Sadaļas Sadaļas

Nebaidos no tēmām, kam citi negrib skarties klāt. Iepazīsti «De facto» žurnālistu Arnicānu

Matīss Arnicāns ir mierīgs, nosvērts un nebaidās no laikietilpīgiem pētījumiem, no kuriem citi, iespējams, gribētu izvairīties. Kā izdodas saglabāt savu nosvērtību, kā “De facto” tiek pie saviem sižetiem un kādi ir raidījuma skatītāji?

“Es vienmēr esmu interesējies par aktuālajiem notikumiem. Avīzes varbūt ļoti daudz nelasīju, kad biju mazs vai pusaudzis, bet televizoru es skatījos faktiski katru dienu. Studējot politologos, es sapratu, ka žurnālistika varētu būt tā joma, ar kuru es dzīvē varētu nodarboties,” stāsta žurnālists, kurš žurnālistikā strādā jau četrpadsmito gadu.

Matīss nebaidās no tematiem, kas citiem šķiet pārāk sarežģīti vai laikietilpīgi: “Mani kaut kā vienmēr, strādājot žurnālistikā, ir interesējušas tās lietas, par kurām uzreiz viss nav skaidrs. Es nekad neesmu baidījies no tādiem tematiem, kam citi negrib ķerties klāt. Man vienmēr ir paticis tas izzināšanas process – kaut ko meklēt, atrast. Strādājot radio, paralēli ziņām, es centos taisīt tādus pētnieciskākus sižetus, pieķeroties lietām, kurām vai nu citi negrib skarties klāt, vai kas prasa vairāk laika.”

Kā sižets nonāk “De facto”?

Ir divi veidi, kā stāsts nokļūst pētnieciskā raidījuma dienaskārtībā. “Viens ceļš ir tāds, ka informācijas avots sniedz kādu noderīgu informāciju, no kā mēs, tālāk pārbaudot un iegūstot kaut kādu papildu informāciju, radām sižetu par tematu, kas mums liekas svarīgs. Otrs ceļš ir no mums pašiem – katram ir tematika, kam katrs no kolēģiem ikdienā seko līdzi. Un mēs jau kā žurnālisti paši iegūstam informāciju, to apkopojam, izdarām kaut kādus secinājumus, un tā rodas sižets,” stāsta Matīss.

Viņš atzīst, ka gandarījumu parasti sniedz tieši tie sižeti, kurus iniciē žurnālista paša darbs, jo tajos nereti tiek ieguldīts vairāk laika. Tomēr, protams, vislielākais gandarījums žurnālistam ir – iespēja ar savu darbu mainīt procesus uz labo pusi.

“Ļoti svaigs piemērs, kas nāk prātā, ir stāsts par dzīvokļu īpašniekiem, kuri ir iegādājušies dzīvokļus, un viņi nezina, ka pirms viņiem ir bijuši krāpnieki, kas šos dzīvokļus ir izkrāpuši. Pavisam nesen Saeima grozīja likumu, reaģējot uz tiem sižetiem, ko es biju gatavojis,” saka žurnālists un neslēpj – tas bija pārsteigums. “Es biju pārsteigts, cik ātri Saeimā politiķi, deputāti var rīkoties tajā brīdī, kad uz viņiem tāds spiediens ir izdarīts un viņi patiešām saprot, ka tā ir netaisnība, ko būtu vērts mainīt,” atzīst Matīss.

Kam Matīss veido savus stāstus

“Mani vienmēr ir mulsinājis tas, ka sabiedriskajā pasūtījumā mūsu auditorija ir no četru gadu vecuma,” par sabiedriski nozīmīgā raidījuma vēlamo auditoriju pasmaida žurnālists. Bet, ja runā nopietni – pie valodas un sižetu uzbūves žurnālists piedomā: “Es cenšos, cik vien spēju, izmantot tādu vienkāršāku valodu, lai saprot gan gados jauni, gan tie, kas ikdienā tik daudz ziņām neseko līdzi. Tomēr es uzskatu, ka mūsu auditorija ir tāda, kas ikdienā ar zināmu regularitāti seko līdzi politiskajiem, ekonomiskajiem notikumiem. Šī droši vien, neatkarīgi no vecuma, ir tā auditorija, kam es cenšos šos te sižetus izstāstīt.” Tomēr Matīss ir pamanījis, ka viņa bērni un bērnu draugi, iespējams, neregulāri, tomēr reizēm seko līdzi arī “De facto” aplūkotajiem notikumiem.

Iestrēdzis žurnālistikā

Netipiski citiem kolēģiem, Matīss ļoti cenšas maksimāli atslēgties no darba jautājumiem savā brīvajā laikā: “Tanīs stundās, kad es nestrādāju, es cenšos pilnīgi no darba lietām atslēgties, lai nākamajā dienā būtu gatavs atkal mesties darba lietās.” Viņš lasa, sporto, skrien, nodarbojas ar orientēšanos un pēdējā laikā ir aizrāvies ar fotografēšanu. “Es mēdzu mainīt hobijus, bet man tādā ziņā patīk tas, ka es varu apgūt daudz dažādas jaunas lietas,” atzīst Matīss. Viņš norāda, ka hobiju mainīšanu uzskata par plusu – var apgūt daudz jauna, vienlaikus atļaujot nodarbei sev neapnikt.

Latvijas Televīzijas raidījuma “Defacto” žurnālists Matīss Arnicāns

Tiesa, žurnālistikā aizritējuši vairāk nekā desmit gadi, tādēļ loģisks ir jautājums – vai tas neapnīk? Matīss to kategoriski noliedz – žurnālistika nav vienveidīgs darbs. “Gan temati, gan cilvēki, ar ko es ikdienā saskaros, nepārtraukti mainās, nāk jauna informācija un neiestājas rutīna. Protams, atsevišķos brīžos tā neapšaubāmi ir, tomēr notikumi ir plūstoši un tas katru nedēļu dod “svaigumu”, kas palīdz noturēt interesi par šo darbu,” pārliecināts ir žurnālists. “Man ir bijuši tādi brīži, kad es domāju – ar ko es dzīvē varētu nodarboties? Un tā tie gadi skrien, un es esmu, ja ne iestrēdzis, tad nu jau daudzus gadus piekalts žurnālistikai un droši vien vēl kādu laiku ar to nodarbošos,” Matīss secina.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt