birojā bija bardaks. „Atspēriena” drudzis plosījās jau pilnā sparā. Kā ienācu birojā, tā sapratu, ka visi sēž soctīklos un aģitē draugus, lai balso. Pats arī ķēros klāt, lai arī tajā laikā varētu darīt arī ko citu. Atlikusī diena tā arī sanāca tāda saraustīta. Sāku rakstīt blogu, bet īsti nepaspēju pabeigt, jo ap septiņiem vairs nejaudāju strādāt. E-pasti, ziņas soctīklos un viss pārējais mani nokāva.

Mājās braucu ar riteni, jo pa 15 minūtēm var izkustēties un mājās pārrasties jau nedaudz līdzīgāks cilvēkam.

Ar sievu nesen pieslēdzām „Netflix”. Jāsaka – ērti. Man no „Breaking Bad” laikiem ļoti patīk nedaudz jaunākais seriāls „Better Call Saul”. To tagad varu ērti skatīties, iegāzies dīvānā pēc darba. Ja tajā laikā, protams, nav hokejs. Vispār sākotnējā ideja bija uztaisīt rītdienas lekcijai slaidus, bet man smadzenes to vairs nejaudāja. Neko darīt, rītdien jāceļas sešos un jāķeras pie darba.

Trešdiena, 16. maijs

Zināju, ka šodiena būs grūta. Kalendārā septiņi ieraksti ar pavisam maziem lodziņiem starp tiem. Cēlos sešos un pie brokastīm taisīju lekcijas slaidus. Tad pusdeviņos no rīta darīšanas centrā. Pēc tam – kā jau katru trešdienu – vingrošana un masāža.

Pagājušogad biju aizsēdējies biroja krēslā tiktāl, ka sāka sāpēt plecs un tirpt rokai īkšķis. Ģimenes ārste nosūtīja uz visiem izmeklējumiem, bet beigās teica, ka jāiet pie fizioterapeita.

Man nebija ticības, ka tas palīdzēs, bet, ja jāiet, tad jāiet. Tā bija pareizā izvēle. Pēc pāris mēnešu vingrošanas man pazuda visi simptomi. Iemācījos sēdēt pareizi, nopirku pareizu krēslu, pieregulēju galdu, un tagad viss ir labi. Vingrot eju tāpat.

Kaut kā tas ieradums palīdz vismaz nedaudz vairāk nodarboties ar sportu. Pie mana ritma tas ir lielākais, ar ko grēkoju. Gribētos kustēties vairāk, bet reti kad darbadienā pietiek spēka vēl kam, izņemot darbu.

Pulksten 11.30 bija jāsatiek pāris holandiešu žurnālistikas studenti, kas veido rakstu par Latviju un to, kā no šejienes aizbrauc cilvēki. Sākumā biju domājis, ka tie būs jau profesionāli žurnālisti, bet tas nekas – izmantoju iespēju samērā zaļajiem studentiem izstāstīt Latvijas sarežģītos vēstures līkločus un mūsdienu attīstības tendences.

Pēc pusstundas gan man bija jābūt Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, lai piesēdētu eksāmenā. Nebija grūti – tikām atvēru kompi un pastrādāju pie bloga un spamošanas par „Atspērienu”.

Pulksten 17:15 man sākas lekcija. Kopš aprīļa es pasniedzu izvēles kursu enerģētikā Rīgas ekonomikas augstskolā. Šodien stāstīju par naftas nozari un to, kā tā saistīta ar transportu.

Septiņos jutos kā pilnīgi izžmiegts citrons. Kāpju uz riteņa un minos mājās. Rīt jādodas uz kāzām, kurās labiem draugiem esam vedēji. Nedēļa ir bijusi traka, bet priekšā vēl daudz intensīvākas divas dienas.

Ceturtdiena, 17. maijs

Lažu laža šodien sanāca. Astoņos aizvedu nomazgāt mašīnu. Biju otrais rindā uz atvēršanu. Uzreiz tiku arī pie vīra, kas pieņem pasūtījumus. Teicu, ka vajag gan ārpusi, gan salonu kārtīgi iztīrīt. Viņš paskatījās uz salonu un noteica – jā, būs ilgi. Cik ilgi var mazgāt mašīnu? Man likās, ka pusotrā stundā noteikti tikšu cauri. Nekā. Čalis ņēmās divas stundas. Es viņu nevainoju – man nebija sanācis salonu iztīrīt kādu gadu vismaz.

Problēma tikai tajā, ka nācās par pusstundu atlikt manu vienīgo tikšanos un skriet ar riteni, lai vispār uz to paspētu. Saules akmens. Paskatoties waze, man bija skaidrs, ka izvēle ir vai nu ritenis, vai pārcelt tikšanos, ko īsti negribēju. Atbraucu labi iesvīdis. Cilvēki bija saprotoši.

Pa ceļam atpakaļ uz biroju piestāju maķītī pēc diviem čīzīšiem. Es mēģinu sekot līdzi tam, lai neēstu pārāk daudz draņķbarības, bet, ja reāli gribas ēst un nav laika, tad labāk iemetu kuņģī burgerus, nekā riju končas.

Birojā biju kādu pusstundu. Aprunājos ar visiem par darāmajiem darbiem un steidzos mājās.

Ap vieniem bijām paredzējuši izbraukt no Rīgas ar manu izprecināmo čomu. Reāli sanāca divos. Kāzas bija paredzētas Valmierā. Lielo vezumu uz turieni jau no rīta bija aizvedusi Evita, tā ka man palika tikai savākt savas mantas un doties kopā ar līgavaini Agri bīdīt galdus „Vecpuisī”.

Atlikusī dienas daļa šķita vismaz divu dienu garumā. Bīdījām galdus, krāvām ārā rotājumus un puķes. Pa vidu paspējām aizskriet pusdienās uz „Tērbatu”, kas ir ļoti forša vieta Valmierā, kur iedzert alu un uzspēlēt biljardu, un ieēst burgeri. Tad florista-ģenerālisimusa Evitas vadībā griezām ziedus un kārtojām kompozīcijās, likām uz galdiem utt. Nēsājāmies ar svecēm un bīdījām sildlampas. Darba bija daudz, bet iznākums arī bija fantastisks.

Ap deviņiem vakarā bijām paredzējuši līgavainim nelielu pārsteigumu – pirti Baiļos. Reāli bijām tur ap pusvienpadsmitiem. Pirts gan bija vēl riktīgi karsta. Iedzērām pāris alus un labi pasēdējām. Pirts nomierina.

Piektdiena, 18. maijs

Kāzu diena! Stress! Rīts mums gan bija izcili mierīgs. No Baiļiem pazudām ap astoņiem.  Agris gāja līdzināt bārdu, bet es palīdzēju Evitai ar pēdējiem rotājumiem „Vecpuisī".

Tieši 12 abi kā vissmalkākie Rīgas švītiņi ar Agri gājām cauri Valmierai to līgavu lūkot. Dāmas bija apmetušās apartamentos nedaudz uz ziemeļiem. Evita bija Agrim sarīkojusi pāris labus pārbaudījumus. Kamēr viņi fočējās, mēs izrotājām mašīnu.

Līdz šim brīdim laiks bija pieturējies izcils. Līdzko viņi nāca ārā pa durvīm, lai sēstos mašīnā, sakās nereālākais gāziens. Paspējām noķert diezgan daudz ūdens. Tas gan nebūtu nekas, ja vien ceremonija Mazsalacā nebūtu paredzēta ārā. Mainīt gan kaut ko bija par vēlu, un, par laimi, jo tālāk uz ziemeļiem braucām, jo mazāk mākoņu debesīs palika.

Mazsalacā viss bija tieši tā, kā tam bija jābūt. Laura kāpa lejā pa Sapņu trepēm, un jāvārdu viņi teica uz koka platformas pašā Salacas krastā. Stīgu duets, šampis, kaudze ar baltiem ziediem, priecīgi viesi – un ļoti priecīgi vedēji, ka viss tiktāl labi iet.

Viesus aizsūtījām uz „Vecpuisi”, sēdinājām jaunos laivās un izbraucām pa upi. Te gan salijām, bet ātri pēc tam izžuvām. Burtnieku muižas parkā ap tiltiņu pielikām ķēdi ar atslēgu. Ķēde gan nebija šāda tāda, bet gan riteņa ķēde – tā, kas ap zobratiem – jo abi jaunie ir ļoti pārliecināti riteņotāji. Tā ka nebrīnieties, ja ko tādu redzat Burtniekos.

Svinības arī bija izdevušās. Garšīgs ēdiens un dzērieni bārā, laba gaisotne, skaistas telpas – es nezinu, kā, bet palikām augšā līdz kādiem trijiem. Pēc tam gan knapi aizvilkāmies atpakaļ uz apartamentiem un momentā atslēdzāmies abi ar sievu. Viņa vispār ir nereāls malacis. Kādus 80-90% no visām kāzām sarīkoja tieši viņa, jo man nebija laika pieslēgties pirms tam, cik man pašam gribētos. Es varēju darīt vairāk tieši kāzu dienā. Un viņai ir reāls ķēriens un acs uz puķošanu un pušķošanu.

Sestdiena, 19. maijs

Nesteidzīgi pamodāmies, salasījām mūsu mantas, „Vecpuisī” piekārtojām visu atvesto un salikām to mašīnās, un devāmies piknikā pie Gaujas – tur, kur airētāji trenējas pa Kazu krācēm. Saulītē apēdām padaudz no vakardienas pārpalikumiem, jo arī diezgan daudz ciemiņu bija palikuši Valmierā uz otro dienu.

Tad ar Evitu devāmies uz Saulkrastiem, kur mums ir vasarnīca. Tur jau mūs gaidīja brālis ar meiteni un vēl viens čoms. Tā kā bija Muzeju nakts, aizbraucām uz Minhauzena pasauli Tūjā. Forši, lai arī nedaudz patukši pagaidām.

Svētdiena, 20. maijs

Beidzot ar Evitu noķērām nelielu atelpas brīdi. No rīta gan bija jāpastrādā dārzā – jāizber smilšu kaudze, kas palikusi pēc ūdens ievilkšanas, bedrēs uz ceļa, un jānopļauj zāle. Vispār parasti man patīk darboties ar rokām un kājām, jo tas ļauj smadzenēm atpūsties. Šodien gan jutos saguris, un pat pļaušana nelikās īpaši forša. Pēcpusdienā gan aizlaidām uz jūru. Man patīk aizmigt saulē. Atslēdzos arī šoreiz, un gan jau atkal pāris dienas staigāšu iesārts. Mentāli sanāca pa brīvdienām atiet no ierastā ritma un pirmdien būšu gatavs ķerties pie darbiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti