Aivara Berķa ceļš līdz Augstākās Padomes deputātam bija citādāks nekā vairumam kandidātu. Līdzīgi kā citi, viņš startēja vēlēšanu pirmajā kārtā 1990. gada martā Elejas vēlēšanu apgabalā un sacentās ar otru kandidātu – vietējo autoritāti kolhoza “Padomju jaunatne” priekšsēdētāju Pēteri Sējānu. Vēlētāju balsis sadalījās gandrīz uz pusēm. Lai arī Berķis ieguva par 50 balsīm vairāk, tas nebija absolūtais vairākums un bija jārīko atkārtota vēlēšanu kārta. Lai būtu pārliecība par uzvaru, taktisku apsvērumu dēļ Latvijas Tautas Fronte otrajā kārtā virzīja vienu no saviem līderiem - Mavriku Vulfsonu, kurš arī pārliecinoši uzvarēja un bija starp tiem, kuri 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju.
Taču Berķis nokļuva Augstākajā Padomē, kad veselības stāvokļa dēļ deputāta mandātu nolika literāts Imants Ziedonis. Vēlēšanas notika 1991. gada 18. augustā, faktiski augusta puča priekšvakarā, Aizkraukles vēlēšanu apgabalā. Kā vienīgais kandidāts uzvarēja Berķis, par kuru nobalsoja 5955 no vēlēšanās dalību ņēmušajiem 6244 vēlētājiem.
Fragmenti no intervijas 2019. gada 14. martā
Kā nokļuvāt līdz Augstākajai Padomei?
Augstākajā Padomē mēģināju iekļūt jau pirmajā piegājienā, bet sastapos ar ļoti spēcīgu konkurentu. (…) Pēc tam mierīgi turpināju darbu Latvijas Radio, kur strādāju Lauksaimniecības nodaļā. Tajā laikā izveidojām Latvijas Zemnieku savienību (LZS), es tiku ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Tad 1991. gada vasarā saslima Imants Ziedonis un izstājās no spēles. Vajadzēja vēlēt kādus citus. ZS un Tautas fronte izvirzīja mani.
Interesanti, ka tiku ievēlēts 18. augustā, svētdienā. 19. augustā, ejot uz Radio, domāju: kur man tagad doties – uz Radio vai Augstāko Padomi uzreiz. Radio man teica, ka Maskavā sācies pučs. Atbildēju: “Redz, cik labi – esmu Augstākās Padomes deputāts, (man) nekas nebūs jādara.” Aizgāju uz Augstāko Padomi, sākām darboties, pēc tam devos atkal uz Radio un pēc tam uz Zemnieku savienību. Noskatījos, kā ieņem televīziju no lauksaimniecības ēkas 23. stāva, skābsiena torņa, kā mēs to saucām. Devos atpakaļ uz Radio, kur bija liela nesaprašana, ko darīt. Sievietes sūtīja mājās, vīri palika. Nodomāju, ka man arī ir jāpaliek. Tas, ka paliku, varbūt bija mans lielākais ieguldījums. (…)
Kas neatkarības atjaunošanas procesā bija vissarežģītākais?
Saprast, kas īsti ir jādara. Man nebija lielas ticības, ka noturēsimies, jo lielvalstis tā nemēdz izlaist no pirkstiem.
Domāju, ka mūs noteikti gaida pamatīga izrēķināšanās un droši vien mēs visi tiksim ieslodzīti vai nošauti. Bet process bija sācies, nekādas citas izejas nebija. (…)
Es arī biju tas, kurš Radio uztaisīja Tautas frontes nodaļu. Mēs bijām absolūts Tautas frontes kalps, viņi varēja jebkurā laikā nākt pie mums, tikt pie mikrofona. Otra vērtīga lieta, ko izdarījām Radio - izveidojām pagrīdes radio, kas vēlāk atradās Salaspilī. Tas bija ļoti interesants process. Atnāca Aigars Semēvics, kas bija retranslācijas inženieris, un teica: “Aivar, Tu esi lauku redaktors, laukus pazīsti, kur paslēpt šo auto?" Teicu, ka laukos paslēpt ir vēl grūtāk nekā Rīgā, jo Rīgā tā nebrīnās par lielu autobusu, bet laukos to katrs pamanīs. Norunājām, ka to iedzīsim viena kolhoza darbnīcā, lai tas tur stāv it kā uz remontu, apkārt nerēgojas.(…)
Kāda Latvija būtu šodien, ja neatkarības atjaunošana nenotiktu?
Domāju, šāda saruna nenotiktu. Jūs intervētu mani krieviski, jo pārkrievošanās tieši tad uzņēma ārkārtīgus apgriezienus. (…) Kaut kādas pārmaiņas notiktu jebkurā gadījumā, jo sociālistiskā ekonomika bija sagājusi tādā grīstē, ka viss būtu izjucis. Ne ar kādiem terora līdzekļiem to vairs nevarētu apturēt.
Es notikušo mēdzu salīdzināt ar raķetes šaušanu. Kad izšauj pavadoņus, tas ir jādara ļoti precīzā leņķī. Ja izšauj nedaudz zemāk, tas atgriezīsies uz zemes un nokritīs. Ja uzšausi augstāk, tas aizies izplatījumā un vairs neatgriezīsies. Mums laimējās, ka raķete tika izšauta tik precīzā laikā. Ja tas būtu noticis divus gadus vēlāk, mēs vairs savu neatkarību neatgūtu (…). Impērija mūs vairs neizlaistu. Taču izšāvām īstajā laikā, kad viss juka un bruka un kad vēl mūs nepaspēja apslāpēt.
Veiksme bija arī tā, ka bijām ļoti dažādi. Uzraugi, čeka, kompartija vairs nezināja, kuru medīt un kuru nemedīt. Nevarēja saprast, kurš ir “lielākais noziedznieks”, bīstamākais, kaut gan savi aģenti viņiem, protams, bija iesūtīti. Tā mēs vinnējām.
Kas, jūsuprāt, bija svarīgākais notikums neatkarības atjaunošanas procesā?
Augusta dienas. Maijā, kad izsludinājām neatkarību, to deklarēja faktiski visas republikas. Mums bija noteikts arī pārejas laiks, un tad augusta pučs nostādīja uz naža asmens, kad bija jāizvēlas. Pēc tam arī sākās starptautiskā atzīšana. Lielvalstis jau negribēja, ka Latvija kļūst neatkarīga, jo tām pēc impēriju likumiem bija svarīgi, lai šī sabiedrība saglabājas kā pārskatāms un regulējams lielums, kas nemaisās pa kājām. (…) Ar mazajiem ir ļoti grūti spēlēt, to diplomāti vienmēr ir uzsvēruši. Tāpēc sākumā visu laiku bija norādījumi - netraucējiet Gorbačovam viņa pārbūves procesu, jūs viņu pazudināsiet ar visām tām aktivitātēm, ar saviem “nacionālismiem”. Pasaules sabiedrība mūs pamanīja tikai tad, kad notika janvāra barikādes, Baltijas ceļš (…)
Kādas vērtības veicināja latviešu tautu un arī intelektuālo eliti iesaistīties?
Drīzāk tā bija nācijas saglabāšanās tieksme. Tas, ka gribam saglabāt savu valodu, negribam pazust.
Tajā laikā bija lozungs, par ko vēlāk smējās: “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”. Taču tas bija teikts no sirds. Visi bija gatavi dalīties ar pēdējo, piemēram, uz barikādēm atnesot savu sūri grūti glabāto kafijas bundžiņu un daloties ar visiem.
Tas bija tiešām nesavtīgas ziedošanās laiks. Pēc tam jau atkal pārņēma tas, kas notiek pašreiz, kad katrs gudro, kā es labāk dzīvošu. Latvieši ir nācija, kas pa īstam spēj savākties ļoti kritiskos brīžos.
Ko jums šodien, pēc vairāk nekā 25 gadiem, nozīmē 4. maijs?
Tā ir jauna atdzimšanas diena. Maija un augusta notikumi ir galvenie, kādēļ man ir vērts dzīvot. Tas manai dzīvei ir devis jēgu. Lai arī kā klātos, es raugos ar savu lielo optimismu. (…) Ceru, ka mēs nepazudīsim kā Latvija un latvieši.
Zemnieks būdams, domāju, ka mēs arī savus laukus noturēsim citādi, nekā to redzam pašreiz. Jaunās tehnoloģijas nāks kopā ar jaunām iespējām. Pasaule ir neprognozējama, bet cerīga.
Grāmata par Latvijas valstiskuma tapšanu un atdzimšanu
4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 30. gadadienā izdota vēsturnieku Gata Krūmiņa un Jāņa Šiliņa grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”, kurā apkopotas 38 Latvijas Tautas Padomes un 138 Augstākās Padomes deputātu biogrāfijas. Tās ļauj iepazīt ne tikai konkrētas personības, bet arī abus laikmetus, kuros Latvijas valstiskumam izšķirošie lēmumi tika pieņemti. Grāmatai tiek pievienota arī plaša digitāla platforma, tostarp intervijas ar 33 Augstākās Padomes deputātiem un pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš bija 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors.
